Nemieru pilnā laikā — 1919. gadā — piedzima Velta. Tikko bija izveidota jauna valsts — Latvija, kurā valdīja nestabilitāte, nedrošība, neziņa. Vietumis notika kaujas, bermontieši uzbruka Rīgai, bet laukos dzīve ritēja savu gaitu. Mīles un Kārļa meita Velta Vitkovska šoziem nosvinēja jau 95 gadu jubileju. Par ilgdzīvotājiem, gadrīz Latvijas valsts līdzgaitniekiem, “Staburags” stāstīs arī turpmāk.
Alu izbrūvēja, vijoles spēlēja
— Senie laiki, kā par brīnumu, atmiņā vīd, bet nesenie notikumi, vārdi, uzvārdi aizmirstas. Kas visu var iegādāt! Pirmā pasaules kara laikā te fronte gāja pāri, visas mājas mūsu apkaimē bija sabrukušas. Tie, kuri bija aizbēguši Vidzemē, atgriezās un kādu laiku dzīvoja barakā mežā, es mežā arī piedzimu. Otro karu jau mēs te neredzējām. Neviens nedzina no mājām ārā. Ienāca vācieši, nedēļu te padzīvoja, aizgāja tālāk, kad nāca atpakaļ, paņēma zirgus un aizgāja, tad nāca iekšā krievi. Mūsu māju no jauna uzcēla 1929. gadā. Toreiz abas mājas bija “Skudras”, gan tuvākā kaimiņa Barisona, gan mūsu, vēlāk par “Vairogiem” pārsauca.
— Mājas līdzās viena otrai, vai nav pārāk tuvu?
— Labi gan, ja ko vajag, pataisi vaļā logu un pakliedz. Mēs visi labi sadzīvojām. Mūsmājās bija vairāk saiešanu, bet tikai svētkos. Divi spēlēja vijoli, visiem bija labas balsis. Alu viņi izbrūvēja, bet nekādus stipros dzērienus nedzēra. Dziedāja un spēlēja. Un uz labības kulšanu bija lielas balles. Sanāca visi, kas apkaimē, māju te bija daudz — “Skudras”, abi “Mākuļi”, “Senči”, tie tagad nojaukti, “Iepukņi” un “Ārītes” tagad tukšas.
Dienā sešas kapeikas
— Garlaicīgi nav?
— Nē, laiks ātri skrien. Kādreiz vilkās, nevarēja sagaidīt sestdienu. Kad vairs nevarēju kustēt, pēdējo govi pārdevu, tā jocīgāk bija. Tagad, kad kaimiņi savus ved ganībās, patīk paskatīties uz lopiņiem. Mazdēlam te jādzīvo manis pēc. Un es nekur citur neiešu. Pie meitas uz Rīgu — negribu ne dzirdēt! Man tā Rīga līdz kaklam, tur visa pasaules burzma. Te tomēr brīvība. Mazdēls vasarās te dzīvoja, skolas laikā Rīgā. Aizkrauklē pabeidza arodskolu, tāpēc jau tie traktori ir pie sirds. Mūsu ģimenē laikam tā ir, ka vairāk ar dzelžiem darīšana. Vīrs bez kādas skolas traktoru izjauca un salika. Mans brālis ar’ bija prasmīgs, visādus darbus mācēja. Un spēcīgs, vēl nedēļu pirms miršanas bez spieķa gāja, kaut kolhoza būvbrigādē vissmagākos darbus strādājis. Izbraukāja malu malas, pat pie Ļeņina divas reizes bija. Brālis nodzīvoja 98 gadus. Viņš bija kurlmēms, tāpēc vieglāk dzīvot, jo nebija nervi jābojā.
— Jūs ilgus gadus esat kopusi zirgus?
— 1948. gadā sāku strādāt fermā. Mūsu pašu saimniecības kūtī savāca apkārtnes zirgus. Trīsdesmit piecus gadus ar zirgiem nomocījos. Kādu sešpadsmit fermā bija. Tehnikas toreiz nebija nemaz, tikai ar zirgiem visos darbos gāja. Par labiem — dūšīgākiem, tīrākiem — zirgiem maksāja vairāk. Kāds tur dūšīgums bija, kad rudzu salmus ēda… Sākumā kolhozā maksāja sešas kapeikas par dienu. Man zirgi ļoti bija pie sirds. Sakas vēl nevarēju pacelt, bet jau mācēju iejūgt. Katram dzīvniekam savs raksturs, bija arī diezgan nejauki. Bet nekas, pieradu, ja lopiņš tev patīk, tad viņš arī to saprot. Daudz neiznāca zirga mugurā braukt, bet pa reizei gan. Tikai es nevarēju uzrāpties, tāpēc zirgu vedu grāvī, lai varētu mugurā tikt. Kad fermu likvidēja, zirgus aizdeva projām gaļā. Vienu pašas izaudzēto paturējām, privatizējām.
Tehniku vairāk žēloja
— Cik reizēm cilvēki bija nejauki — viņš pasaka: tas ir kolhoza, tehniku vairāk žēloja kā lopiņus. Tehnika jātaupa, lai nelūst, ja zirgs neies, iedos citu.
— Aizrādījāt?
— Vai ta’ nu ne! Bet vai līdzēs? Iesi ar viņiem plēsties? Bija mums kursi par zirgu kopšanu, bet es vairāk varēju pastāstīt, kā tajos kursos mācīja. Man no bērnības viss zināms, pašiem trīs zirgi bij’, kumeliņus audzējām. Kolhoza laikā ecēju pati, pat ar četriem zirgiem uzreiz. Kaut kā jau strādāt visi var, bet, ja gribi kārtīgi — jāatdod sevi visu. Patiesībā jau neviens darbs nav viegls, ja ieliec sirdi iekšā. Mums pirms kolhoza arī bija saimniecība, 45 hektāri zemes, paši vien strādājām, neviena lieka cilvēka nebija.
— Darbos no saules līdz saulei?
— Darbs jau bija apnicis līdz kaklam. Kā ne, ja par diviem varējām 13 kaudžu siena sakraut no pusdienas laika līdz vakaram, vai tas viegli? Mūsu tēvs bija gudrs — no sestdienas pusdienlaika miers. Sakop māju, un svētdiena brīva. Dziedāšanas mēģinājumi bija katru svētdienu, toreiz pagastā bija divi kori, zaļumballes arī vienmēr. Piedalījos Dziesmu svētkos, ko rīkoja tepat Staburaga vecajā estrādē. Tagad zaļumballes nav, koru nav. Jaunu cilvēku mūsu apvidū nav, bet vēl jau visi jaunie nav aizbraukuši, Dziesmu un deju svētkos placis tomēr pilns.
“Šito puisi nevienai nedod!”
— Zirgus kopāt, vai bija vēl kādi darbi, ko darījāt?
— Vienreiz mēnesi biju pat par pagasta priekšsēdētāju! Pašai smiekli nāca, kas tad es par priekšsēdētāju, ne man kāda izglītība bija, nekas. Deputāte arī. Kā desmitniece braukāju — bija jāpārlūko sētas, jāpieraksta, cik un kas saimniecībā ir, jo bija nodevas jādod. Visu nerakstīju, lai cilvēkiem paliek vairāk. Braukāju arī ar vēlēšanu kasti, iebrauc katrā sētā, brokastis tūlīt dod, vīna glāzi. Man kučieris līdzi, tā braucām pa daudzām sētām. Vienā no pēdējām kučieris palika ratos un gaidīja, kamēr es ar balsošanas kasti iekšā. Iznācu ārā, mīļo pasaulīt! Mans kučieris, vīnu sadzēries, guļ, zirgs apgriezies un jau taisās uz māju pusi. Mums tās vēlēšanas nāca kā lielas balles, teātri spēlēja, kino rādīja. Kolhozā balles bija bieži, mēs ar kaimiņieni vienmēr par saimniecēm gājām. Kā nāk sestdiena, tā mums gaļu ved — jātaisa ballei ēdieni. Atveda puscūku, “pliku” gaļu — uztaisi nu no ‘‘plikas’’, pašām viss jāliek klāt. Karbonādes, kotletes, aukstā gaļa. Agrāk patika gatavot, tā bija sirdslieta. Pamatskolā man bija laba mājturības skolotāja, arī mājturības skolu beidzu, pie gudrām saimniecēm praksē gāju.
— Kādā skolā mācījāties?
— Talsiņā, lauksaimniecības skolā, tur bija arī mājturības nodaļa. Rokdarbus mācīja, gatavot ēdienu, vārdu sakot, sadzīviskas lietas. Zēniem bija divi gadi jāmācās, viņiem vasaras bija brīvas. Skolā iemācījos arī aust. Stelles mājās bija, visu audām paši.
— Kur satikāt savu nākamo vīru?
— Karš paņēma daudz vīriešu, jauno mums bija maz, kādi četri, kuri no leģiona tika mājās. Kad par desmitnieci riņķī bija jābrauc, vienā reizē kopā ar radinieci iebraucām tanīs mājās, iegājām istabā, tur viens galda galā sēž — Jānis, pārnācis no leģiona mājās. Izejam ārā, mana radiniece saka: šito puisi tu nevienai citai neatdod! Smuks gan bija. 1947. gadā apprecējāmies. Viena pati meita ir un viens mazdēls.
Uz balli ar kruķiem
— Kādas bija sajūtas, uzzinot, ka Staburagu applūdinās?
— Ko tur varēja darīt? Pateica, ka tā būs, un viss, to elektrību ar’ visi kāroja. Ieriekš mums elektrība nāca no Aiviekstes puses, pāri Daugavai vadi bija pārstiepti. Jā, viss zem ūdens. Kādas tur, Sēlpilī, bija pilsdrupas, jūs pat nevarat iedomāties, kādas platības tur ir — Oliņkalns, Sēlpils bruņinieku pils, visa Daugavas ieleja! Lejā bija ļoti skaista estrāde, trepes, soli. Tās uztaisīja 1938. gadā, līdz tam sarīkojumos tāpat piekalnītē uz segām sēdēja. Vēl jau tās trepes zem ūdens esot, toreiz kārtīgi taisīja. Un kādas balles rīkoja! Nekad neizlaidu nevienu zaļumballi, tas bija kā likums, ka jāiet uz Vīgantes parku. Vienreiz pat ar lauztu kāju ar kruķiem uz balli aizgāju, tad gan klints jau bija applūdināta.
— Kādas toreiz bija balles?
— Vai, dieniņ, ja agrāk kāds piedzēries būtu gājis meitu lūgt dancot, viņa tak neietu ne traka! Bufetes bija, tur vairāk veči, jaunie nē. Un visi dancoja, tagad jau diez vai valsi prot? Patiesībā dancot ir jāmāk.
— Tagad vēl mācētu novalsēt?
— Vēl kā varētu! Ne tik valsi vien, polku ar’ izlēktu, ja tik kājas būtu, kā vajag. Ballēs man līdz vecumam nebija jāsēž malā. ◆
