Saimniekiem, kuri ar īpašumā esošo zemi vēl nezina, ko darīt, viens no risinājumiem varētu būt zivju dīķa ierīkošana. No tā būs labums — vienmēr galdā būs svaigas zivis, dīķis būs patīkama atpūtas vieta, un zivsaimniecība kā jebkurš cits bizness var dot arī ienākumus.
Pirms sākt dīķa rakšanu, jārod atbildes uz jautājumiem: kāpēc, kur, cik lielu?
Jāzina, vai zeme ir meliorēta
Ne visa zeme piemērota graudaugu audzēšanai vai liellopu ganīšanai, un platību ar nevienmērīgu reljefu izmantošanai, laukiem, kuri bieži ir mitri, ar augstu gruntsūdens līmeni, viens no risinājumiem ir zivju dīķa izveide. Svarīgi zināt, vai zeme ir meliorēta un kādā kārtībā ir šī sistēma. To noskaidrot var pie sava novada speciālista. Viņš pēc informācijas zemes īpašuma meliorācijas pasē ieteiks pareizāko dīķa ierīkošanas vietu. Bojātu meliorācijas sistēmu nāksies atjaunot. Labā ziņa ir tā, ka saistībā ar grozījumiem likumā dīķa ierīkošana lauksaimniecības zemē vairs nav zemes transformācija, tāda attiecas tikai uz meža platībām.
Lejā valda
kanibālisms
Atpūtas kompleksa “Makšķernieku paradīze” Vallē īpašnieks un zivju audzēšanas speciālists Miervaldis Bērziņš stāsta, ka viņa bizness aizsākts pirms desmit gadiem. Sākumā kā vaļasprieks sev, ģimenei, draugiem, bet vēlāk pārtapis par peļņas avotu. Tad arī saskāries ar pirmajām problēmām — nesakārtoto dokumentāciju. Dokumentos šī zeme figurējusi kā lauksaimniecībā izmantojamā, nevis dīķis. Meklējot arhīvā, tomēr noskaidrots, ka šī ūdenskrātuve mākslīgi izveidota 1974. gadā. Šobrīd šajā ūdenskrātuvē iegūst līdz 6 tonnām zivju sezonā.
Miervaldis Bērziņš atzīst, ka rekonstruēt jau esošu dīķi ir daudz grūtāk kā izveidot jaunu. Pirms septiņiem gadiem maksājis latu par katru izsūknēto ūdens kubikmetru. Par dīķa ierīkošanu, tā lielumu speciālists saka: jo mazāks dīķis, jo vairāk problēmu. Liels ūdens daudzums spēj pašattīrīties, turpretī mazais dīķis ātrāk piesārņojas un jātīra līdzīgi kā akvārijs. Vidējais vēlamais dziļums ir no trim līdz četriem metriem, ziemošanas bedrēm — līdz pat 11 metriem. Pārāk sekla ūdenskrātuve strauji aizaugs. Lai šis process būtu lēnāks, var izmantot zivis — dabīgos sanitārus — platpieri un balto amūru. Viņas, protams, sākumā apēdīs garšīgākās saknītes un jaunos dzinumus, bet izsalkušas nesmādēs arī niedres. Jāsaprot arī tas, ka zivs ir kanibāls un, savairojoties pārāk lielā skaitā, piemēram, karpa apēdīs pati savus mazuļus. Ja zivis audzē pārdošanai, tad vienā hektārā ūdens platības var būt līdz divām tonnām zivju, kuras regulāri ar graudiem vai speciālo barību jāpiebaro.
Tīrs skābeklis
ir inde
Ūdenskrātuves lielums atkarīgs no tā, kā zivis plānots realizēt — izzvejot un pārdot, ķers makšķernieki vai dīķis būs zivju mazuļu ražošanai — inkubācijai.
Ideālā variantā dīķim vajadzētu caurplūdi un inkubācijas vietu. Bez caurplūdes, īpaši karstā laikā, ūdenszāles sāk pūt un ziemā, kad ūdenskrātuve aizsalst, zivīm var trūkt skābekļa. Lai to novērstu, jāiegādājas aerators — ierīce, kas, ievietota stāvošā ūdenī, to sajauc ar gaisu un rada cirkulāciju. Lai nerastos nepatīkami pārsteigumi, regulāri jāmēra skābekļa daudzums ūdenī. Tā bagātināšana ar tīru skābekli zivīm var beigties letāli — ar apdedzinātām žaunām un bojāeju divu mēnešu laikā.
Vienā dīķī visas funkcijas apvienot ir neiespējami, tādēļ nepieciešams viens liels un viens vai divi mazāki. Līdz ar to arī mazāk izdevumu — mazuļi nebūs katru gadu jāpērk no jauna — un peļņa attiecīgi lielāka. Šāds inkubators īpaši izdevīgs, audzējot karpas, kurām nārstošanai nepieciešams ūdens 22 — 23 grādu temperatūrā. Izeja no šīs situācijas ir Ungārijas tīrasiņu karpu, kuru ikri attīstās no 19 līdz 22 grādiem siltā ūdenī, audzēšana.
Sams nav vēlams
Izveidot dīķi nenozīmē izrakt bedri un ielaist tajā ūdeni. Zivis dubļos vien nedzīvos, tādēļ izveide ir process divu gadu garumā. Bedrē kārtām ieklāj salmus, kūtsmēslus, atkal salmus un šo masu iekultivē topošā dīķa gultnē. Pāris gados tajā izveidojas stabila flora. Vietās, kuras būs ap pusmetru zem ūdens, ieteicams iesēt ūdensrīsus, izveidojot nārsta vietas. Ūdenskrātuves krasti jāveido lēzeni, jo lielu ūdens platību virsmu vējš pamatīgi sašūpo, un viļņi krastu pamazām noārda. Tāpēc valdošo vēju pusi var atstāt nepļautu, radot aizvēju.
Tikko ar ūdeni piepildītā dīķī zivis laist nedrīkst, jo ūdens spiediena dēļ no zemes izdalās dažādas gāzes, kuras zivīm var būt indīgas.
Lai zivis būtu kustībā, veicinātu viņu apetīti un tātad arī barošanos, dīķī jāielaiž arī pa kādai plēsoņai, piemēram, līdakai. Arī pa sanitāram vēzim, kāda vēdzele noderēs. Vēžiem no drenāžas caurulītēm jāizveido nārsta vietas, pretējā gadījumā pārējie dīķa iemītnieki ātri vien viņus apēd. Nav ieteicams sams, jo viņš likvidēs visas mazās zivis.
Ieteicams iegādāties sertificētus zivju mazuļus, lai izvairītos dīķī ielaist slimas zivis, piemēram, ar tautā saukto sarkanguļu, kad slimā zivs kļūst līdzīga čiekuram. To konstatējot, Pārtikas un veterinārais dienests piecus gadus aizliedz nodarboties ar zivju audzēšanu.
Svarīgas ir arī ūdens baktērijas. Tās regulēt var ar ķimikāliju, kas ir dārga un efektīva, bet labs ir arī nedzēstais kaļķis.
Eiropa Savienības palīdzība
Ieva Litiņa, Latvijas lauku konsultāciju centra Bauskas biroja speciāliste, stāsta, ka Latvijas valdība dīķu ierīkošanu un zivju audzēšanu nesubsidē, bet Eiropas Savienības (ES) Zivsaimniecības fonds var atbalstīt akvakultūras uzņēmumus. Tiem, kuri nevēlas nodarboties ar zivju audzēšanu, ir iespēja saņemt atbalstu saistībā ar divām citām programmām — lauku saimniecības modernizācijai, izveidojot dīķi kā vietu, no kurienes ņemt ūdeni dārzeņu platību laistīšanai, vai tūrisma aktivitāšu veicināšanai kā papildu tūrisma pakalpojumu. Atbalsta saņemšanas nosacījumi neparedz, cik lielam jābūt dīķim, jo svarīgs ir tā izveides mērķis. Pretendenti ES līdzekļiem var saņemt 40 līdz 60% kopējo izmaksu.
Tiem, kuru mērķis ir zivju audzēšana, pirms mazuļu iegādes vajadzētu uzzināt 30 sugu, kuras iekļautas atbalstāmo sarakstā. No tām divas ir arī vēžveidīgie. Ja vēlas audzēt kādu no ārpus šī saraksta esošām zivīm, tad nodoms jāsaskaņo ar Dabas aizsardzības pārvaldi.
