Uz Vietalvas pagastu var braukt pēc patīkamiem pārsteigumiem. Lai arī par tās puses saimniecībām rakstīts daudz, vienmēr izdodas atrast tādu, kuras saimniekus sveicinu pirmo reizi. Piemājas saimniecībā “Aparāni” dzīvo un strādā Dace Priede un Jānis Jaudzems. Abi gados jauni, tāpēc bez ierastā stāsta par smago darbu no rīta līdz vakaram, bet ar nedaudz atšķirīgu dzīves pieredzi.
Bez nemitīga stresa
“Aparānu” saimnieku dzīves recepte varētu noderēt tiem, kuri sapņo par mierīgām dienām laukos, tomēr vēlas nodrošināt garantētus ienākumus neatkarīgi no dabas untumiem. Vēl kāds svarīgs aspekts ilgstošai labsajūtai — dzīvi bez nemitīga stresa garantē tas, ka nav kredītu.
Dace bērnībā, Sausnējas pusē dzīvojot, pieradusi pie fermas darbiem, tāpēc turēt pāris desmitu govju jaunajā dzīvesvietā bija pašsaprotami. Jo vairāk tāpēc, ka viņas māte vairākas govis iedevusi pūrā. No tām ragainēm radies pašlaik septiņu slaucamo govju un 15 teļu lielais ganāmpulks. Salīdzinoši nesen sākts audzēt arī gaļas liellopus, bet šī joma palikšot vaļaspriekam. Zemes, lai lopus turētu, pārāk maz. Ar saviem 15 hektāriem tik tikko iztiek, tāpēc vairākus nomā no kaimiņiem. Viņiem savukārt esot izvēles iespēja — atdot zemi “Aparāniem” vai lielajiem Vietalvas pagasta lauksaimniekiem. Līdz šim lēmums par labu pirmajiem tikai tāpēc, ka Dace un Jānis saimnieko ar bioloģiskajām metodēm. Oficiāli šādas saimniecības statusa gan vairs neesot, bet “papīrs” jau nemaina domāšanu. Toties mazāk kreņķu, jo brīvi no nemitīgām pārbaudēm un pārskatu rakstīšanas. Dace teic, ka tādu lēmumu pieņēmušas daudzas Vietalvas puses saimniecības. Pēc pirmajiem pieciem gadiem esot bioloģisko statusā, sertifikāciju atkārtoti neveica. No 12 saimniecībām vairs tikai divas izvēlējās atkārtoti pakļauties pārbaudēm.
Nekādu kredītu!
Arī par Hipotēku bankas zemes iegādes programmu saimniece negrib ne dzirdēt: “Ja nav kredītu, naktīs var mierīgi gulēt.” Vienīgais projekts, kurā izlēmuši piedalīties, bijis par saimniecību modernizāciju, bet tikai tāpēc, ka tajā bijis 100% Eiropas Savienības finansējums. Par to naudu nopirkta siena prese. Pārējā tehnika vēl padomju laikā ražota, bet kalpo teicami. Ar to pārsvarā darbojas Jānis. Viņam dienas lielākā daļa gan paiet darbā kādā firmā Koknesē.
Ģimenē aug divas meitas un dēls, kurš vienīgais no bērniem vismaz pagaidām lauku darbus nesmādē. Meitas studē un strādā Rīgā, savu nākotni ar lauksaimniecību nesaistot. Dace atzīst — ja nebūtu bērnu, iespējams, arī saimniecības nebūtu. Vismaz ne tik lielas kā tagad. Bērnu skološanai ar divām algām nepietiktu. Tagad, kamēr jaunākā meita studēs, vismaz piecus gadus saimniecība šādi turpinās strādāt. Vēlāk, iespējams, lopu skaitu samazinās.
Saimniecību uztic dēlam
Pēc kūts un ikdienas darbiem par izklaidēm pārsvarā esot jādomā pašiem. Pagastā vasarā bijusi tikai viena balle, gadā — labi ja trīs. Rudenī, kad apdarīti lielie darbi, ik mēnesi pagasta pārvalde piedāvā iespēju aizbraukt uz Rīgas teātriem. To ģimene noteikti izmanto. Ja no mājas jāaizbrauc uz ilgāku laiku, govis varot uzticēt dēlam. Viņš tiekot galā ar visiem darbiem, tajā skaitā ar slaukšanu.
Tomēr saimniecību pilnībā atstāt bērniem, lai viņi turpinātu vecāku iesākto, audzētu govis, Dace negrib: “Pietiek, ka mana māte savu mūžu pavadīja, smagi strādājot, arī man nav bijis vieglāk, tāpēc bērniem tādu likteni nenovēlu. Viņiem jāiepazīst pasaule.” Tāpēc vecākā meita pierunāta studēt, savukārt viņa uz Rīgu aiziet iedrošinājusi māsu. Juristei iespēju atrast darbu ir daudz, alga būs garantēta un fermā nenāksies strādāt.
Kamēr bērni studē vai izklaidējas, Dace vakaros visbiežāk lasa grāmatas. Arī bez avīzēm, tajā skaitā “Staburaga”, ikdienu nevarot iedomāties. Kad acis nogurst no lasīšanas, izslaukusi govis, viņa ņem makšķeres un dodas uz tuvējiem dīķiem. Ejot viena, lai bez vīra un bērniem pabūtu ar savām domām. Toties kopā ar Jāni brauc uz visiem iespējamajiem motociklistu — baikeru un čoperistu — saietiem. Tam iegādāti motocikli — gan ātrais pa šoseju braucamais, gan greznais un skaļi pukšķošais. “Ja būtu tikai lopi, tad varētu “nojūgties”,” atzīst Dace. Tāpēc Jānis, pēc izglītības veterinārārsts, pirms nepilna gada iegādājies zirgu. Sen to esot vēlējies, lai vakaros pēc darba vismaz reizi nedēļā viens pats dotos izjādēs Vietalvas pakalnos. Dzīvnieku mīlestība viņam neļauj paiet garām pamestiem suņiem, un mājās tādi ir jau trīs.
