Kad Latvijā pelēkās dienas pamazām nomainīja ziemas baltums, uz pāris dienām izdevās kā aiz astes noķert rudeni —
pārcelties uz veco labo Angliju. Tās vidienē ir maza pilsēta Regbija, vieta, kurā radusies tagad pasaulē populārā spēle. Stundas braucienā no šīs vietas ir Varvikas pilsēta un tās grandiozā pils. Tās aizsākumi meklējami gandrīz tūkstoš gadu tālā senatnē.
Dienā, kad apmeklēju pili, tajā notiek gatavošanās Ziemassvētkiem — pils zālēs, istabās katrā pat vairākas izrotātas egles. Kā laika mašīna uz sajūtām iedarbojas viduslaiku mūzika, kas skan tik skaļi, ka aptver pelēko vareno būvi, tuvējo apkārtni — gadsimtiem vecās mājas, Svētās Marijas katedrāli, Avonas upi. Līdzās pilij esošo klasisko franču un angļu stila parku, milzu kokus, kas pieredzējuši ne vienu gadsimtu vien.
Gandrīz tūkstoš gadu sena
Varvikas viduslaiku pils pirmsākumi meklējami 1068. gada laikā, kad to sāka būvēt Anglijas karalis Viljams Iekarotājs. Varvikas pils vietā līdzās Avonas upei sākotnēji slējās koka būve, līdz 12. gadsimtā tur uzbūvēja akmens pili. Simtgadu kara laikā ēkas fasādi iepretim Varvikas pilsētai nostiprināja, tādējādi tagad šī pils ir izcils 14. gadsimta militārās arhitektūras paraugs. Kā nocietinājumu pili izmantoja līdz pat 17. gadsimtam, līdz 1604. gadā to piešķīra seram Fulkam Grevilam, kurš tajā iekārtoja ģimenes lauku īpašumu. 1978. gadā pili nopirka Tiso (tā pati, kam Londonā pieder Tiso kundzes vaska figūru muzejs) grupa. 2007. gadā Tiso grupa apvienojās ar ‘‘Merlin Entertainmet’’, kas šobrīd arī ir pils īpašnieki. Milzīgajā būvē gadu gaitā ieguldīts miljoniem mārciņu. No 1500. līdz 1710. gadam dzīvojamā zona pārbūvēta, pamazām viduslaiku nocietinājuma telpas pārvēršot elegantās istabās. Pils plašajos pagrabos izvietotā ekspozīcija ļauj ieskatīties 12. un 13. gadsimta ļaužu dzīvē. Dabiska lieluma vaska figūras — mūki, augstmaņi, kareivji, lēdijas, kalpones — tērpti katra laikmeta raksturīgajos tērpos, skaņas un pat smaržas, drīzāk smakas, priekšmeti, gaisotne ļauj pārcelties gadsimtiem senā pagātnē. Laika tornī var uzzināt visu pils garo un arī asiņaino vēsturi, šim nolūkam izvēlēts asprātīgs risinājums: “gleznas” — monitori, kurās attēlotie pirms gadu simtiem dzīvojušie grāfi stāsta par savu laiku un darbošanos.
Zeķu mode
Daļa pils istabu sniedz ieskatu, kā angļu aristokrāti dzīvojuši 17., 18., un 19. gadsimtā. Greznajās istabās novietotas katrā pat vairākas izrotātas Ziemassvētku eglītes. Lai gan asociāciju ar ziemas Saulgriežiem pilīs nav, tomēr bērnībā lasītās pasakas, bruņinieku stāsti iznirst no atmiņu dzīlēm. Viss šķiet zināms un pazīstams — gan greznās gultas ar baldahīniem, kamīniem klāt piestiprinātajām Ziemassvētku zeķēm. Šī gadsimtiem senā tradīcija Latvijā ieviesusies tikai pēdējos gados. Ir vairāki stāsti par to, kā tā aizsākās. Leģenda vēsta, ka reiz Ziemassvētku vecītis gribējis iepriecināt kādu nabadzīgu ģimeni un pa skursteni iemetis naudu. Pie kamīna žāvējušās bērnu zeķītes, kas Ziemassvētku rītā bijušas pilnas ar zelta monētām. Cita leģenda vēsta par kādu nabadzīgu vīru, kuram bijušas trīs meitas, un viņš pamatīgi raizējās, kā tās izdot pie vīra. To izdzirdēja Svētais Nikolauss un nolēma palīdzēt. Zinot, ka vecais vīrs nevēlēsies pieņemt dāvanas, Nikolauss naktī pie kamīna izžautās zeķes caur skursteni sabēris pilnas ar naudu. Kādreiz zeķītes bija visparastākās, tomēr, laikam ejot, viss mainījās un radās Ziemassvētku zeķu mode, un tradīcija izplatījās visā Eiropā. Lielākās Ziemassvētku zeķes rekords pieder itāļiem, viņi 2011. gadā izgatavoja 51 metru garu un 21 metru platu zeķi, ko piepildīja ar dāvanām — baloniem, kuros iekšā ievietoja saldumus.
Apkalpoja “ēnas”
Gatavojoties Ziemassvētkiem, pils istabās klāti grezni galdi. Gardumu daudzums, kas tolaik nozuda aristokrātu vēderos, liktu izbrīnīties ne vienam vien mūsdienu cilvēkam. Visa šī skaistā, greznā, teatrālā dzīve nevarēja noritēt bez kalpiem. Kādā no pils istabām līdzās apskatei novietotajiem daudzajiem ēdamrīkiem var izlasīt arī noteikumus, kas bija jāievēro kalpotājiem. Lūk, daži no tiem: “Nekad nerunāt lēdiju un džentlmeņu klātbūtnē. Ja viņi tevi ir tieši uzrunājuši ar jautājumu un nepieciešama atbilde, runā tik klusi, cik vien iespējams. Tiekot uzrunātam, stāvi taisni, turot rokas sev priekšā vai taisni gar sāniem. Nekad nerunā ar lēdijām un džentlmeņiem, ja vien nav jānodod kāda ziņa vai kaut kas jāpajautā. Ja runāt tomēr nepieciešams, tad vajadzību izsakiet iespējami īsi. Nekad neizsakiet savu viedokli darba devējam. Vienmēr dodiet ceļu, satiekot mājās vai uz kāpnēm, esiet neredzams, pagriezieties ar seju pret sienu, novērsiet acis.” Noteikumi paredzēja ikvienu priekšmetu pasniegt uz paplātes, no kalpa rokām saņemt vēstuli vai jebkādu priekšmetu bija neiedomājami.
Izmantotie materiāli Alyson Malony “Life belowe stairs: True lives of Edwardian servants”, www.nutcracermuseum.com, www.stnicholascenter.org, www.warwick-castle.com, en.wikipedia.org, www.nytimes.com
(Turpmāk vēl.)
