Valles “Zivju paradīzes” pārvaldniekam Rimvedim Šernam šodien aprit 60 gadu jubileja, bet rīt viņš to svinēs kopā ar ģimeni, radiem un draugiem. “Pēc jubilejas varēšu kārtot dokumentus priekšlaicīgai pensijai,” stāsta vallietis.
Atnes ūdensžurku
Rimvedis Šerna ir “Zivju paradīzes” pārvaldnieks kopš tās pirmsākumiem, apmēram 10 gadu, tomēr līdzīgs amats ir vēl kādam. “Re, kur nāk galvenais ezera saimnieks!” viņš saka uz runci Rūdi, kurš, tikko paglaudīts, sāk murrāt. Rūdi zina visi pastāvīgie makšķernieki, un īpaši viņš patīk bērniem. Runcis tik labi pārzina visus kaktus un alas, ka pelēm teritorijā ilgi nav lemts uzkavēties. Kādreiz pīkstētāju bijis daudz, bet tagad tikai pa retam. “Rūdis ķer arī ūdensžurkas, kad tās izlien krastā. Un pēc tam atnes parādīt, ko paveicis,” stāsta pārvaldnieks.
Kāds makšķernieks, kas Vallē pirmo reizi, teic, ka, lūk, tur kustas niedres, laikam mājo kāds ūdrs vai cits zvērs, bet pārvaldnieks mierina, ka tur plunčājas karpas.
Tik skaists vārds!
Rimvedis — kalendārā tāda vārda nav. “Pie vārda tiku kļūdas dēļ — tēvs, mani reģistrējot, teica, ka dēlu sauks Rimvidas. Abi mani vecāki ir lietuvieši. Taču reģistratore dokumentos ierakstīja Rimvedis,” stāsta jubilārs. Māte mājās paskatījās dzimšanas apliecībā — nepareizi! Tēvs gāja otrreiz, taču neko vairs labot nevarēja. Jau kopš bērnības citi mani sauc par Rimi. Pēc dienesta pats gribēju vārdu nomainīt — būtu Rinalds, taču pasu galdā mani gribēja pārliecināt, ka Rimvedis ir ļoti skaists vārds. Lai atbraucot pēc nedēļas — ja arī tad es vēl gribēšot citu vārdu, nomainīs. Tomēr tā arī neaizbraucu. Lietuviešu valodu tagad esmu aizmirsis. Arī dēli lietuviski nerunā.”
Izlec “acīti”
Rimvedis ir dzimis un audzis Vallē, tikai mazliet “paklejojis” pa pasauli un atgriezies. “Iestājos Apguldes tehnikumā, izmācījos par plaša profila mehanizatoru, mācēju braukt ar traktoru, kombainu un citu tehniku. Nokārtoju eksāmenus un pāris mēnešu pastrādāju Kazahijā, ar kombainu kūlu ražu, pēc tam mani iesauca armijā, dienēju Odesas apgabalā desantniekos. Pirmajā reizē bija bail lēkt ar izpletni, tomēr oficiāli izlēcu “acīti” — 21 reizi, bet pavisam ap 30. Runāja, ka ģenerālim jau 3000. lēciens. Piegāju un pajautāju, vai viņam nav bail? Viņš man atbildēja pavisam tieši: “Nebaidās tikai muļķi.” Sapratu, ka baidīties — ir cilvēciski un normāli.”
Sportisti — ideālākie
“Pēc dienesta atgriezos Vallē, esmu strādājis kolhozā, meliorācijā, atkal kolhozā, bet tas izputēja. Kādu dienu mani uzaicināja strādāt “Zivju paradīzē”. Pārziņā ir liels “spogulis” — ezers un teritorija ap to. Bieži kaut kas jālabo, jāremontē, te žalūzijas atpūtnieku mājiņā noplēstas, te sols salauzts vai sabojājusies burbuļvanna. Atpūtnieki ir dažādi. Tomēr kultūras līmenis ir audzis — kādreiz pēc viņiem spējām tik lasīt papīrus un pudeles, tagad viņi paši cenšas visu savākt. Visideālākie atpūtnieki ir profesionāli makšķerēšanas sportisti, viņi ir ļoti kārtīgi,” atklāj Rimvedis.
Pīles — krastu
sanitāres
Reizēm makšķernieki krastos izmet zivju barību, tomēr to visu savāc pīles, viņas ir ideālas sanitāres. Kādreiz atpūtnieki pīles baroja, taču tagad to vairs nedara, jo viņas kļuvušas tik nekaunīgas, ka ienirst pēc barības, kas domāta zivju piebarošanai.
Ezerā dzīvo kādas septiņas pīļu ģimenes, un viņām ezerā pat ir mājiņas uz kājiņas, pārvaldnieka taisītas. “Ledus, peldot pa vējam, vienu bija saliecis, gribēju salabot, pavasarī pieīros ar laivu, bet pīle jau bija priekšā,” teic ezera pārvaldnieks. Vislielākais metiens kādai pīļu ģimenei šogad ir 12 pēcnācēju.
Garšo foreles
Rimvedim garšo visas zivis, un reiz viņš Bauskas pusē nobaudījis arī zivju kūku, bijusi laba. “Pie mums daudziem garšo karpas, taču Austrijā vairāk ir iecienītas foreles. Zivis tur ir daudz lētākas nekā Latvijā, jo zivju audzētāji saņem valsts subsīdijas,” stāsta jubilārs. “Nesen biju ekskursijā pa Austrijas un citu valstu zivaudzētavām. Tā man bija kā dzimšanas dienas dāvana, darbavieta to sagādāja. Esmu bijis arī Īrijā pie abiem vecākajiem dēliem, Rinalds un Nauris tur dzīvo un strādā, abiem ir ģimene. Bet jaunākais dēls Ralfs vasarā man palīdz darbos pie zivju dīķa. Arī visi trīs mazbērni ir puikas.”
Pietiktu ar puķu
pušķi
Agrāk, kolhozu laikos, jubilejas ir jautri svinētas, bet tagad svin tikai lielās un apaļās. Jautāts, kādu dāvanu gribētu, Rimvedis atbild, ka viņam pietiktu arī ar puķu pušķi. “Man patīk visas puķes, izņemot lilijas, visi radi to zina un man tās nedāvina. Ļoti patīk jasmīni. Gribēju tos ieaudzēt arī zivju dīķa apkārtnē, taču neizdevās, tiem patīk augt citur,” saka jubilārs.
