Latvijas Lauksaimniecības universitātes Skrīveru zinātnes centrs uz Latvijas Zemkopības zinātniskās pētniecības institūta “Agra” bāzes izveidots 1998. gadā un ir valsts bezpeļņas zinātnisks uzņēmums.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes Skrīveru zinātnes centrs uz Latvijas Zemkopības zinātniskās pētniecības institūta “Agra” bāzes izveidots 1998. gadā un ir valsts bezpeļņas zinātnisks uzņēmums. Pirms tam — 1946. gada 1. aprīlī — Skrīveros to dibināja kā Zinātņu akadēmijas Augsnes zinību un zemkopības institūtu.
Patlaban Zinātnes centrā strādā 38 darbinieki. Viņu vidū — seši vadošie pētnieki, tikpat — asistentu, septiņi agronomi, tikpat — laborantu. Ir trīs doktoranti un seši maģistri. No 15 zinātniskajiem darbiniekiem astoņi ir jaunāki par 50 gadiem.
Kā klājas zinātniekiem kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas? Par to šajā atvērumā.
Trūkst jaunu zinātnieku
Kādas ir Zinātnes centra galvenās problēmas?
Stāsta Skrīveru zinātnes centra direktors Ģedimins Siliņš:
— Nepietiek naudas. 2002. gadā mūsu kopējais finansējums ir 77383 lati, bet centra pienācīgai darbībai nepieciešams vismaz 120 tūkstošu latu. Problemātiski izveidot Eiropas Savienības prasībām atbilstošu materiāli tehnisko bāzi, kā arī iesaistīt jaunus kadrus zinātnes darbā.
Māca saimniekot
— Ar ko Zinātnes centra speciālisti nodarbojas patlaban?
— Zinātnieki nodarbojas ar tauriņziežu, stiebrzāļu un griķu šķirņu selekciju, izlases sēklkopību, ganību, rapša un griķu agrotehniku, pārbauda herbicīdus, pēta augu aizsardzības un augsekas jautājumus, kultūraugu mēslošanu, izstrādā augsnes auglības paaugstināšanas pasākumus. Speciālisti apmāca studentus un organizē zemnieku mācības, lauku dienas, seminārus un praktiskās konferences. Analītiskajā laboratorijā viņi veic augsnes, augu, mēslošanas līdzekļu un ražas ķīmiskās analīzes.
Radīts 11 šķirņu
Pēdējos desmit gados selekcionāri nodevuši ražošanai 11 jaunu daudzgadīgo zālāju šķirņu: sarkano āboliņu ‘Dīvaja‘, ‘Skrīveru tetra‘, ‘Ārija‘,‘Tetra‘, bastarda āboliņu ‘Menta‘, ganību aireni ‘Spīdola‘, pļavas auzeni ‘Patra‘, pļavas auzeni ‘Silva‘, timotiņu ‘Agris‘, griķus ‘Aiva‘ un auzeņaireni ‘Ape‘.
Veido četrus projektus
— Vai zinātnieki strādā arī pie lielākiem projektiem?
— Jā. Tos veido četri zinātnieki. Arturs Antonijs strādā pie projekta par daudzgadīgo zālāju zelmeņa ilglaicīgi augstas ražības un kvalitātes veidošanu, optimizējot audzēšanas agrotehniku.
Lilija Borovko veido projektu par Latvijas agroekoloģiskajiem apstākļiem atbilstošas, videi draudzīgas eļļas augu un griķu audzēšanas agrotehnikas optimizāciju pēc Eiropas Savienības prasībām.
Andra Lejiņa projekts ir par augseku apmaiņas kultūru piesātinājuma un augu aizsardzības līdzekļu lietošanas ietekmi uz kultūraugu ražību, nezāļainību, augu slimību un augsnes auglību labas saimniekošanas priekšnosacījumu izstrādi ilgspējīgu saimniecību vajadzībām.
Pie projekta par augu barības elementu aprites pētījumiem un mēslošanas līdzekļu optimizāciju atbilstoši labas lauksaimniecības prakses principiem strādā Jānis Vigovskis.
Uzmanības lokā — piparmētras
— Ko zinātnieki šogad piedāvās lauku demonstrējumos?
— Lilija Borovko vasaras rapša sējumos demonstrēs augu slimību un kaitēkļu apkarošanas metodes bioloģiskās lauksaimniecības apstākļos, vadošā pētniece Gunta Bērziņa stāstīs un rādīs, kā iegūt augstas kvalitātes piparmētru ražu, izmantojot bioloģiskās metodes augu slimību apkarošanā piparmētru stādījumos.
Par dažādu firmu piedāvāto komplekso minerālmēslu ietekmi uz griķu ražas veidošanos lauku demonstrējumos stāstīs zinātnieks Aivars Pogulis. Maģistrantes Skaidrīte Būmane un Maruta Spārniņa demonstrēs tauriņziežu un stiebrzāļu sortimentu, to saimnieciskās īpašības un izmantošanas iespējas.
Rīko lauku dienas
Lai pierādītu lauku izmēģinājumu rezultātus, mēs rīkojam lauku dienas. Pirmā no tām notiks 6. jūnijā selekcijas nodaļā par tēmu “Daudzgadīgo zālāju sugu un šķirņu selekcija un sēklkopība”.
11. jūlijā par tēmu “Laukaugu audzēšana un mēslošana” lauku diena notiks agrotehnikas nodaļai.
Saglabā genofondu
— Kas vēl notiek Zinātnes centrā?
— Reizē ar selekciju strādājam pie laukaugu kultūru genofonda saglabāšanas un izvērtēšanas. To visu finansē Zemkopības ministrija no subsīdijām.
Turpinām arī darbu, kas saistīts ar augu šķirņu pārbaudi. Šogad pārbaudīsim ziemas rudzu, ziemas tritikāles un vasaras kviešu šķirnes.
Mūsu zinātnieki piedalījušies starptautiskajās konferencēs un semināros Norvēģijā, Ungārijā, Vācijā, Lietuvā, Igaunijā, šogad viņi dosies uz Franciju un Somiju.
***
Lai cik grūti Zinātnes centram klātos, tā zelta fonds ir un paliek zinātnieki. Cilvēki, kuri pēta, atklāj, uzlabo, audzē, pavairo… Strādā visu mūžu, lai zemnieku lauki kļūtu auglīgāki, raža lielāka, Latvija kopumā bagātāka. Šoreiz pastāstīšu par trijiem no Skrīveru zinātnes centra zinātnieku saimes — Guntu Bērziņu, Liliju Borovko un Vitautu Osmani.
Sākums linu druvās
Agronomijas zinātņu doktore Gunta Bērziņa dzimusi bebrēniete, savulaik beigusi Vecbebru biškopības tehnikumu. 1952. gadā viņu nosūta darbā uz Viļānu rajonu par agronomi.
— Kad apvienoja vietējos kolhozus, lai strādātu savā — biškopes — specialitātē, pārgāju uz Ošupes linu izmēģinājumu staciju, kur biju biškope. Tur iepazinu zinātnisko darbu — sāku strādāt par laboranti un jaunāko zinātnisko līdzstrādnieci. Ošupē audzēja un pētīja vairākas linu šķirnes, jo tolaik Latgalē tos intensīvi audzēja, — atceras Guntas kundze.
Kad Ošupes linu izmēģinājumu staciju likvidē, Gunta Bērziņa pāriet strādāt Viļānu selekcijas izmēģinājumu stacijā. Tur jaunā zinātniece iepazīst jaunus augu aizsardzības, īpaši linu, līdzekļus. Tas arī ir viņas zinātniskā ceļa sākums, jo visu radošo dzīvi Bērziņas kundze nodarbojas ar pētījumiem augu aizsardzībā.
— Esmu izdzīvojusi linu audzēšanas un novākšanas procesu no plūkšanas ar rokām un kūlīšu siešanas, mērcēšanas linu mārkos līdz linu novākšanas kombainam. Toreiz Rēzeknē bija linu fabrika, tā ka ar linkopību rentējās nodarboties.
Pārdzīvo dusta ēru
— Darbojoties un pētot augu aizsardzības līdzekļus, jūs esat pārdzīvojusi arī saucamos “dusta laikus”, kad šo indīgo vielu kaisīja pat uz kāpostiem…
— Jā, arī linos skrējām ar marles maisiņiem un tos apputinājām ar šo vielu, kaitēkļu pēc tam patiesi nebija. Dusta iedarbība bija ilga, cilvēka organismā tas uzkrājās taukos, veselībai uzreiz nekaitēja. Sešdesmitajos gados dustu aizliedza, tā vietā nāca citi preparāti. Ar tiem arī strādāt vajadzēja uzmanīgi, bet mums nekādu speciālu tērpu un masku nemaz nebija. Uzlikām pašu gatavotas marles maskas un strādājām. Par laimi, nekas slikts nenotika, — atceras Guntas kundze.
Kļūst par skrīverieti
Pēc Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas Guntu Bērziņu uzaicina strādāt uz Skrīveru zemkopības institūta augu aizsardzības nodaļu, kuru tolaik vada zinātnieks Viktors Eglītis. Bērziņas kundze jūtas laimīga, ka būs tuvāk dzimtajiem Bebriem, un 1971. gadā pārceļas uz Skrīveriem. Sākas radošs darbs herbicīdu pārbaudēs — rodas pamatīgi pētījumi herbicīdu izmantošanā graudaugu sējumos.
— Atceroties vairāk nekā trīsdesmit Skrīveros nostrādātos gadus, šķiet, ka tas viss noticis tikko, — saka zinātniece. Augu aizsardzības nodaļā bijis labs kolektīvs, arī naudu pētījumiem valsts nav žēlojusi. Alga zinātniecei bijusi pietiekama, lai turpinātu mācīties, rakstīt disertāciju, iegūt agronomijas zinātņu doktores grādu un radoši strādāt.
Vislabāk jūtas dārzā
Nu klāt pensijas gadi, bet Gunta Bērziņa turpina strādāt. Abi ar vīru Kārli saimnieko atgūtajā tēva zemē, ir neliela lauku māja Bebros, kur Bērziņi saimnieko vasarās. Labprāt audzina mazbērnus. Kad kāds brīvs brīdis, viņa aizrautīgi lasa detektīvromānus. Tomēr vislabāk zinātniece jūtas dārzā un pie savām bitēm, jo vairāki stropi viņai ir vienmēr. Medus pietiek visai kuplajai dzimtai.
— Mainījušās darba metodes, daudz jauna ievieš no ārzemēm, tāpēc lauku zinātnieku darbs kļuvis ļoti interesants. Vienīgais būtiskais trūkums — projektu īstenošanai trūkst līdzekļu, bet valsts finansējums ir gaužām pieticīgs. Tomēr tas netraucē dzīvot, jo savā kolektīvā jūtos kā otrajās mājās un uz darbu nāku ar prieku katru mīļu dienu, — atzīst Bērziņas kundze.
Baltkrievijas meitenes apbrīnojamā uzņēmība
Zinātniece Lilija Borovko savulaik atbraukusi no Baltkrievijas, lai mācītos Višķu sovhoztehnikumā, kur bijusi krievu mācībvalodas agronomu grupa, un palikusi Latvijā.
Pēc tehnikuma viņa atsūtīta uz Skrīveru zemkopības institūtu. Nu jau 30 gadu Lilijas kundze ir skrīveriete. Ļoti labi apguvusi latviešu valodu, beigusi augstskolu, ieguvusi agronomijas zinātņu doktores grādu, pēta krustziežus — sinepes, eļļas rutku, ripsi un rapsi.
Sarunājas ar ziediem un putniem
— Kāpēc izvēlējāties zinātnes ceļu?
— Nezinu, šķiet, mans liktenis, jo biju iecerējusi kļūt par mākslinieci. Jaunībā biju ļoti muzikāla — dejoju, dziedāju un spēlēju, bet guvu acs traumu un zaudēju balsi, tāpēc vajadzēja izvēlēties citu dzīves ceļu.
Mani vecāki bija veterinārārsti, tāpēc man tuva bija lauku dzīve, nekad nevēlējos dzīvot pilsētā. Bērnībā man patika klejot mežos un laukos, sarunāties ar kokiem, ziediem un putniem. Droši vien tāpēc arī kļuvu par agronomi.
Gribēju zināt, kā viss aug un barojas, kā dabas noslēpumu fonā veidojas pasaule, cilvēka un dabas saskaņa, kā to saglabāt.
Lilija ir laimīga
Nodibināju ģimeni. Meita jau beigusi Aviācijas universitāti, dzīvo un strādā Vācijā, bet dēls mācās Jāzepa Mediņa mūzikas skolā Rīgā. Acīmredzot viņš mantojis manas mākslinieciskās dotības. Man ir sirdij tuvs darbs, tāpēc esmu laimīga.
— Vai neesat domājusi par citu darbu, jo zinātnei patlaban klājas diezgan grūti?
— Protams, bez grūtībām atrastu kādu organizatorisku darbu, bet zinātne tomēr man ir nozīmīgāka. Neslēpšu — ar zinātnieces algu iztikt nevaru, tāpēc bieži meklēju papildus ienākumus, jo man vēl jāpalīdz dēlam.
Izārstējas ar netradicionālām metodēm
38 gadu vecumā saslimu ar nedziedināmu slimību, un neviens mani nevarēja izārstēt. Nokļuvu izvēles priekšā — dzīvot pāris mēnešu vai izvēlēties savu dzīvi. Aizbraucu uz Krieviju pie kādas ārstes, kura man iemācīja tikt galā ar sevi un slimību. Izārstējos ar netradicionālajām metodēm. Man sākās pavisam cita dzīve, jo tagad uz daudz ko skatos citādāk. Šajā jomā mācos, apgūstu no speciālās literatūras un zinošiem cilvēkiem.
Problēma manī
Mana atklāsme nāca tad, kad sapratu, ka esmu uz pasauli apvainojusies. Pati tā īpaši par to nedomājot, nevienam neko ļaunu ne vēlot, ne darot. Kad to sapratu, triju dienu laikā pēc nopietnas meditācijas kļuvu pavisam citādāka. Pirms tam gan vienbrīd pat biju domājusi aiziet no šīs pasaules.
Pēc atklāsmes notika brīnums, kāds spēks manī radīja ticību sev. Klausījos iekšējā balsī un dzīvi mīlošajā dziņā smēlos spēku. Piedevu saviem pāridarītājiem, sapratu, ka problēma ir manī… Daudz meditēju, ieklausījos sevī, man sākās jauna dzīve, kura turpinās joprojām.
Jāmācās sevi mīlēt
Man kā zinātniecei vistuvākā ir dzīvā ētika, daudz pētu dažādu konfesiju Svētos rakstus, cenšos saprast cilvēka saistību ar Kosmosu un ļoti daudz par to visu mācos. Tagad saprotu katru cilvēku un nevienu nekad netiesāju. Arī sevi pieņemu tādu, kāda esmu. Cilvēkam pašam jāiemācās sevi mīlēt, tad arī daudzas problēmas atrisināsies, dzīvē viss vērsīsies uz labu.
Pasaulē nav ļauna un laba. Ir viena enerģija — dzīvības ceļš. Enerģijai jābūt harmoniskai, tad arī ļaunais nevaldīs pār labo. Labais dzīvos mūžīgi. Jābūt optimistam.
***
Zemnieks pēc izcelsmes
Zinātnieks Vitauts Osmanis jau pensijā. Zemnieks pēc izcelsmes, zinātnieks pēc aicinājuma. Daļu no zinātniskā darba veltījis šķidro minerālmēslojumu pētīšanai un ieviešanai, daudzus gadus bijis Skrīveru zemkopības institūta agroķīmijas nodaļas vadītājs. Nu rosās tikai mājās un dārzā, par bērniem un mazbērniem nav īpaši jārūpējas, jo viņi paši savu dzīvi iekārtojuši.
— Man jaunībā nebija izvēles, par ko kļūt, jo, kā jau zemnieka bērnam, bija jākļūst par lauksaimnieku. Staļina laikā beidzu akadēmiju. Interesanti, ka akadēmijā mēs vienmēr runājām tikai par to, kas ir. Par to, kas bija, neviens neizteicās. Dzīvojām zināmā divkosībā. Tā bija visā padomju laikā. Runājām vienu, domājām ko citu, — atceras Osmaņa kungs.
Izvēlas lauksaimniecības zinātni
Pēc toreizējiem kritērijiem jaunie cilvēki ar augstāko izglītību bija īstenie komunisma cēlāji. Osmaņa kungam savulaik piedāvāts kļūt par “poļitruku”, bet viņš atteicies. Lauksaimniecības zinātne bijusi tuvāka. Ja būtu palicis kādā kolhozā, varētu kļūt par labu priekšsēdētāju vai agronomu, bet varētu būt arī plencis. Daudziem cilvēkiem padomju laikā bija arī tāds liktenis.
— Kad kļuvu par zinātnieku, sapratu vienu, ka lauksaimniecības zinātnē būtisks ir zinātniskais grāds, kā arī tas, ka zinātnieks dzīvo un strādā patstāvīgi. Esmu bijis patstāvīgs visu mūžu. Lauksaimniecības zinātne ir dzīvesveids, man pieņemams un sirdij tuvs. Kad savulaik Latvijas zinātnieki referēja Maskavā, mūsos ļoti ieklausījās, jo Latvijas lauksaimniecības zinātnē bija nopietni pētījumi, kuri uzlaboja augsnes auglību un paaugstināja ražu. Šajā jomā neaizstājams bija mēslojums, tāpēc šiem pētījumiem bija liela nozīme.
— Vai jūsu dēli iet tēva pēdās?
— Nē. Atceros, ka agronomu saietos Agronomu biedrības priekšsēdētājs Jānis Auseklis cildina agronomu dzimtas, bet es viņa cerības neesmu attaisnojis. Vecākais dēls beidza Tehnisko universitāti, tagad sadarbojas ar ārzemju speciālistiem. Trīs gadus nostrādāja Anglijā. Trīs mazdēli runā angliski un mani dažkārt paķircina, ka es viņus nesaprotot.
Jaunākais dēls beidza Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomijas fakultātes finansu nodaļu. Abi strādā un pietiekami nopelna, tā ka man par viņiem nav jārūpējas.
— Ar ko pats tagad nodarbojaties?
— Šopavasar sarūpēju malku nākamajam gadam. Skrīveros ir prātīgāki cilvēki, nekā citos pagastos un Aizkraukles metropolē, jo esam nokārtojuši apkures jautājumu. Kurinām paši.
Pirms desmit gadiem, kad premjers piedāvāja Godmaņa taupības krāsniņas un pateica, ka no valsts nedabūsim ne santīma apkurei, ka no sociālisma esam ārā un atpakaļ netiksim, ka pašiem par sevi jārūpējas, sākām rēķināt. Skrīverieši izrēķināja, ka savas krāsnis un skursteņi ir visekonomiskākie, tāpēc mums nav apkures maksājumu parādu. Sarūpēt malku ir mans patīkams pienākums, kuru cenšos godam veikt.
***
Fakts.
Zinātnes centrs lauka izmēģinājumiem, izlases sēklkopībai izmanto 117, 9 hektārus valsts zemes un vēl 32 ha iznomā. No 1990. gada līdz 2002. gadam Skrīveru zinātnes centra zinātnieki sarakstījuši un izdevuši 16 grāmatu. Par 2001. gadā Artura Boruka redakcijā iznākušo grāmatu “Zemes izmantošana un kadastrs Latvijā” autoru kolektīvs 2001. gadā saņēma “Sējēja — 2001” prēmiju.
