Kad ielās nav sniega, Aizkrauklē un citās apdzīvotajās vietās var redzēt daudz jauniešu skrituļojot. Ar ekstrēmo skrituļošanu jeb “inline” aizrāvušies arī aizkrauklieši Dāvis Paugurs un Dins Ievāns. “Staburags” ar jauniešiem tikās, lai uzzinātu, ko ekstrēmo sportaveidu cienītāji dara ziemā, kad ielas un skeitparks ir sniegā.
Abi jaunieši par ekstrēmajiem sportaveidiem sākuši interesēties, kad viņiem bijis 11 — 12 gadu. Tagad Dāvim ir 16, Dinam — 15 gadu.
Iedvesmo brālis
un draugi
— Kāpēc sākāt nodarboties ar tādu ekstrēmu sportaveidu kā “inline”?
Dāvis Paugurs (D. P.): — Pirms vairākiem gadiem, vecākā brāļa iedvesmots, sāku braukāt ar skeitborda dēli. Pēc tam Aizkrauklē izveidoja skeitparku, tur ievēroju brāļa draugu, kurš pa skeitparka rampām braukāja uz skrituļslidām. Mani tas ieinteresēja, pamēģināju un iepatikās. Skrituļoju jau trīs gadus.
Dins Ievāns (D. I.): — Man bija līdzīgi. Sākumā braucu ar BMX velosipēdu, bet tas ir sportaveids, kam nepieciešams diezgan daudz naudas. Mani draugi sāka braukāt ar “inlainiem”, es arī pamēģināju, un tā tas sākās.
Īkšķis uz otru pusi
— Skatoties video, piemēram, youtube.com, redzam, ka inlainistiem bieži nākas sāpīgi krist. Vai jums arī gadījies “nolikties uz deguna”?
D. I.: — Kad es pirmo reizi apāvu skrituļzābakus un mēģināju nobraukt no rampas, nokritu apmēram piecdesmit reižu.
Esam mēģinājuši braukt arī ziemā, šogad, piemēram, pie bijušā universālveikala pa celiņiem, kuri paredzēti bērnu ratiņu stumšanai. Dāvis tā nokrita, ka īkšķis bija izmežģīts uz otru pusi.
D. P.: — Tagad jau viss ir OK, pirkstu varu normāli pakustināt. Zilumi un nobrāzumi — tas ir normāli, īpaši iesācējiem. Jo vairāk braukā, jo mazāk krīti.
— Bail nav?
D. P.: — Bailes ir jāpārvar, ja to nevar izdarīt, tad ar “inline” slidām nav vērts mēģināt. Forši ir tad, kad bailes izdodas pārvarēt. Tad var ķert īstu adrenalīnu. Galvenais ir sevi iedvesmot, noskaņot, ka nenokritīsi, un tad parasti arī izdodas.
Ziemā uz kalnu vai Rīgu
— Ko jūs darāt ziemā?
D. P.: — Es ziemā braucu uz kalnu un taisu trikus ar skeitborda dēli, ko var salīdzināt ar “inline”. Parasti dodos uz Gaiziņkalnu, Mežezeru un citiem tuvākajiem kalniem.
Meklējam arī vietas Aizkrauklē, lai ar “inline” var nodarboties pilsētā. Vajadzīga vieta, kur nav sniega — zem jumta. Dins ir uztaisījis tādu kā treniņu ierīci, un pagaidām trenējamies uz tās.
Kad ziema tuvojas beigām, dodamies uz parku, notīrām no rampām sniegu un sākam darboties. Lai arī dažreiz ārā vēl ir mīnusi, mēs jau mēģinām kādus jaunus ziemā noskatītus trikus.
D. I.: — Es cenšos brīvdienās aizbraukt uz Rīgu, kur skeitparki ir izvietoti telpās. Nesen piedalījos sacensībās Rīgā.
— Vai bieži dodaties uz sacensībām?
D. P.: — Iznāk jau aizbraukt, bet sacensības nav galvenais, jo tās daļēji ir laimes spēle, viss atkarīgs no noskaņojuma un veiksmes. Galvenais ir gūt izjūtas.
D. I.: — Ir dienas, kad riktīgi var palēkāt, bet citā dienā pat visvienkāršāko triku nevar uztaisīt. Viss atkarīgs no paša, cik tu tam esi gatavs.
— Ar ko “inline” slidas atšķiras no parastajām skrituļslidām?
D. P.: — “Inline” slidām ir citāds riteņu platums, izmērs, dizains. Slidām iekšpusē ir speciāli materiāli, kas darbojas arī kā amortizatori. Ar tām ir ērtāk braukt. Slidām izveidota it kā platāka zole, kas paredzēta, lai nesasistu pēdas. Normāli nokomplektētas slidas maksā ap 200 latu.
— Vai izmantojat arī aizsargus?
D. P.: — Izmantoju ceļgalu un stilbu aizsargus. Man nepatīk apdauzītas kājas.
D. I.: — Es gan neizmantoju nekādus aizsargus, tā jūtos ērtāk. Ja Dāvis krīt, viņš krīt uz aizsargiem, es esmu iemācījies pietiekami labi krist, lai pārāk nesasistos. Veļos, nevis gāžos. Sacensībās obligāti jālieto aizsargķivere.
— Kas ir trakākais, ko jūs darāt?
D. P.: — Kā kuram. Kad sāku braukt ar slidām, traki šķita veikt 360 grādu apgriezienu gaisā, kad to mēģināju, liku galvā aizsargķiveri. Tagad palecoties varu apgriezties gandrīz trīs apļus, tā varētu veikt arī trīskāršo pirueti daiļslidošanā. Tagad mēģināšu citus trikus, kas būs vēl sarežģītāki. Mēs esam amatieri, profesionāļi dara vēl trakākas lietas, tomēr kā amatieriem arī mūsu līmenis nav zems.
Vecāki atbalsta
— Ko vecāki saka par jūsu aizraušanos?
D. P.: — Atbalsta. Bez viņu palīdzības ar šo sportaveidu nemaz nevarētu nodarboties, jo vajadzīga nauda, bet mēs esam skolēni, kuriem nekādu ienākumu nav. Vecāki ir mūsu finansiālie atbalstītāji. Skolas gaitām tas netraucē, jo trenēties vari, kad vēlies, stundas nav jākavē.
— Lielākā daļa jauniešu sēž mājās pie datora. Kāpēc jūs tā nedarāt?
D. P.: — Tas ir kas cits. Mums ir aktīvs dzīvesveids, kas sniedz gandarījumu. Nav jāsēž un truli jāblenž monitorā. Internetā paskatāmies jaunākos video par “inline” trikiem, gūstam iedvesmu un mēģinām tos izpildīt. Tā ir mūsu dzīve.
— Vai jums ir treneris?
D. P.: — Nav. Bet ir iespēja doties uz Rīgu, kur ir “inline” klubs “Taktika”. Tur profesionāļi brīvprātīgi apmāca jaunos skrituļotājus vai izskaidro, kā veikt kādu jaunu triku. Tikko ar šo komandu biju aizbraucis uz sacensībām Igaunijā, Tartu pilsētā. Džeki, kas ir profi, ir ļoti atsaucīgi. Viņi palīdz, nekad sevi nevērtē augstāk par citiem. Ja ir laba izaugsme un potenciāls, ir iespējams iekļūt profesionāļos, tad, protams, ir sponsori un jābraukā pa sacensībām, bet tas nav mūsu mērķis.
Plāns ir, nav
naudas
— Zinu, ka vēlaties, lai Aizkrauklē izveidotu skeitparku telpās. Kā ar to veicas?
D. P.: — Ir tāds projekts. Vienojāmies ar domi, ka tādu varētu izveidot sporta manēžā. Jau sākām veidot laukumu, iztīrījām un visu sakārtojām. Bet diemžēl šoziem to neizdosies paveikt, jo mums vienkārši nav naudas. Lai skeitparku izveidotu, ir nepieciešams apmēram 12 tūkstošu latu, bet domei tādas naudas nav. Esam meklējuši arī citus atbalstītājus, bet uzņēmēji diemžēl ir kūtri un neatsaucīgi. Ja izdotos naudu dabūt, tad tur varētu nodarboties ne tikai inlainisti, bet arī BMX braucēji, skeitbordisti un citi interesenti. No katra varētu iekasēt, piemēram, desmit latu mēnesī, lai samaksātu par elektrību un citus izdevumus, domāju, tā nav liela summa. Mēs sadarbojamies arī ar bijušo aizkrauklieti, kurš Rīgā izveidojis savu skeitparku un ar to pelna naudu.
D. I.: — Viņš mums palīdz arī atjaunot jau esošo āra skeitparku. Aizkraukles skeitparks gan morāli, gan fiziski ir novecojis, tāpēc to pašu spēkiem mēģinām salabot un pārveidot. Jau vairākas reizes par pašu naudu esam nopirkuši, piemēram, skrūves, lai salabotu vai pārveidotu rampas. Vasarā paši zāģējām, skrūvējām un taisījām, lai parks būtu labāks.
— Kas būtu jāuzlabo esošajā skeitparkā?
D. I.: — Jāuzceļ no jauna!
