“Mana draudzene ar savu mazo dēliņu tieši pirms Ziemassvētkiem nokļuva slimnīcā, un kopā ar draugiem nolēmām iepriecināt viņu pašu, viņas puisīti, arī citus bērnus, kuri tobrīd bija slimnīcā. Sarūpējām dāvaniņas un devāmies ciemos,” stāsta bebrēniete Daiga Andersone. Tāds ir aizsākums nu jau desmit gadu ilgai tradīcijai veltīt savu laiku, līdzekļus un izdomu, lai radītu prieku citiem.
Pirmajos gados apzināt pagasta daudzbērnu saimes, vientuļos ļaudis palīdzēja toreizējā Bebru pagasta sociālā darbiniece Antra Ķimene, pēdējos trīs gadus ciešāka sadarbība ir ar bebrēnieti Lību Zukuli, kura ir aktīva Latvijas Sarkanā Krusta brīvprātīgā. Daiga Andersone ir skolotāja Vecbebru Profesionālajā un vispārizglītojošajā internātvidusskolā, un labdarības aktivitātēs iesaistījusi arī savu audzināmo klasi. Šogad bērni palīdzēja saiņot dāvanas Bebru pagasta vientuļajiem pensionāriem, kā arī iesaistījās Eņģeļu pasta aktivitātē un Ziemassvētkos nosūtīja ap 100 apsveikuma kartīšu sociālo pansiju iemītniekiem.
Lai gan darbošanās ir pilnīgi brīvprātīga iniciatīva, kurā Daiga un viņas domubiedri iegulda savu laiku un līdzekļus, saņemt nākas ne tikai pateicību, kādreiz jāuzklausa arī pārmetumi.
“Vienā gadā gatavojām produktu pakas tām daudzbērnu ģimenēm, kurām grūtāka iztikšana. Ja saimē lielie bērni pieauguši, tad arī kaut ko nopelna un savu artavu gimenes budžetā ienes, bet, ja visi bērni mazi, tad ienākumu mazāk. Togad saskārāmies ar to, ka viens kaimiņš saņēma paku, bet otrs bija neizpratnē — kāpēc viņam ir un man nav? Bija arī attieksme — pārāk prasti. Gribot lielāku paku, pirkām produktus lielveikalos. Tad nu bija jādzird, ka varēja kaut ko labāku,” stāsta Daiga. “Citu gadu sapirkuši simboliskas dāvaniņas — saldumus, kādus noderīgus nieciņus utt. Bebros un Iršos klauvējām pie daudzām durvīm. Daži atverot bija izbrīnīti un priecīgi pārsteigti, teica, ka neko nav pasūtījuši. Vecāka gadagājuma ļaudis tā priecājas par apciemojumu, ka negrib laist projām. Daudzi lūdz pie galda, cienā, un tā sirsnība, neviltotais prieks ir vislabākais, ko var saņemt.”
Dodoties dāvaniņu dalīšanas “reidā”, padomāts par tērpiem. Sākumā Ziemassvētku vecīša ietērpa nebija, un to nācās aizņemties, bet vēlāk pašūts savs. Salatētim parasti līdzi brauc arī svīta ar dažādiem meža zvēriem, taču Daiga pieļauj, ka nākotnē varētu paaicināt Sniegbaltīti. “Kolosālākais tajā visā ir komanda, uz kuru var paļauties. Dažkārt ir domas — kam to vajag, bet tad, kad izdarīts, sajūta ir lieliska,” atzīst Daiga Andersone. ◆
