Interesanta ideja radusies biedrības “Sabiedrība par atklātību — Delna” pārstāvjiem, kuri rosina izstrādāt korupcijas un citu nelikumību ziņotāju aizsardzības likumu, kā arī noteikt finansiālu atlīdzību ziņotājam, ja sniegtās informācijas rezultātā gūts nozīmīgs labums sabiedrībai. Vai Latvijā varētu atgriezties bēdīgi slavenie padomju iekārtas “stukaču” laiki?
Juriste Kristīne Dupate skaidro, ka informācijas atklājējiem bieži nākas ciest par to, ka viņi uzdrošinājušies ziņot par iespējamiem likumu pārkāpumiem. Tāpēc cilvēkus jāmēģina pasargāt un arī jāiedrošina aktīvāk iesaistīties korupcijas apkarošanā.
Tas, ka cilvēki visbiežāk baidās atklāt aplamas un pat nelikumīgas lietas, ir fakts. Tāpēc arī mūsu laikrakstā un citos plašsaziņas līdzekļos lasītāji par dažādām nebūšanām stāsta, neatklājot savu īsto vārdu. Arī valsts institūcijas praktizē, ka par pārkāpumiem var ziņot anonīmi. Nav jau datu, cik daudziem cilvēkiem šāda rīcība palīdzējusi un kādas pēc tam katram bijušas sekas. Nelielās apdzīvotajās vietās vai mazos uzņēmumos palikt anonīmam ir krietni grūtāk. Diemžēl apkārtējie pēc skandāla vēršas nevis pret konkrēto problēmu, bet gan pret tās atklājēju. Tāda joprojām ir mūsu sabiedrība.
“Delna” atzīst, ka diskutabls ir jautājums par finansiālo atlīdzību ziņotājam, jo daļa sabiedrības uzskatītu, ka tā būs “stukačošana” iedzīvošanās nolūkos. Sākumā varētu runāt par finansiālu atlīdzību tajās jomās, kur pārkāpumi rada lielāku sabiedrisko bīstamību, piemēram, ja ir atklāts būtisks nodarījums nodokļu maksāšanas jomā. Tas varētu būt veids, kā mazināt “aplokšņu” algu sistēmu, kas Latvijā pārdzīvojusi visas krīzes.
Tomēr šāda ziņošana var izrādīties koka zara, uz kura pats sēž, zāģēšana. Cilvēks paziņos, ka viņa darbavietā maksā “aplokšņu” algas, un pēc pārbaudēm ne vienu vien šādu uzņēmumu, visticamāk, arī slēgs. Tādēļ pats ziņotājs būs vislielākais zaudētājs, jo darba vairs nebūs. Līdzīgas situācijas jau piedzīvotas ekonomiskās krīzes sākumā, kad darbinieki par neizmaksātajām algām ziņoja atbildīgajām iestādēm un vairāki uzņēmumi bija spiesti pārtraukt darbību. Cilvēciski var saprast gan vienus, gan otrus, bet kurš ir pareizākais risinājums? Manuprāt, Latvijā pārāk dziļi ir iesakņojusies sistēma, ka cilvēki visos iespējamajos veidos likumu mēģina apiet ar līkumu, jo redz: citi tā dara un dzīvo, cepuri kuldami. Tomēr domāju, ka aktīvāka cilvēku rīcība, ja viņi justu reālu valsts atbalstu, palīdzētu sakārtot daudzas jomas.
