Pirms gandrīz divdesmit gadiem Vija Rieksta no Jaunjelgavas pārcēlās uz Skrīveriem. Pirmie gadi bija smagi. Veselības problēmas neļāva pilnvērtīgi dzīvot. Tomēr optimisms guva virsroku, īpaši pēdējos piecos gados. Tagad, kad ir ļoti slikti, viņa norobežojas no visiem, arī suņiem un kaķiem, lai ir pilnīgs klusums, miers, un glezno. Glezno, līdz pagurst. Kad vairs nav spēka, rodas patīkams miers. Vijas kundze teic — gleznošana, krāsas ir ļoti ārstnieciskas. Nesen viņas darbi bija skatāmi Skrīveru kultūras centrā.
— Jūsu gleznas tapušas dažādās tehnikās, arī rokraksti šķiet atšķirīgi. Patīk eksperimentēt?
— Vairums mākslas darbu tapuši pēdējos piecos gados. Tikai tad, kad atbraucu uz Skrīveriem, tiku galā ar veselības problēmām un jutu, ka varu atkal dzīvot, sāku dziedāt korī “Baltābele”. Radās arī vēlēšanās kaut ko pateikt gleznās. No jaunības laika, kad dzīvoju Lazdonas pagastā, palikuši vien daži darbi. Pēc izglītības es neesmu gleznotāja. Mācījos Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā tēlniecību pie pasniedzēja Eduarda Klēbaha — veco laiku meistara, kurš kādreiz veidojis eņģelīšus, palmas zarus un citus elementus Nacionālajam teātrim, kinoteātrim “Rīga”. Iemācīja arī mani tādus veidot, un skolotājs par manām prasmēm bija pārsteigts. Teica — būs mums otra Valentīna Zeile. Diemžēl viņa cerības neattaisnoju. “Lietišķajos” pasniedzēji bija arī Kārlis Sūniņš, Nikolajs Karagodins, kuri paši nesen bija beiguši Mākslas akadēmiju.
Kad vēders pilns, galva nestrādā
— “Lietišķo” laiks saistīts arī ar māksliniekiem piedienošo bohēmu?
— Manas jaunības laiks bija arī pazīstamā talantīgā gleznotāja Leo Kokles radošais laiks. “Tusovkās” kā tagad saka, viņam patika aplidot sievietes, un brīžos, kad līdzās nebija viņa draudzenes, viņa šarms tika citām. Bet viņu aplidoja citas meitenes, man patika pati bohēmiskā vide, vakari mākslinieku sabiedrībā kafejnīcās “Kaza”, “Dieva auss” zem katedrāles, kurās visi bieži tikāmies. Tās bija vietas, kur jaunie mākslinieki gāja, kad “bastoja” nodarbības.
Lai gan mana īstā bohēma bija smagāka — ar tēlniekiem Juri Mauriņu, Ojāru Siliņu, Eduardu Klēbahu. Viņi nebija tie lidojošie tauriņi, bet tādi smagnēji. Autori arī Strēlnieku piemineklim Rīgā, krastmalā. Toreiz paņēma maizes klaipiņu, kādu pudelīti, sanāca visi kopā. Viņu tāda kā devīze bija — galvenais nav paēst, vēderu piestūķēt, bet gan tas, kas galvā. Līdzko vēders būs pilns, galva nestrādās.
— Par Leo Kokli kritiķi sākumā teica, ka viņš mākslinieks nebūs, jo tam vajadzīgs spēks, kurš Leo nepiemītot. Dzīve pierādīja pretējo. Vai arī jūs uzskatāt, ka gleznotājam nepieciešams spēks?
— O, un kā vēl vajadzīgs spēks! Ne jau tikai fiziskais — otu vicināt, bet iekšējais. Jākoncentrējas uz to, ko dari. “Tjap — ļap” daudzi var zīmēt. Tagad es tikai divas stundas dienā spēju strādāt. Vienu gleznu varu mēnešiem čubināt. Bet ir arī darbi, kuri gatavi pāris stundu laikā.
— Leo laiks saistās arī ar Raimondu Paulu.
— Jā, Pauls dzīvoja man kaimiņos Grīziņkalnā. Viņa un mans bērns bija viena vecuma. Netālu bija viņa garāža, un katru rītu un vakaru mēs sasveicinājāmies, bet ciešas draudzības nebija. Tur dzīvoja arī viņa māsa Edīte, vēlāk pazīstama gobelēniste. Paulam piešķīra lielāku, plašāku dzīvokli Sarkanarmijas ielā, un kaimiņu būšana beidzās.
“Meitiņ, atceries, kas tu esi!”
— Jūsu rados ir vēl kāds gleznotājs?
— Ar glezniecību bija cieši saistīts arī mātesbrālis. Dzimis 1911. gadā, izmācījās par koktēlnieku, pārcēlās dzīvot uz Čikāgu un sākumā strādāja debesskrāpju celtniecībā, paralēli izgatavoja gleznu rāmjus, kokles, svečturus. Vēlāk bija Latviešu mākslas muzeja vadītājs. Muzejā notika latviešu un cittautiešu izstādes, un viņam bija tiesības pirmajam izvēlēties, kuras gleznas iegādāties vai arī tās tika dāvinātas. Visus šos darbus pēc viņa nāves atsūtīja man uz Latviju.
Nedaudz tālāk no mākslas bija māte — šuvēja. Mans tēvs Latvijas laikā bija pagasta vecākais. Deportāciju laikā viņu aizveda nezināmā virzienā, un līdz pat šai dienai tēva kapavieta nav zināma. Tādēļ mājās likvidēja visus dokumentus, kuri saistīti ar tēvu, arī fotogrāfijas. Mājās stāvēja maisiņi ar sakaltētu maizi, ja nu pēkšņi kādā dienā arī mūs aizved. Pēc tēva aizvešanas māte mani piekodināja — meitiņ, skolā nekur nelien priekšā, stāvi maliņā, noskaties! Zini, kas tu esi — tautas ienaidnieka meita. Šis komplekss — neizlēkt, nelīst priekšā — saglabājies vēl šodien. Visu šo gadu laikā tikai vienu reizi uzdrošinājos kādus padsmit savu darbu izstādīt darbavietas sarkanajā stūrītī.
— Ko darījāt pēc vidusskolas beigšanas?
— Gatavojos iestāties Mākslas akadēmijā, bet nomira mamma — vienīgā atbalstītāja, tāpēc naktīs vajadzēja strādāt, lai būtu līdzekļi, un pabeigt iesākto skolu. Vēlāk varbūt arī pietrūka uzņēmības, lai turpinātu studijas, stātos Mākslas akadēmijā. Būtu jāizveido sava darbnīca, bet tam naudas nebija. Pēc skolas mani aizsūtīja uz “Pilsētas projektu” bijušajā Gorkija ielā un tur Modra Ģelža vadībā nostrādāju pie maketiem. Kaut kas no tēlniecības bija arī šajā darbā. Lai sevi pilnveidotu, iestājos gleznošanas studijā “Spektrs”. Studija divas reizes gadā rīkoja izstādes, un manus darbus eksponēja arī Pētera baznīcā.
— Kāpēc jūsu gleznās bieži skatāmi zirgi?
— Kad no Rīgas pārnācu uz Skrīveriem, zirgkope kļuva par manu labu draudzeni. Viņa stundām stāstīja par šiem dzīvniekiem, un tas pārņēma arī mani. Viens no pēdējiem šīs sērijas gleznojumiem ir kristāla zirgs, pēc kura sev teicu — vairs negribu. Gribu pāriet uz daudz ko abstraktāku, Visuma tēmu.
— Vai pašai patīk jāt ar zirgu?
— Bērnībā patika, bet pēc kāda nelaimes gadījuma šī vēlme uz ilgu laiku pārgāja. Toreiz dzīvoju Madonas pusē. Kaimiņu puisis iejūdza jaunu zirgu un teicās pavizināt. Brauciens beidzās ar saplēstu ceļa skriemeli. Laukos ne vienmēr uzreiz varēja tikt pie ārsta, tāpēc māte piesēja pie kājas skaliņus, izveidoja kaut ko līdzīgu ģipsim, un es klibodama kādu laiku ganīju govis. Jau pēc daudziem gadiem, kad biju Londonā, pie karalienes pils skatījos sardzes maiņu, kurā arī bija zirgi. Gide iedrošināja, sakot, lai ejam pie zirgiem tuvāk. Viens man gandrīz ieķēra ar zobiem rokā. Zirgi laikam mani nemīl, bet es viņus gan. No putniem visgudrākā ir vārna, no dzīvniekiem pirmais, manuprāt, ir zirgs un tikai pēc tam suns.
— Gleznā “Staburadzes meita” redzama klints un zirgs zem ūdens. Nedaudz mistiska aina.
— Darbā mistika sajaukusies ar vēsturi, un zirgs ir kā Staburadzes meita, kura naktīs izpeld no Daugavas. Šogad, kad vāca materiālus grāmatai, kurā būs aprakstīts par Daugavu no Pļaviņām līdz Koknesei, tajā būs vairāki mani darbi. Arī glezna ar divām Kokneses pils traģēdijām. Tajā uguns un ūdens — pirmo reizi pils gāja bojā kara laikā ugunsgrēkā, otrreiz applūdināja.
Par vienu no saviem vērtīgākajiem darbiem saucu to, kurā attēlotā tā sauktā Ļeņina lampa. Gleznota vecmeistaru stilā.
Pirms dažiem gadiem, arī daiļrades pirmsākumos jaunībā, gleznās dominēja tumšo krāsu toņi, pēdējo gadu darbi ir arvien gaišāki. Vairākas no senākajām gleznām ar laiku palikušas tumšākas, nomelnējušas. Iedvesmu gaišajiem darbiem dod arī izstāžu apmeklējumi Rīgā. Vienā no tām bija atspoguļota kosmosa tēma. Visuma varenība aizrāvusi arī mani, un nākamie darbi taps līdzīgā noskaņā.
Jaunos nevajag
mainīt
— Vai esat gleznojusi arī abstraktus darbus, nepieturoties pie klasiskā stila?
— Ar moderno glezniecību neaizraujos. Viena no gleznām — “Sāra no bāra” — gan tapusi kubisma manierē, to izlika kādā izstādē Jaunjelgavā. Bet šis darbs īsti neatbilda manai iekšējai pasaulei. Esmu vairāk nosvērta, un par šo gleznu pašai bija kauns. Tad jau labāk ar aerosoliem uz sienas ko uzmālēju, bet manos gados tas būtu par traku.
Man jau 75 gadi, bet ideju jauniem darbiem vēl daudz. Padomā liela saliekama glezna, kurā laukumus varētu mainīt vietām un tādējādi iegūt dažādas noskaņas. Mājās uz sienas ar tāfeles krītiņiem zīmēju dažādus sieviešu ķermeņus. Kad zīmējums pastāv, padilst, kļūst vecīgs, tam ir pavisam cita “garša”.
— Kā vērtējat mūsdienu sabiedrību? Tā ir tālu no jūsu jaunības ideāliem?
— Esmu daudz ietekmējusies no pasniedzējiem, viņu attieksmes, cilvēciskuma. Bija pasniedzējs Ērglis, kur mācīja rasēšanu un zīmēšanu. Kad pēc naktsmaiņas atnācu uz nodarbībām, acis krīt ciet, viņš pienāk klāt un jautā — meitiņ, vai brokastis esi ēdusi? Iedod man naudiņu un saka, lai aizeju paēst un tad nāku. Šī sirsnība palikusi manī, un arī citāds skats uz dzīvi, sabiedrību. Šodienas sabiedrība man ir nepieņemama. Bet jādzīvo līdzi jaunajiem, cenšoties izprast, bet mainīt viņus gan nevajag.
