Lai nemazinātos zivju pārstrādes apjomi Latvijā un nepieaugtu bezdarbs, valsts politikas līmenī būtu jāparedz, ka vietējo zvejnieku nozvejotās brētliņas drīkst izmantot tikai vietējās produkcijas ražošanai — uzsver a. s. “Brīvais vilnis” valdes priekšsēdētājs ARNOLDS BABRIS.
— Izskanējis, ka saistībā ar dažādiem procesiem pasaulē un arī Latvijā zivju produkcija, tostarp šprotes, jau drīzumā kļūs dārgākas. Kāda īsti ir situācija?
— Situācija ir vienkārša un pat triviāla. Nozveja samazinās, zivju palicis mazāk, un brētliņas kļūst dārgākas. Vēl pērn tās maksāja 12 santīmu, šogad lētāk par 18 santīmiem kilogramā nav jēgas sākt runāt. Tātad izejvielas ir kļuvušas dārgākas. Šprotēm vienu trešdaļu cenas nosaka izejvielas. Līdz ar to ir skaidrs, ka arī gala produkcijai ir jākļūst dārgākai.
— Cik dārgākai?
— Pagaidām precīzi ir grūti pateikt, bet domāju, ka 10 līdz 15 procentu liels sadārdzinājums būtu jāņem vērā. Cenas vēl nav nostabilizējušās. Ir skaidrs, ka dārgāka kļūs tomātu mērce pasaules tirgos, kā arī tērauds, no kā tiek ražotas konservu kārbas. To visu vērtējot kompleksi, jāņem vērā, ka jau pēc Jaunā gada zivju konservi būs vidēji par 15 procentiem dārgāki — ir dažādi segmenti un arī dažādi cenu līmeņi.
— Šis cenu kāpums ietekmēs tikai gala patērētāju vai arī problēmas var rasties pašiem pārstrādātājiem?
— Šprotes pirks! Tas nav ikdienas produkts. Tās cilvēki pērk reizēm, kad gribas kaut ko pikantāku, kad gribas panašķēties. Pārtikas grozā šie konservi aizņem ļoti mazu daļu. Tā nav maize vai kāds cits produkts, kas tiek lietots uzturā ikdienā. Viens cilvēks patērē vidēji vienu šprotu iesaiņojumu reizi mēnesī, un es neesmu dzirdējis, ka būtu kāds, kurš tās ēstu biežāk nekā reizi nedēļā. Nozarei ir jāspēj pareizi pozicionēties — šprotes ir domātas svētkiem, labam noskaņojumam un reizēm, kad gribas vienkārši panašķēties. Līdz ar to gaidāmais 10 līdz 15 procentu cenas kāpums šajā gadījumā nemaz tik lielu lomu nespēlē.
— Patēriņš cenu kāpuma dēļ nevarētu mainīties arī Krievijā, kas ir ļoti būtisks Latvijas konservu noieta tirgus?
— Krievijā ir īpaši pozitīva attieksme pret Latvijā ražotajām šprotēm. Paši Krievijas šprotu ražotāji ir atzinuši, ka viņi nespēj saražot pienācīgi kvalitatīvu produktu. Un Krievijas tirgus jau ir pieņēmis to, ka šprotes sadārdzināsies par 30 procentiem. Problēmu saistībā ar pasūtījumiem nebūs. Protams, mēs nebijām gatavi tik straujam izejvielu sadārdzinājumam, bet problēmas nozarei šajā jomā nesaskatām.
— Liela ažiotāža ir sacelta saistībā ar nozvejas kvotu samazinājumu.
— Šogad mēs panācām, ka Zemkopības ministrija ir skaidri definējusi — zivju resursi ir nacionālais īpašums, nevis dažu zvejnieku īpašums, un galvenais uzdevums ir dabūt no šī resursa maksimālu peļņu nodokļu un nodarbinātības veidā. Salīdzinot, kādi ieņēmumi ir valstij, ja zvejnieks nozvejoto produkciju eksportē uz ārvalstīm, un kādi, ja tā tiek pārstrādāta tepat uz vietas, proporcija ir viens pret septiņi. Tātad valsts iegūst septiņas reizes vairāk, ja produkcija tiek pārstrādāta tepat Latvijā un tad realizēta. Diemžēl mums nav normālas sadarbības ar zivsaimniekiem, jo Voits (Latvijas Zivsaimnieku asociācijas prezidents Inārijs Voits — red.) vienmēr ir uzskatījis, ka visi viņam apkārt ir slikti, un viņš ir gatavs aizstāvēt tikai vienu zivsaimniecības nozari. Uzskatu, ka šis jautājums būtu jāsakārto Zemkopības ministrijai valsts līmenī, jo tai ir jārūpējas par valstiskām interesēm — lai būtu maksimāla nodarbinātība, lai šis resurss tiktu maksimāli izmantots. To nozvejas kvotu, ko šobrīd Eiropa ir piešķīrusi Latvijai, pietiek tikai zivrūpniekiem. Tāpēc ir jāpieņem valstisks lēmums, ka šīs kvotas tiek izmantotas tikai vietējai pārstrādei. Ja būs cits lēmums un šīs zivis nonāks brīvajā tirgū, būs jāņem vērā resursa apjoma kritums, kam sekos valsts ienākumu kritums nodokļu veidā. Es apšaubu, ka finanšu ministrs Vilka kungs būtu par to īpaši priecīgs, ņemot vērā, ka tas nozīmētu arī eksporta sašaurināšanos, jo te ir runa par nozari, kas vērsta uz eksportu. Tāpat samazinātos arī nodarbinātība valstī. Jāsaprot, ka mēs dodam darbu ne tikai nozarē nodarbinātajiem, bet arī kārbu ražotājiem, piegādātājiem, tipogrāfijai. Aiz katras konservu kārbas ir vesela komanda, kas piedalās tās ražošanas procesā. Ja te nozvejotais tiks pārdots barībai lopiem vai pārstrādāts zivju miltos, to pat daļēji varētu kvalificēt kā kaitniecību, jo mums ir jārūpējas par savas valsts, nevis svešu valstu interesēm.
— Izskanējis, ka nozvejas kvotu samazināšanas gadījumā izejvielu trūks, taču tās ir iespējams importēt, piemēram, no Zviedrijas. Vai tas ir labs variants, raugoties no gatavās produkcijas kvalitātes aspekta?
— Jau sen esam diskutējuši par to, ka zvejniecības nozare Latvijā ir attīstījusies nepareizi. Visu laiku zvejnieki tiek aicināti nozvejotās zivis nodot sasaldēšanai. Te uzceltās zivju saldētavas vairākkārt pārsniedz nozvejas kvotu apjomu. Nauda ir izlietota neefektīvi. Nav uzlabota flote. Mūsu zvejnieki joprojām strādā tāpat kā padomju gados. Pārstrādātājiem savukārt ir svarīgi, lai nozvejotās zivis tiktu glabātas tā, lai tām būtu laba kvalitāte. Zviedri strādā šajā jautājumā — viņiem ir pienācīgas kuģu tilpnes, viņiem ir iespēja zivis atdzesēt. Jā, diemžēl zviedri nedaudz lieto arī konservantus. Viss tiek darīts tā, lai, nonākot pie pārstrādātāja, produkcija būtu maksimāli kvalitatīva. Mūsu zvejnieki šai lietai nav pievērsuši uzmanību. Turklāt viņu tehnika neļauj iziet jūrā, kad ir nedaudz lielāka vētra — atšķirībā no zviedriem, kuru kuģi ļauj zvejot arī vētras laikā. Tas nozīmē — kolīdz sākas vētra, mēs paliekam bez zivīm. Manuprāt, flote ir jāmodernizē. Visi jautājumi ir jārisina konstruktīvi un saskaņoti, nevis aicinot uz barikādēm. Mūsu zivrūpniecībai ir potenciāls, tā ir orientēta uz eksportu apmēram 95 procentu apmērā, un tai ir augsta pievienotā vērtība.
Turklāt šī nozare pilda savu funkciju arī nodarbinātības jomā — tajā pārsvarā strādā pirmspensijas vecuma sievietes, kuru darbs daudzās citās jomās nav īpaši pieprasīts.
— Problēma lielā mērā nav faktā, ka īpaši lielas izvēles attiecībā uz strādājošajiem šajā nozarē nemaz nav?
— Ir cilvēki, kas grib un prot strādāt. Mēs nevaram paņemt jebkuru cilvēku no ielas un laist viņu pie zivju saiņošanas — tas ir jāmāk. Noteikti ir jābūt labām darba iemaņām, kādas nevar dabūt “uz sitiena’’. Tam ir vajadzīgs laiks. Šobrīd, pieņemot darbā jaunus cilvēkus, jāsamierinās, ka tikai pēc diviem gadiem daļa no viņiem būtu gatavi pilnvērtīgam darbam.
— Vai jūsu skatījumā ir izredzes panākt, ka nozvejas kvotas Latvijai tomēr netiek samazinātas vai arī tas notiktu mazākā apmērā?
— Varbūt pat nevajag kaut ko mainīt šajā jomā, bet gan pareizi šo resursu izmantot. Lai ir samazinātās kvotas, bet tad arī jākontrolē, lai šis resurss realitātē arī pieaugtu. Ja, samazinot brētliņu nozveju, tiktu palielinātas mencu kvotas, viss būtu kārtībā. Ja tas netiek darīts, mencas apēdīs brētliņas, un nekāds pozitīvais efekts netiks sasniegts.
— Jau ilgāku laiku, sākoties ziemas periodam, daži zivju pārstrādes uzņēmumi uz laiku pārstrauc konservu ražošanu. Kāda šogad ir situācija šajā jomā?
— Lielākais pieprasījums pēc šīs produkcijas ir pirms Jaunā gada, bet vislielākais tukšums — tūlīt pēc tam. Jāņem vērā, ka pārsvarā attiecīgā produkcija tomēr tiek vesta uz NVS valstīm. Tur ir Ziemassvētki, Jaunais gads, Vecais jaunais gads, bet pēc tam — klusums, jo visi “guļ”. Reāli pasūtītāji NVS valstīs “pamostas” janvāra vidū, un tad arī tur atsākas darbs. Tāpēc pirms Jaunā gada tur tiek piepildītas pilnas noliktavas, bet pēc lielā atpūtas perioda skaita, kas ir palicis pāri, un veic jaunus pasūtījumus. Lai nebūtu jāražo produkcija, kuru tāpat neviens kādu laiku nepatērē, kolektīvam iepriekš tiek piedāvāts pastrādāt brīvdienās, bet pēc tam šie cilvēki var nestrādāt apmēram pāris nedēļu no vietas. Tā arī darbinieki labāk atpūšas — iznāk daļējs atvaļinājums.
— Kādu redzat zivrūpniecības nozares nākotni?
— Konstruktīvu un labu. Galvenais ir tas, lai visi draudzīgi uzlabotu produkcijas kvalitāti. Mēs aicinām Valsts ieņēmumu dienestu striktāk sekot līdzi tiem uzņēmumiem, kuri nemaksā nodokļus, bet Pārtikas un veterinārais dienests lai raugās, lai tiktu ražots kvalitatīvs produkts. Ja tas viss notiks, nozares efektivitātes rādītāji uzlabosies, un automātiski palielināsies arī mūsu konkurētspēja ārvalstu tirgos.
