Gar mednieku namiņa paksi svilpoja nemīlīgs vējš. Taču no kamīna plūda omulīgs siltums, kas sildīja vīrus un mudināja uz sarunām.
Gar mednieku namiņa paksi svilpoja nemīlīgs vējš. Taču no kamīna plūda omulīgs siltums, kas sildīja vīrus un mudināja uz sarunām. Raugoties liesmu mēlēs, Jānis, vecākais no vīriem, atminējās tos laikus, kad bez grādīgā pudeles neiztika nevienā medību reizē.
— Togad medības rīkojām pašos Ziemassvētkos, — pāris reižu nokāsējies, lēni iesāka Jānis. — Sniega gan bija vairāk. Jau decembra sākumā sasniga tik daudz, ka ne izbrist. Tolaik uz medībām brauca augsti kungi no Rīgas ministrijām. Smalki kažoki, vēl smalkākas plintes.
Nolēmām ņemt vienu lielu egļu mastu, kurā sivēnu parasti, ka biezs. Lai jau tiem kungiem šaušana lustīgāka. Mums, vietējiem, protams, atlika vien dzinēju loma. Pats mežkungs nolēma medniekiem ierādīt vietas, bet vecais Jēkabs veda mūs, dzinējus. Tā nu mednieki devās uz vienu, bet mēs — uz otru masta galu. Medniekiem ejams tālāks ceļš. Turklāt biezajos kažokos tērptajiem starp piesnigušajām eglītēm nebija nekāda vieglā brišana. Dzīt bija nolemts sākt pēc pūtiena bises stobrā.
Laiks ritēja, bet signāla kā nebija, tā nebija. Nolēmām nedaudz sasildīties. Pamazām tā iesilām, ka par signāla klausīšanos un dzīšanu pavisam aizmirsām. Sāka snigt. Tā mēs, zem kuplākas eglītes sēžot, jau sākām uzvilkt pa dziesmai. Te, kur gadījies, kur ne, mūsu priekšā sarkans kā tikko vārīts vēzis no kupenas gluži vai iznira mežkungs. Rīgas mednieki esot pārsaluši zili, kur palikuši dzinēji? Vai prāta nemaz vairs neesot? Jēkabs nebija nekāds švakmanis un, kunga dūšā būdams, teica, ka vajagot vēl vienu pudeli, tad mastu ne tikai ar saukšanu, bet pat ar dziesmu izdzīšot. Mežkungs aiz dusmām vai sniegu spēra gaisā, bet Jēkabs nekustēja ne no vietas. Mēs arī sēdējām kā bekas.
Beidzot Jēkabs tomēr mūs mudināja stāties. Taču nu cita ķeza. Kājas vairs galīgi neklausīja, un solītās dziesmas vietā tāds kaķu kora ņaudiens vien iznāca.
Sāka jau krēslot. Pēc pamatīgas maldīšanās beidzot nokļuvām līdz vietai, kur vajadzēja būt medniekiem. Bet no viņiem, tāpat kā no šāvieniem un Ziemassvētku rukša, vairs nebija ne vēsts. Izrādījās, kungi tā pārsaluši, ka sakāpuši mašīnā un aizbraukuši uz Rīgu, pat paldies nepasacījuši. To, vai mastā bija kāds sivēns, Dievs vien zina. Vai tad kāds pēc tādas “dzīšanas” pēdas pētīja?
