Ainārs Kadišs teic, domājis mūžu nodzīvot Ogrē — tēva dzimtajā pusē. Taču, saņemot mantojumā mātes dzimtas īpašuma “Degļi” zemi un mežu Seces pagastā Staburaga pagastā nopirka pussabrukušās “Vālodzes”.
VĀRDS, UZVĀRDS: Ainārs Kadišs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1961. gada 27. februāris, Ogre.
IZGLĪTĪBA: vidējā, absolvēta Ogres vidusskola.
NODARBOŠANĀS: zemnieks, Staburaga pagasta “Vālodžu” māju saimnieks.
ĢIMENE: sieva Diāna, dēli: Marks (14 gadu), Artūrs (12), Matejs (7) un Dāvids (6).
VAĻASPRIEKS: ūdenstūrisms, ceļošana.
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.
Tagad māja atjaunota, un Kadišu ģimenei ir gan mājlopi, gan liels zemeņu lauks. Ainārs atzīst, ka viņam ir tuva dārzkopība un ziedu audzēšana. Vairums Latvijas iedzīvotāju patlaban sūrojas par krīzes radītajām problēmām, taču Kadišu ģimene jūtas labi savu senču aizmirstībā aizaugušās takas no jauna iestaigājot. Ainārs un Diāna atraduši ceļu pie Dieva un, kļūstot par kristiešiem, saņēmuši atklāsmi kristīgai dzīvei. Nesamierinās ar mietpilsonību— Kā kļuvāt par ticīgu cilvēku?— Augu ģimenē, kurā ticība Dievam nebija galvenais dzīvē. Taču, gadiem ritot, sapratu, ka ikviena cilvēka sirdī ir vieta Dievam, un, ja tā paliek tukša, tad dzīve ir diezgan bezmērķīga. Bieži vien mēs tad tukšumu aizpildām ar izpriecām, alkoholu, azartspēlēm un daudz ko citu tikpat bezjēdzīgu. Taču Dievam domāto vietu ne ar ko citu nevar aizpildīt. Jau pusaudžu gados sāku meklēt dzīves jēgu, jo nepatika mietpilsonība, kas ir šodienas sabiedrības standarts. Es ar to nevarēju samierināties, bet, neko labāku neatradis, sāku brist “grēka purvus”. Gadījās, ka vairākas reizes skatījos pat nāvei “zobos”. Katrreiz es izglābos, jo Dievs manu dzīvi pagarināja. Pēc pirmajām reizēm es nesapratu, kāpēc man jādzīvo tālāk, un neko savā dzīvē nemainīju. Tad pienāca laiks, kad sajutu, ka man šajā pasaulē ir sava vieta un nozīme tam, ka Dievs manu mūžu pagarina, ka man ir sava sūtība un darbi, kas veicami kā kristīgam cilvēkam.Maza atšķirība Ticības meklējumu sākumposmā analizēju atšķirību starp cilvēku un dzīvnieku. Cilvēkam par negodu, es īpaši lielu atšķirību nesaredzēju. Esam gan raduši uzskatīt cilvēku par radības kroni, taču cilvēku tikumi daudzviet nav salīdzināmi ar dzīvnieku instinktiem un rīcību. Neviena dzīvnieku suga neiznīcina un nedegradē to vidi, kurā dzīvo. Domāju, ka mēs atšķiramies ar darbu, taču arī zirgi strādā. Cilvēks zaudē arī citviet. Putnu māte metas virsū kaķim, lai aizstāvētu savus mazuļus, bet cilvēkbērna māte savu bērniņu var iemest miskastē. Domāju arī par to, ka cilvēks ar dzīvnieku var darīt visu, jo dzīvnieks ir neaizsargāts un pats cilvēkam neuzbrūk, izņemot gadījumus, ja ir apdraudēta dzīvība un jāaizsargājas. Dievs radījis draugu— Tikai tad, kad sāku lasīt Bībeli, saņēmu atbildes uz daudzajiem jautājumiem, kas mani gadiem bija mulsinājuši. Sapratu, ka cilvēks jau no Ādama laikiem ir degradējies un ar to viņš arī atšķiras no dzīvnieka, kas ir paklausīgs, ar instinktiem un refleksiem, kurus Dievs viņam devis. Taču cilvēkam ir dota izvēle, ja viņš nepaklausa Dievam, nokļūst ļoti bēdīgā situācijā. Cilvēkam atšķirībā no dzīvnieka ir dvēsele, un viņš ir garīga būtne, taču dzīvniekam tās nav. Cilvēks ir radīts kā Dieva draugs — ja Dievs ir mūžīgs, tad arī viņa draugs nevar būt mirstīgs, ar ierobežotu dzīves laiku. Taču psalmos rakstīts, ka cilvēks dzīvo septiņdesmit, ja stiprs miesā — astoņdesmit gadu. Pēc statistikas datiem, tā apmēram arī notiek. Nekādi zinātnes sasniegumi un tehnoloģijas cilvēka mūžam nevar neko pielikt.Ir izvēle— Garīgai būtnei ir saprāts, kas savienots ar dievbijību, ja tā nav, tad cilvēka dzīve ir tikai posts. Piemēram, ar izgudroto atombumbu var iznīcināt visu dzīvo, un šāds saprāts nav savienojams ar dievbijību. Sabiedrībā notiek uzkundzēšanās, cīņa par varu un mantu. Cilvēks tādējādi grimst grēkos un redzam, ka intelekts un saprāts bez dievbijības nes tikai postu. Dzīvnieki dzīvo savu dzīvi, un Dievs viņus netiesās. Taču cilvēkiem ir izvēle — kalpot Dievam vai būt grēka vergam. Pasaule reiz jau tika iznīcināta ūdens plūdos. To, ka zeme bija zem ūdens, pārliecinājos, kad, arot lauku, atradu gliemežvāku, kurš ir tūkstoš vai vairāk gadu vecs. Un tas gulēja zemē simtiem kilometru tālu no jūras — Seces pusē.Pasaule garīgi izdeg — Dievs pasauli vairs neiznīcinās plūdos, bet tā izdegs. Saprotu, ka tas būs pašu cilvēku darbs, viņu neadekvātās darbības rezultāts un sods par grēkiem, kas valda pār pasauli. Patlaban pasaulē notiekošais nospiež garīgumu, mēs dzīvojam tā, ka nav laika par to padomāt, jo ikdienas rūpes un krīzes aizņem prātu. Esam ar savām sadzīves vajadzībām ierauti kā vāveres ritenī. Tas ir svarīgi, jo nevaram dzīvot bez darba. Bībelē ir pat rakstīts: “Mācies no skudrām, tu, sliņķi!”. Dievs mums liek strādāt, cienīt vecākus un vēl daudz ko citu labu darīt.— Daudzu jauniešu vidū cieņa pret vecākiem, manuprāt, vairs nav “modē”…— Diemžēl tā ir. Bērni un jaunieši maldās bez ticības un nepārzina Dieva radītās pasaules kārtību. Mēs bieži ģimenē kopīgi lasām Bībeli un izrunājamies par izlasīto Reiz viens no dēliem bija pārsteigts par tik bargiem vārdiem Vecajā derībā: “Acis, kas negodā tēvu un māti, ir jāizknābj kraukļiem upmalā!”. Skarbi pateikts! Savukārt, Dieva pavēle: “Godā tēvu un māti” ir kopā ar apsolījumu — lai tu ilgi dzīvotu un tev labi klātos!Aizmirst par Radītāju— Kāds ir jūsu viedoklis par neticīgajiem, tā saucamajiem pagāniem?— Katrs cilvēks kaut kam tic. Ja netic Dievam, viņš tic saviem spēkiem. Un tā arī ir kā nosacīta reliģija. Godādami radību, daudzi atstāj novārtā Radītāju. Arī daudzi kristieši tā rīkojas — svētdienā aiziet uz baznīcu, atsēž un dzīvo tālāk savam ego. Grēko, izlūdzas piedošanu, to saņem un grēko atkal. — Kristieši dažādās pasaules malās atšķiras gan darbos, gan tikumos, kaut gan Bībele visiem ir kā ticības vadmotīvs. Jūsuprāt, kāpēc tā? — Šajā laikmetā meli un liekulība ir aptvērusi valstis un miljoniem cilvēku, īpaši rietumu pasaulē. Taču tās valstis uzskata, ka ir kristīgas, kaut gan tur reliģijai nav nekāda sakara ar Kristus vārdu. Bībelē teikts, ka koku pazīst pēc augļiem. Un kādi tad ir rietumu “kristīgās” pasaules augļi? Materiālisms kā pamatideoloģija (laiks ir nauda, tu esi tas, kas tev pieder utt.), mantkārība, augstprātība, netiklība, dažādu perversiju brīva izpausme, vardarbība, miesas kults… Arī es neilgu laiku biju kādas konfesijas mācītājs, bet es nespēju kalpot diviem kungiem — pasaulei un Dievam. Miesīgā daba nemainās— Tomēr vienmēr ir cerība dzīvot labāk…— Dzīves gaitā esmu secinājis, ka cilvēks savā būtībā nemainās. Lai arī daudzi cenšas laboties, taču reti kuram tas izdodas. Tāda ir viņu izvēle, lai gan bez Dieva ziņas ne mats no galvas nenokrīt. Miesīgais cilvēks diemžēl spēj ņemt virsroku pār garīgo cilvēku, tāpēc cilvēks tomēr pats sevi nevar izraut kā Minhauzens sevi aiz matiem no purva. Vienmēr kādam ir jābūt uz cietas zemes, lai pasniegtu roku purvā grimstošajam. Aklais aklajam ceļu nevar rādīt. Kas stāv uz zemes un pasniedz caurdurto roku — Jēzus Kristus! Ja mēs pie šīs rokas pieķeramies, tiekam no purva ārā. Ja nevaram roku satvert vai atgrūžam, tad mūs gaida tikai noslīkšana. Tas ir vienkārši, taisnīgi un skarbi. Ticot un paklausot Dievam, cilvēka dvēsele iegūst mūžīgo dzīvošanu. — Vai jums ir daudz domubiedru?— Maz. Mēs tiekamies, diskutējam, aizlūdzam cits par citu un lasām Bībeli. Esam atvērti Dieva svētībai un dzīvajam Dievam. Mēs ar sievu audzinām dēlus kristīgai dzīvei un ar savu paraugu. Diāna ir kordiriģente, bet tagad sevi pašaizliedzīgi velta ģimenei, un es zinu, kur es eju. Man nav jāmaldās un jāšaubās par kristietības nozīmību, jo ir rakstīts, ka nav cita vārda, kurā mums būtu dota pestīšana, kā vien Jēzus Kristus.
Citi par Aināru KadišuArtūrs, Aināra dēls: — Tētis ir ļoti labs un sirsnīgs. Mēs no viņa mācāmies dažādus darbus. Priecājamies, ka viņš mūs ved uz Jēkabpils mūzikas un mākslas skolu. Mums ir labākais tētis pasaulē!
