Pa ceļam uz Aizkraukles bērnudārzu “Zīlīte” laikraksta “Staburags” redakcijā iegriežas smaidīgs, dzīvespriecīgs un visnotaļ možs Ziemassvētku vecītis un uzdāvina paštaisītas konfektes — brūnas un apaļas bumbiņas, kas līdzīgas trifelēm, kā arī pašsacerētus svētku pantiņus rokrakstā uz vairākām lappusēm.
Tāds viesis pie mums ir pirmo reizi, tādēļ gribam iepazīties un aicinām uz nelielu sarunu. Ziemassvētku vecītim noslēpumu nav, un viņš pastāsta, ka ir no Skrīveriem, zinātāji viņu pazīst kā Valdi Zirnīti. “Ziemassvētku vecītis esmu jau vairākus gadus, kopš laika, kad mana bārda kļuva sirma,” viņš stāsta. “Bārdai ir 36 gadi, pārāk gara nav, toties īsta, svešu bārdu nelieku. Kādreiz tā bija ruda, tad mani sauca par misiņbārdi, bet tagad — par sirmbārdi. Pirmo reizi vecītis biju radu un draugu mājās, jau trešo reizi Ziemassvētkos gāju ciemos Aizkraukles pagasta sākumskolā, tad mani norīkoja uz “Zīlīti”. Mani gaida arī ciemos pie māsas un brāļa mazbērniem Skrīveros.”
Bērni tagad visādi, vai vecītim no viņiem nav bail? “Man ir četri bērni un desmit mazbērnu, tā ka bērni mani nevar nobiedēt,” viņš stāsta. “Reiz kāda meitene no Skrīveriem, kurai bija četri vai pieci gadi, sacīja: “Vecītis stipri līdzīgs tam vecītim, kas pie mums jau bija — tāpat ar diviem zobiem!” Viņa prasīja, kur es guļot? Teicu, ka sniega kupenā. “Vai tava sieva Ilzīte arī guļ kupenā?” viņa gribēja zināt. “Kā tad, ka guļ kupenā!” atbildēju. Mana sieva strādā Aizkraukles pagasta sākumskolā, un viņu sauc Ilze.”
Daļa bērnu labprāt skaita dzejoļus, citi to nevar. Reiz vecītis lūdzis, lai tie, kuri prot rakstīt, savu vēlēšanos uzraksta uz lapiņas. “Dažs gribēja labu veselību sev, mammai un tētim, vēlmes bija dažādas, bet viens bērns mani pārsteidza — uzrakstīja, ka viņam vajag mersedesu,” stāsta Valdis Zirnītis. “Teicu, ka diezin vai es mersedesam sakrāšu, esmu mazliet par trūcīgu, lai tādu mantu varētu uzdāvināt. Šogad bērniem saku, ka braucu ar riteni, jo nav sniega. Vienu gadu, kad strādāju mežā netālu no Aizkraukles purva, redzēju sešus briežus, kas tecēja pa lauku. To atceros, kad esmu pie bērniem, saku, ka visi mani brieži aizskrējuši, kamēr dalīju paciņas.”
Ar ko vecītis nodarbojas, kad svētki pagājuši? “Tīru skursteņus, remontēju plītis un krāsnis, zāģēju malku,” stāsta Valdis Zirnītis. “Apmēram 10 gadu nostrādāju par mežsargu, man ir tehnikuma izglītība, taču tāda vairs nederēja, vajadzēja akadēmijas. Pensiju man vēl nedod, pat ar brillēm to neredzu. Pavasarī man būs 61 gads. Kādreiz pensijā varēja iet no 55 gadiem, tagad pensija mūk ātrāk, nekā es varu paskriet. Esmu mednieku kolektīvā un eju medībās, dejoju Aizkraukles pagasta deju kolektīvā. Mazliet noņemos ar kulināriju, pagatavoju konfektes dāvināšanai radu bērniem, vienu porciju jau izdalīju, ledusskapī palika vēl 60 bumbiņu. Recepti izdomāju pats, cenšos, kā nu katru reizi sanāk. Šīm konfektēm ņēmu kakao, cukuru, šķīstošo kafiju, sviestu, samaltu vafeli, vaniļas cukuru, olas. Karstajā peldē izkausēju, pēc tam sataisīju bumbiņas un apviļāju samaltā cepumā. Atdzesēju ledusskapī.
Man patīk uzziedināt sniegpulkstenītes un vizbulītes. Pēc pirmajām salnām izroku, salieku podiņos, nolieku gaitenī vēsumā, vairāk par 10 grādiem nedrīkst būt, pienāk laiks, un tās uzzied. Kad eju ciemos, noplūcu un uzdāvinu.” ◆
