Lieldienas ir kā daudzkrāsaina pīne, kurā senču laicīgās tradīcijas savijušās kopā ar Kristus augšāmcelšanās svētkiem. Tas ir atmodas laiks gan dabā, gan cilvēka garā. Latviešu tautasdziesmas vēsta, ka no rīta latvietis gāja uz baznīcu, bet, mājās nākot, nolauza pūpola zariņu un devās uz olu un pūpolu kaujām.
Lieldienas parasti ir laikā, kad saule no tumsas valstības atgriežas gaismā. Un varbūt nav nemaz tik svarīgi, ko darīsim — sekosim Kristus ciešanu ceļam, baudīsim pavasara svaigumu, rušināsimies dārziņā vai priecāsimies par brīvdienām. Manuprāt, nav tik būtiski, vai domājam par Lieldienām vai Lielo dienu. Jo visi esam zem vienām debesīm dzimuši.
Nesen kāds deviņgadīgs zēns, spriedelējot par pasaulīgām un globālām lietām, sacīja, ka šis ir laiks, kad visiem jāturas kopā. Un, jo vairāk gaismas cilvēki būs sakrājuši sevī, jo ciešākas būs savstarpējās saites un labestīgāka pasaule.
Pēdējā laikā cilvēkiem pieaugusi problēmu gūzma, daudzi tās mēģina risināt ar naidu, dusmām, bailēm. Vārdos sūta negatīvo enerģiju visumā, taču tā atgriežas atpakaļ pie runātāja. Ir teiciens: “Ar tumsu nav jācīnās, ir jāiededz gaisma.” Ja iedegsim to sevī un dosim citiem, tad pavasaris būs atnācis ne tikai dabā, bet arī katrā no mums. Un tie būs mūsu augšāmcelšanās svētki.
Viens no Lieldienu ticējumiem vēsta: kas Klusajā sestdienā zirņus ēd, tas kļūst bagāts cilvēks. Un vairāk par visu mums tagad vajadzīga gara bagātība.
