Ar makšķerēšanu saistītās lietas nebūt nesākas un nebeidzas tikai ar zivtiņu izvilkšanu no ūdens un tālāku to realizāciju katra divkājainā gastronomiskajām izvirtībām. Tāpēc šoreiz arī atbildes uz vairākiem jautājumiem, kā rīkoties, ja…
— Man ir piemājas dīķis. Aptuvenie izmēri — 100×100 metru. Baidos, ka varētu aizsalt līdz pat gultnei, jo dziļums nav lielāks par 1,5 metriem. Iekšā peld karpas, līņi, ir arī līdakas un karūsas.
— Attiecībā uz dažāda izmēra un dziļuma ezeriem šī aizsalšanas un zivju slāpšanas problēma ir itin vienkārši risināma, tikai cilvēkam ar to ir jānodarbojas, nevis bezpalīdzīgi jāplāta rokas un jāvaimanā. Ja tas ir vienkāršs piemājas dīķis, kā šajā gadījumā, un dziļums — 1,5 metri, tad līdz gruntij, protams, neaizsals. Taču pārbaudīt skābekļa daudzumu tajā būtu nepieciešams gan.
Vispirms ik pa brīdim jāizdara kontrolurbumi. Pirmā pazīme, ka skābekļa daudzums ir tuvu kritiskajai robežai, būs dažādu mazo zemūdens radību mukšana pa izurbtā āliņģa caurumu ārā. Pārsvarā tie ir dažādi zirnekļu un vaboļu veidīgie. Trakāk būs tad, ja no izurbtā āliņģa nāks nepatīkama smaka. Pats pēdējais moments jau ir tad, kad zivis pašas sāk lēkt no āliņģa ārā. Tas nozīmē, ka “ziepes” ir lielas.
Skābekļa daudzumu ūdenskrātuvē visefektīvāk ir kontrolēt ar speciālu skābekļa daudzuma mērītāju. Tas ir nopērkams veikalos. Skābekļa norma ūdenī ir mērāma no četriem līdz pieciem mililitriem uz litru ūdens, bet, ja rādītāji ir nokrituši uz pusotru iedaļu, tad tas jau ir zemūdens dzīves nāves priekšvēstnesis. Savukārt, ja skaitlis trīs, tad vajadzētu izurbt vairākus āliņģus, lai, tā teikt, atgāzētu zemledus ūdeni no tur uzkrājušās ogļskābās gāzes, kas radusies, pūstot zālēm, jo arī tās “noēd” skābekli.
Ja tomēr “ziepes” ir notikušas un ir aizdomas par skābekļa trūkumu, tad iespējamā šī dārguma atražošana zemledus valstī ir izdarāma vairākos veidos. Ja tas ir piemājas dīķis, kas tagad daudziem ir pēdējās modes kliedziens, tad ņemam visparastāko motorzāģi, ar ko gāž kokus, un izzāģējam, cik vien iespējams, lielāku caurumu. Pēc ledus kluča vai drumstalu izņemšanas no āliņģa tajā saliekam pamatīgu kaudzi niedru un apklājam ar siena ķīpām. Tādējādi āliņģis tik ātri neaizsals.
Otrs variants ir domāts jau lielākām ūdenskrātuvēm, un te izmantojam ūdens sūkņus. Pareizākā versija būtu tāda, ka tiek izurbti vai izzāģēti divi palieli ledus caurumi tādā attālumā viens no otra, lai ūdens sūkņa radītā strūkla, veidojot aptuveni pusotra metra augstu loku gaisā, no viena āliņģa ielidotu precīzi otrā. Tādējādi vismaz šajā rajonā tiks atjaunota skābekļa piegāde un zivis, kā arī citas dzīvās būtnes, kas mājo zem ledus, pamazām pašas atradīs šo dzīvībai tik svarīgo vietu un uzturēsies tās tuvumā.
Jāatceras, ka pirmās bojā aiziet tieši plēsīgās zivis, jo to izturība ir stipri vājāka kā, teiksim, karpām, līņiem vai karūsām. Šogad gan slāpšanas gadījumi pagaidām nav novēroti, jo tas ir nelielā sniega daudzuma uz ledus dēļ. Tomēr piemājas dīķos derētu kādu kontrolurbumu izdarīt, jo pat Daugavā ledus ir sasniedzis 50 centimetru biezumu. Kas notiek tavā dīķī? Mēs taču nevēlamies pavasarī, kad nokusīs ledus, vākt zivju līķu kaudzes.
— Vasarā Daugavā mums ir tādas vietiņas, kur itin labi un daudz ķeras kā brekši, tā līņi. Tagad tām var labi tikt klāt. Vai būtu jēga sākt šajās vietās jau tagad iebarot? Dziļums ir aptuveni divi metri.
— Nē, jo pašreiz breksis nedzīvo tādā upē kā Daugava, tik seklā vietā. Es pats uz viņiem “sēžu” ne seklāk kā piecos metros. Tas būtu pirmām kārtām. Otrkārt, pavasara pali visu šo labo darbu iznīcinās vienā setā, jo nav jau zināms, kā mainīsies upes gultne šajā vietā, kad tai pāri kā ar traktoru pārbrauks itin biezie šī gada ledus blāķi.
— Varbūt ir kāda informācija par to, kāpēc šogad Peipusā neķeras asari vai, pareizāk sakot, nāk tikai smalkas zivis.
— Par šo lietu paši igauņi ir mazliet apjukuši, bet ir divas versijas. Nevienu gadu vasarā nav bijis ezers tik pilns ar tīkliem kā pērn. Mazie asarēni izgāja tīkla acīm cauri, bet lielie tur palika. Taču šai versijai es kaut kā negribu ticēt, jo kāpēc milzīgā daudzumā ķeras skaistas, lielas raudas, kas ir pēc izmēriem pat lielākas kā pēkšņi pazudušie pannas asari?
Ticamāka šķiet tā versija, ka krievi savā ezera pusē ir veikuši pamatīgu gultnes tīrīšanu. Ir tādas ziņas. Tātad līdz ar to, iespējams, no gultnes ir pacelts liels daudzums barības bāzes un asari ir pārcēlušies uz turieni. Starp citu, igauņu pusē krietni sarucis arī noķerto vēdzeļu skaits. Līdz ar to vēl viens apliecinājums, ka zivis ir kaut kur aizceļojušas. Asari ļoti labi ķeras Pērnavas līcī. Turklāt ir ziņas, ka te atšķirībā no Peipusa asarus var arī pārdot un saņemt kādu naudiņu atpakaļ. Tā teikt, apvienojams patīkamais ar lietderīgo. Tikai paturiet prātā, ka jūrā igauņiem ir uz asariem uzlikts 17 centimetru liels “acumērs”, kas ir kā minimālais atļautais zivs lielums, ko drīkst paturēt sev. Pavisam nesen divi latviešu puikas gribēja būt gudrāki un rezultātā sev “uzbūra” 1200 latu protokolu…
— Ar kādām ūdām labāk makšķerēt līdakas? Vai tām, kas nosedz āliņģi pilnībā un neielaiž gaismu, vai parastajām atlokāmajām?
— Jāatceras, ka 1. martā Latvijas valsts teritorijā publiskajos ūdeņos sākās līdaku ķeršanas lieguma laiks. Neiekulieties nepatikšanās! Ja runājam par lietu, tad nekad neesmu novērojis ko īpašu kādas ūdas darbībā vai tās tehniskajā risinājumā. Drīzāk daudz vairāk rezultatīva cope ir atkarīga no paša makšķernieka pareizas rīcības.
— Kāpēc nedrīkst žibulējot likt asariem metāla — volframa pavadiņas? Līdakas ļoti bieži nokož šos mānekļus, bet tie nemaz tik lēti nav.
— Kas ir teicis, ka nedrīkst likt pavadiņas? Ir speciāli asariem domātas ar ļoti smalku karabīni un celtspēju līdz diviem kilogramiem. Līdz ar to tās pašas par sevi ir ļoti smalkas un nebūt netraucē žibuļa spēlei, kā te viens otrs grib fantazēt. Tas ir pārbaudīts un neapspriežams fakts. Drīzāk viss atkal ir atkarīgs no paša makšķernieka un viņa prasmes atrast pareizo un to īsto vietu, kā arī pareizo spēli un mānekļa formu. Cik reižu nav bijis tā, ka sēž vairāki vīri bariņā, bet vienam ķeras, taču citiem — pa retam. Tātad jāmeklē iemesls un nav ko slinkot!
