Svētdiena, 15. februāris
Alvils, Olafs, Aloizs, Olavs
weather-icon
+-12° C, vējš 1.39 m/s, R-DR vēja virziens
Staburags.lv bloku ikona

“Zināju, ka slavas dziesmas man nedziedās”

Augstākās tiesas priekšsēdētāja amata kandidāts aizkrauklietis Ivars Bičkovičs sarunā stāsta par “sensacionālajiem” faktiem viņa biogrāfijā, kas pēdējā mēneša laikā vairākkārt iztirzāti, par pārdomām, gaidot Saeimas balsojumu.

Augstākās tiesas priekšsēdētāja amata kandidāts aizkrauklietis Ivars Bičkovičs sarunā stāsta par “sensacionālajiem” faktiem viņa biogrāfijā, kas pēdējā mēneša laikā vairākkārt iztirzāti, par pārdomām, gaidot Saeimas balsojumu, un cilvēciskām izjūtām — kad netiek vērtētas viņa profesionālās iemaņas un diskutēts par piemērotību šim atbildīgajam amatam, bet meklēti “”melnie plankumi” viņa biogrāfijā, kurā iesaistīti tuvinieki.
“Kaut kur par sevi lasīju, ka esmu konservatīvs tips, kas ir pret jebkādām reformām, nu tāds — ar rutīnu apaudzis vīrs. Tie, kuri mani pazīst, zina — bieži problēmas sagādā manas idejas, kas mēdz skriet laikam pa priekšu gan darbā, gan ārpus tā,” teic Ivars Bičkovičs.
Piedāvāja veidot karjeru VDK
— Kā jūs komentējat faktu par jūsu vārda atrašanu tā saucamajos “čekas maisos”?
— Tiesneša amats nevienā līmenī — ne rajona, ne apgabala, vēl jo vairāk — Augstākajā tiesā — nav savienojams ar faktu, ka ir, iespējams, bijusi jebkāda sadarbība ar Valsts drošības komiteju vai citiem izlūkdienestiem. 90. gadu sākums bija mani pirmie darba gadi Augstākajā tiesā, un jau tolaik ar likumu bija noteikti šie ierobežojumi ne tikai tiesnešiem, bet arī citiem atbildīgiem valsts iestāžu darbiniekiem. Mana darbavieta — Augstākā tiesa — pieprasīja izziņu un informāciju par visiem darbiniekiem, vai viņu vārds nav tā sauktajos “čekas maisos”. Jau tolaik tika saņemta apstiprinoša atbilde, ka mans vārds tur ir.
— Vai jūs tas uztrauca?
— Līdz šim neuzskatīju, ka man jāuztraucas par to, kādā veidā mans vārds ir nonācis tā saucamajos čekas maisos. Lai es varētu turpināt strādāt par tiesnesi, Ģenerālprokuratūrā sāka pārbaudi, jo es nepiekritu apgalvojumam par manu iespējamo sadarbību ar VDK. Ģenerālprokuratūra pieaicināja cilvēkus, kuri bija šos dokumentus rakstījuši, tātad — sarakstos iekļāvuši arī manu vārdu. Par laimi, viņi bija reāli cilvēki un liecināja par veidu un apstākļiem, kā tas ir noticis.
— Vai atceraties, kā tas notika?
— Tolaik studēju Latvijas Universitātē otrajā vai trešajā kursā, kad mani un vēl pāris studentus aicināja uz pārrunām pie prorektora. Kā vēlāk izrādījās, viņi bija VDK darbinieki, kuri man jautāja par sekmēm un maniem nākotnes nodomiem, līdz saruna nonāca līdz konkrētam piedāvājumam — veidot karjeru VDK ārējās izlūkošanas jomā. Atteicos no šī priekšlikuma, jo, sākot studijas Latvijas Universitātē, zināju — vēlos būt izmeklētājs.
— Kā izmeklēšana beidzās?
— Prokuratūrā šī izmeklēšana beidzās ar to, ka netika konstatēts fakts, ka es būtu sadarbojies ar VDK. Likums paredzēja, ka neatkarīgi no tā, ko konstatē prokuratūra, šis atzinums jāsūta arī uz tiesu, lai to apstiprinātu. Tā kā mana deklarētā dzīvesvieta ir Rīgā, Zemgales priekšpilsētā, tur arī šo lietu izskatīja. Arī tiesa konstatēja un apstiprināja to pašu — nekādā veidā ar VDK neesmu sadarbojies.
“Ķēdīte” ir ļoti vienkārša
— Šobrīd aktuāls ir jautājums, vai jums piešķirs pielaidi valsts noslēpumam.
— 1998. gadā viss tika pārbaudīts, un toreiz man piešķīra violeto, tas ir, augstākās kategorijas pielaidi valsts noslēpumam. Šī pielaide saskaņā ar likumu spēkā ir piecus gadus. Pirms desmit gadiem par mani nevienam nebija nekādu šaubu, visu oficiāli dokumentēja, bet 2003. gadā, beidzoties pielaides termiņam (atbilstoši maniem darba pienākumiem), šāda pielaide vairs nebija vajadzīga. Ar to ikdienā saskaras tie tiesneši, kuri Augstākajā tiesā akceptē operatīvos pasākumus, piemēram, noklausīšanos. Es ar to nenodarbojos. Šobrīd esmu izpildījis dažādas anketas un nokārtojis vajadzīgās formalitātes šīs pielaides atjaunošanai un gaidu rezultātu. Ļoti ceru, ka tas būs pozitīvs.
— Kā rīkosieties, ja jums nepiešķirs pielaidi valsts noslēpumam?
— Manuprāt, manā biogrāfijā pēc 2003. gada neviens fakts nav mainījies. Ja kaut kādu iemeslu dēļ man neatjaunos augstākās kategorijas pielaidi valsts noslēpumam, tad es izmantošu to, ko šādās situācijās paredz likums — es varu atteikumu pārsūdzēt ģenerālprokuroram. Ļoti ceru, ka man tas nebūs jādara, jo grūti iedomāties, kāpēc pēkšņi kaut kas būtu tā mainījies? Iepriekš viss bija kārtībā, vai tagad esmu “sabojājies”?
— Publiski tika apspriesta arī jūsu it kā negodīgā Latvijas pilsonības iegūšana. Kā jūs to komentētu?
— Šis nepatiesais fakts, precīzāk — izvērsts raksts bija publicēts laikrakstā “Diena” (2008. gada 10. maijā, 9. lpp. — aut.). Izlasot rakstu par to, ka es it kā būtu sev noorganizējis pilsonības piešķiršanu un ka man būtu atteikta naturalizācija, kas vispār nebija jāpieprasa, kategoriski iebildu visam, ko žurnāliste bija uzrakstījusi. Sazinājos ar viņu un pieprasīju atvainošanos. Protams, “sensācija” par mani laikrakstā “Diena” bija gandrīz visas lappuses lielumā, bet atvainošanās Bičkovičam un lasītājiem (2008. gada 13. maijā,
9. lpp. kļūdas labojums — aut.) — pavisam necila, dažās rindiņās.
— Patiesībā taču nekādu problēmu ar pilsonības iegūšanu nav bijis?
— Šī “ķēdīte” ir stipri vienkārša. Es esmu Latvijas pilsonis tāpēc, ka mana māte ir pilsone, jo viņas tēvs bija Latvijas pilsonis. Pat norobežojoties no manas izcelsmes un saknēm — visu izglītību, sākot no bērnudārza līdz Latvijas Universitātei, esmu ieguvis latviešu plūsmas mācību iestādēs. Tas jau ir viens no pilsonības piešķiršanas pamatnosacījumiem.
Grūts un atbildīgs lēmums
— Šobrīd jums tiek pārmesti 2002. gada notikumi, ka esat iebildis un apvainojies par toreizējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes — Freibergas izteikumiem par tiesu sistēmu Latvijā.
— Toreiz Vaira Vīķe — Freiberga pauda viedokli, ka Latvijas tiesu sistēma darbojas shēmās un tandēmos — prokurors — tiesnesis — advokāts. Nekonkretizējot un nepaskaidrojot, ko ar to domā. Pie manis — Latvijas Tiesnešu biedrības prezidenta — ar sašutumu un lūgumu aizstāvēt tiesnešu un tiesas reputāciju tobrīd vērsās daudzi kolēģi. Lielākoties tie bija lauku rajonu tiesu tiesneši, jo viņi nejutās atbildīgi par skandalozajiem notikumiem Rīgā. Latvijas tiesnešu biedrība tad ierosināja sasaukt visas Latvijas tiesnešu konferenci. Tajā paudu viedokli, ka mēs nepiesedzam un neaizstāvam negodīgus tiesnešus, bet gan, ka augsta līmeņa amatpersonas kritikai, paužot šādu viedokli, ir jābūt konstruktīvai.
— Jūsuprāt, Latvijas tiesu sistēmā viss ir kārtībā?
— Tas izklausītos dīvaini, ja es tā apgalvotu. Te iederas latviešu teiciens: “Kur dūmi, tur uguns”. Acīmredzot tā ir. Taču spriest par vispārēju tiesas sistēmas korumpētību kopumā vai pat par vienas tiesas absolūto korumpētību nav nekāda pamata. Esmu pārliecināts, ka ar pozitīvu reitingu strādā lielākais skaits Latvijas rajona tiesu, jo nav iemesla domāt, ka tā nav. Nevaru apgalvot, ka visas tiesas ir vienādas, taču tāpat nevar apgalvot arī to, ka visas ir vienlīdz negodīgas. Ja augstai valsts amatpersonai ir informācija par tiesnešu individuālu netaisnību, mēs esam ieinteresēti, lai šīs personas publisko, bet lai šādus apgalvojumus neattiecina uz visu Latvijas tiesas sistēmu.
— Vai viegli bija izlemt kandidēt Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatam?
— Kolēģiem bija ļoti grūti mani pierunāt piekrist kandidēt. Tas bija grūts un nopietns lēmums, ko nepieņēmu ne stundas, ne dienas laikā. Lai gan bija iespēja arī pašam sevi virzīt šim amatam, es to nedarīju, bet kolēģi teica: “Mēs tevi virzīsim. Tev tas ir jādara, un mēs lūdzam tevi to uzņemties.” Zināju, ka tā ir ļoti liela atbildība, ka tā būs daudz lielāka publicitāte, un mani līdzšinējie pienākumi ļoti atšķirsies no Augstākās tiesas priekšsēdētāja darbalauka.
“”Biju gatavs “”uzbrukumiem”””
— Vai ne brīdi negribējās mainīt lēmumu?
— Kā zināms, pavisam izvirzīti bija četri kandidāti, taču trīs no viņiem savu kandidatūru atsauca. Lēmums piekrist kandidēt bija pietiekami grūts un pārdomāts, lai es, būdams nopietns un nosvērts cilvēks, šodien piekristu, bet naktī pārdomātu un teiktu — vakar gribēju, šodien vairs negribu. Tas būtu ļoti dīvaini, jo esmu izvērtējis, apstiprinājis un argumentēti piekrītu darīt šo darbu. Protams, biju gatavs šiem “uzbrukumiem”, negatīvās informācijas plūdiem un mēģinājumiem nomelnot manu reputāciju. Ņēmu vērā, ka slavas dziesmas man neviens nedziedās. To teicu arī kolēģiem, kad viņi izvirzīja manu kandidatūru: “Paldies par labajiem vārdiem, jo tagad es kādu laiku neko labu par sevi nedzirdēšu.”
— Vai bijāt pārsteigts par lielo uzmanību saistībā ar biogrāfiskajiem faktiem, ģimeni?
— Jā. Man tas bija pārsteigums, ka tik maz spriež par manu piemērotību amatam no profesionālā viedokļa. Biju gatavs, ka spriedīs par to, vai man ir atbilstošas prasmes, pieredze, vai es spēšu attīstīt tiesu sistēmu un vadīt kolektīvu. Nē! Vispirms ķeras pie manas izcelsmes, manu tuvinieku dzīves, pie tik personiskām lietām, kurām pat nav saistības ar manu kandidatūru. Tas bija nepatīkami. Arī iepriekš, būdams Tiesnešu biedrības prezidents, nereti masu medijos biju aicināts eksperta lomā komentēt un paust savu viedokli dažādos ar tiesu saistītos jautājumos, un nekas slikts par mani līdz šim nebija parādījies. Domāju, ka vienmēr esmu bijis atvērts medijiem un sabiedrībai, esmu dzīvojis un strādājis kā uz delnas. Es pat kolēģiem smejot teicu: “Balsojot par mani, jūs zināt, es neesmu kaķis maisā!”. Diemžēl spriežot pēc tā, ko par sevi dzirdu un lasu, izrādās, esmu tik “sašmucējies” un tik nederīgs šim amatam, ka šis straujais kritums pirmajās dienās mani spēcīgi ietekmēja.
— Kā spējāt atgūt līdzsvaru?
— Saprotu, ka šādām mirkļa emocijām nedrīkst ļaut gūt virsroku. Uztveru to tā — atsevišķi cilvēki, mediji un žurnālisti nav visa Latvijas sabiedrība. Tikai tāpēc, plinti krūmos nemetīšu, un patiesībā kaut kādā brīdī rodas spīts — par to, ka es taču neesmu tāds, kādu mani mēģina padarīt. Man ir svarīgi, ka kolēģi pauž atbalstu un sapratni, viņi zina, ka tā nav. Nonākot šādā situācijā, biju patīkami pārsteigts ne tikai par tuvinieku, kolēģu, kursabiedru, skolasbiedru, kaimiņu, bet pat svešu cilvēku sapratni un atbalstu. Man sūta uzmundrinājuma īsziņas, cilvēki ielās nāk klāt un saka: “Mēs esam par jums! Viss būs labi!”. Mans lielākais domubiedrs un atbalstītājs ir mana sieva, kura ir Aizkraukles rajonā pazīstama juriste. Viņa ir saistīta ar tiesu darbu un lieliski izprot šo situāciju, šobrīd un arī turpmāk man būs ļoti vajadzīgs man tuvo cilvēku atbalsts — arī mātes un māsas.
— Šobrīd viens no akutālākajiem jautājumiem ir par jūsu apstiprināšanu šim amatam Saeimā. Ko pats par to domājat?
— Mazliet pārspīlējot un romantizējot, es gribu teikt — lauku puisim, kurš mācījās Koknesē, nokļūt līdz Augstākās tiesas priekšsēdētāja amata kandidātam, kuru ir izvirzījis nevis kāds kaut kur, — kā reizēm augstos amatos Latvijā nesaprotamā veidā notiek — bet gan atzinuši par derīgu Augstākās tiesas tiesneši, ir liels gods. Tā ir pietiekami profesionāla un pieredzējusi juristu sabiedrība, tāpēc esmu lepns, ka tas manā dzīvē ir noticis. Ja Saeima mani šajā amatā neapstiprinās, noteikti nekritīšu izmisumā un neļaunošos uz likteni.

Staburags.lv bloku ikona Komentāri

Staburags.lv aicina interneta lietotājus, rakstot komentārus, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro minētos noteikumus, komentārs var tikt izdzēsts vai autors var tikt bloķēts. Administrācijai ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem. Jūsu IP adrese tiek saglabāta.