Ir cilvēki, kuri atgādina sauli. Pēc tikšanās ar viņiem gribas smaidīt. Viņu dzīve, šķiet, pielijusi saules siltuma, kurš dāsni tiek dāvināts visiem, ar kuriem ir saskarsme. Pie tādiem pieder arī pļaviņiete Gaida Kuprovska.
Vecāka gadagājuma pļaviņieši viņu zina kā farmaceiti, bet tie, kam tuvi rokdarbi, — kā Tautas daiļamata meistari, kura jau vairāk nekā 30 gadu darbojas Pļaviņu kultūras nama lietišķās mākslas pulciņā “Skanstupe”.
Mantojums no mātes
Rokdarbnieces talants, šķiet, viņai šūpulī ielikts, jo arī māte bija liela rokdarbniece. — Māte nebija augstās skolās gājusi, taču viņai bija izglītība, kura nevienā augstskolā nav apgūstama — sirdsizglītība, — saka Gaidas kundze. Lai gan ģimene nebija kupla, viņu mājās allaž bija daudz cilvēku — patvērums te bija arī radu bērniem, pret kuriem liktenis bija pārāk skarbs. Nu Gaidas kundze no mātes mantoto sirdsizglītību un darba tikumu nodod bērniem un mazbērniem.
Kā izstādē
Gaidas kundze aprēķinājusi, ka pēdējo trīsdesmit gadu laikā viņa noaudusi ap 20 segu un noadījusi ap 500 cimdu pāru. Tie ziemas salā noderējuši gan meitai un dēlam, gan trim mazdēliem un mazmeitai. Un kur tad nu vēl radiem, draugiem un paziņām! Tās bijušas dāvanas, kuras sildījušas ne tikai rokas, bet arī sirdi. Bet tas vēl nav viss! Austi dvieļi, sedziņas, grīdsegas…
Kad ciemojos pie darbīgās rokdarbnieces, viņas mājās goda vietā bija pirmais darbs, kas darināts pulciņā, — galda sedziņa. Mājā katra istaba ir kā improvizēta izstāžu telpa, kuru grezno Gaidas kundzes un arī mazbērnu darinājumi. Vienai no gultām daudzkrāsains pārklājs. — Tas ir austs puspersiešu tehnikā, — saka rokdarbniece. Vien profesionāles zina, cik darbietilpīgs ir tapšanas process, jo jāauž divas reizes: vispirms krāsainās aukliņas, pēc tam — pats pārklājs.
— Tagad man atkal ir jauns vaļasprieks, — saka viņa. Ar lielu, apmēram 20 centimetru garu lāpāmo adatu, kurai ir aizliekts gals, gatavoju trīsstūrveida plecu lakatus. Māsai un vedeklai jau uzdāvināju, tagad lakatu “lāpu” meitai.
Interesanti, ka Gaidas kundze šim darbam izmanto vēl no tēva mantoto adatu. Viņš gan to, kurpnieks būdams, izmantoja kurpju remontam.
Cimdi — prezidentam
Taču pavisam neierasts darbiņš Gaidas kundzei gadījās pērnā gada nogalē. Eiroparlamenta deputātiem dāvanai Jaunajā gadā vajadzēja noadīt cimdus. Bija noteikums, ka Eiropas Savienības karoga krāsā uz viena no cimdiem jābūt ieadītam vārdam “Eiropas” bet uz otra — “parlaments”. Sākumā gan šis darbs piedāvāts citu pulciņu rokdarbniecēm, bet viņas atteikušās. Gaidas kundze apņēmusies pamēģināt. Grūtākais bijis izveidot uzrakstu, ar draudzenēm krietni vien nācies papūlēties, līdz viss iznācis, kā iecerēts.
Gada sākumā Rīgā, Eiropas Savienības mājā, atklāja trīs jaunas istabas. Uz pasākumu bija uzaicināts arī Valsts prezidents Valdis Zatlers. Arī viņam pasniedza pļaviņietes adītos cimdus.
Gaidas kundze priecājas, ka viņas aušanas prasme nezudīs, jo savas zināšanas viņa nodevusi trim pulciņa dalībniecēm: Ingai Kalvišai — Rubinai, Dacei Ķepītei, Jeļenai Ostrovskai un Elzai Kalējai. Iemaņas rokdarbos ir arī bērniem un mazbērniem.
Universāla metode
Gaidas Kuprovskas dzimšanas diena ir ievziedu laikā. Jautāta par sapņu dāvanu, viņa atbild: “Man nekas nav vajadzīgs — vislielākā dāvana ir bērnu un mazbērnu apciemojums.”
Par saviem mazbērniem viņa stāsta aizgūtnēm — gan par sportošanu dārzā, gan mazdēla pārcentību puķes “frizēšanā”, gan neizdevušos kluso stundu. Taču viss ticis uztverts ar sapratni un smaidu. Savulaik mazbērni, kad vēl bija mazi, allaž pamanījās ieskriet kādās durvīs un dabūt punu. Tad lielākā problēma bija atrast kādu aukstu priekšmetu, ko pielikt sadauzītajai vietai. Kopā ar vecmāmiņu izdomājuši universālu metodi — katrs ledusskapja saldētavā ielicis savu karoti, lai vajadzības gadījumā ātri remdētu sāpes.
— Vecmāmiņ, paspēlēsim kuģīšus! — šādu aicinājumu pēdējā laikā ne reizi vien dzird Gaidas kundze no jaunākā mazdēla. Un viņa spēlē.
Ko labu padarījis?
Savulaik vasaras brīvlaikos Kup-rovsku mājas pagalmā allaž skanēja bērnu čalas. Kad bija klusums, kaimiņi teica: “Zinām jau, bērniem likts kartupeļus mizot!”. Darba tikums šajās mājās allaž godā turēts. Un darba te nekad nav trūcis: gan malka jāsagatavo ziemai, gan siltumnīca jāuzceļ, gan zeme jāuzrok, gan dārzeņu dobes jāizravē. Darbs te nekad nav bijis sods, jo darīts ar prieku. “Ko es šodien esmu labu padarījis?” ar šādām domām vecmāmiņa katru vakaru rosinājusi mazbērnus doties pie miera. Lai gan ir teiciens: rīta stundai zelts mutē, Gaidas dzīvē tā ir bijis katru stundu.
Tikai jāstrādā
Taču neba visu laiku labi vien klājies. — Man tagad nav nekādas krīzes, 90. gados — tad gan bija, — saka Gaidas kundze. — Es tikko biju aizgājusi pensijā, saņēmu 30 “repšu”, mazbērni mazi. Tad gan bija jālauza galva, kā izdzīvot. Par veikalā pir-ktiem saldumiem mazbērniem nebija ko sapņot, tos mājās gatavoju pati.
Braukusi pat uz kaimiņzemi pirkt cūkas, lai pašiem mājās būtu gaļa. Viņai nav prātā nācis lūgt kādam palīdzību — tikai pašas spēkiem darbojoties, atrisinātas visgrūtākās situācijas. Tāpēc pašsaprotama ir atbilde uz jautājumu, kā kliedēt tik daudzus piemeklējušo depresiju: — Tikai jāstrādā! — viņa atbild.
Pārāk paklausīgi
Gaidas kundze ļoti aktīvi dzīvo līdzi visām politiskajām norisēm. Nule apritēja seši gadi, kopš esam Eiropas Savienībā. Viņasprāt, Latvija pārāk klausa Eiropas diktātam, citas valstis nav tik padevīgas. Nevar taču visām valstīm uzspiest vienādus noteikumus. Spriežot par Latvijas valdošajām aprindām, viņa saka: ”Viņi jau nezina, kā tauta dzīvo, jo tik zemu nenolaižas!”.
Saldais vaļasprieks
Gaidas kundze ir arī izslavēta kūku cepēja. Savulaik cepusi pat četras piecas nedēļā. Šī prasme acīmredzot iedzimusi arī meitas vecākajam dēlam — kad viņam vēl bija tikai desmit gadu, zēns ar pašceptu torti māmiņu pārsteidzis dzimšanas dienā. Neviens gan lāgā negribējis ticēt, ka tas ir viņa paša darbs, pat darbmācības skolotāja, kura dzīvoja kaimiņos, jo skolā tortu cepšana vēl nebija programmā. — Man visi mazbērni ir labi pavāri. Viņiem patīk rosīties virtuvē, — ar lepnumu bilst vecmāmiņa.
Sirds vieglāka tika!
Šogad Gaidas kundze aizsaulē pavadīja vīru, un nu darbdienās māja ir klusāka. Mazbērni atbrauc tikai brīvdienās, jo visi mācās. Arī bērniem ir darbs — meitai sava aptieka Lielvārdē, bet dēlam Ķūģos galdniecības uzņēmums. Kad māja ir tukša, vecmāmiņu māc grūtsirdība. Šķiet, ko gan dzīvē vairs vajag. Bet nedēļas vidū viņa sarosās un neļaujas skumjām, jo jau dzīvo ciemiņu gaidās un domā, ko garšīgu pagatavot mīļajiem ciemiņiem. Tiesa, klusums Gaidas kundzes mājās gan ir nosacīts, jo allaž kāda draudzene vai kaimiņiene atnāk izkratīt sirdi. Arī todien kāda viešņa, kad Gaidas kundze bija pacienājusi ar tēju un pašas cepto kūku, teica: “Jānudien, Gaidiņ, kā parunāju ar tevi, sirds vieglāka tika!”
Pati namamāte teic, ka dzīvē tā sanācis, ka vienmēr apkārt tikai labi cilvēki bijuši. Taču, manuprāt, te vietā ir teiciens: ar kādām acīm tu pasaulē raugies, ar tādām pasaule tev raugās pretī.
Priekšroka dabas aptiekai
Gaidas kundzei jau ir pāri septītajam gadu desmitam. Savulaik bijušas veselības problēmas. Vairākas dienas pavadījusi reanimācijā. Tad arī redzējusi tik bieži aprakstīto gaismu tuneļa galā. Lai gan visu mūžu strādājusi aptiekā, no medikamentiem priekšroku dod dabas aptiekai. Viņu nemoka tik daudziem senioriem ierastās locītavu sāpes. Varbūt tāpēc, ka pavasarī ēdienkartē lieto salātus no gārsas, virzas, pieneņu lapām. Mazbērni ļoti iecienījuši jauno nātrīšu zupu. Kad lapas vēl nav izplaukušas, viņa ar draudzenēm dodas uz upesmalu lasīt pumpurus, no kuriem pēc tam gatavo veselības balzamu.
***
Ir cilvēki, kuri saka: ja varētu sākt dzīvi no gala, es dzīvotu citādi. Gaidas kundze viņiem nepieder. Jaunībā viņa bija izdomājusi, ka savā dzīvē vēlētos trīs lietas: bērnus, mazbērnus un māju. Un tas viss viņai ir. Viņas mūžs ir piepildīts.
