Skrīverietei Mirdzai Peņģerotei jaunība pagāja strādājot, ikdienas rūpēs par bērniem. Kad bērni paaugās, Mirdza pamazām aizvien vairāk laika atvēlēja sev, sākot dziedāt un dejot. “Pilnu krūti” baudīt kultūru un ļauties sev tīkamām nodarbēm viņa varējusi pusmūžā.
Sāk dziedāt svētku simtgadē
Mirdzas bērnība, pusaudzes un agras jaunības gadi bija smagā laikā — četrdesmitajos gados —, piedzīvojot karu, represijas. Izglītītoties bija sarežģīti, bet jāstrādā bija daudz un smagi. Tēvs bija izsūtīts uz Vorkutu, kad viņš atgriezās, klājās nedaudz vieglāk. No Madonas puses ģimene pārnāca uz Koknesi, vēlāk Mirdza nokļuva Skrīveros. Ģimenes dzīvē sievietei nepaveicās, bērnus izaudzināja viena. Lai saimi apgādātu, līdztekus pamatdarbam apguva šūšanas prasmes. “Rīgā beidzu šūšanas kursus,” stāsta skrīveriete. “Lai gan šī nodarbe man nepatīk, padomjlaikā, kad daudz kas bija deficīts, māka noderēja pašas ģimenei šujot, nopelnīju, arī šujot citiem.”
“Dziesmu svētku simtgadē — 1973. gadā — sāku dziedāt Skrīveru izmēģinājumu saimniecības korī. Tas bija gads, kad sāku “iziet tautās”, būt cilvēkos. Līdz tam bija tikai māja un darbs.” Tas bija sākums, kad pamazām no ikdienas mājas rūpēm un darba Mirdza centās rast laiku sev, lietām, kas piepilda dvēseli.
Izbauda kādreiz liegto
Mirdza dziedājusi 30 gadu, piedalījusies gan mazākos, gan lielākos dziedāšanas svētkos, arī Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos. Neaprakstāmas izjūtas izbaudītas Mežaparka Lielajā estrādē. “Atceros svētkus, kad uz lielās skatuves bijām abi ar dēlu, viņš dziedāja vīru korī “Staburags”. Skanēja maestro Raimonda Paula dziesma “Manai dzimtenei”, rokās bija iedegtas svecītes, un tas bija viens no aizskustinošākajiem brīžiem. Ar kori piedalījos arī 1988. gadā tautas manifestācijā. Stāvējam estrādē, un man līdzās plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs, ar roku aizsniedzams. Šajā pasākumā raisījās spēcīga apziņa, ka Latvija ir mūsu zeme. Un tā ir tik skaista. Man patīk savā zemē, patīk piederības izjūta, man pietiek ar tik, cik ir. Un es dzīvoju labi, nevaru žēloties. Sevišķi tagad — dzīvoju tikai sev, ne ar vienu nerēķinos, ne ar bērniem, ne mazbērniem. Tagad ir mans laiks. Tas ir mans pēdējais laiks, ko varu “saraut”. Man joprojām patīk dejot, patīk saposties. Mūsu bērnības pēckara laikā nekā tāda nebija. Tagad kompensēju to, ko toreiz nevarēju. Varbūt kādam jaunākam nepatīk, ka tāda tantiņa grozās, bet man ir labi.”
Vienmēr jābūt kustībā
Ar Skrīveru senioru kori “Baltābele” kopā piedzīvots daudz, par šajā kolektīvā pavadīto laiku Mirdzas kundzei ir daudz patīkamu atmiņu. Viņa gan vairs nedzied, sēdēšana un stāvēšana nomainīta ar kustībām.
“Man patīk kantrimūzika, tāpēc aizrāvos ar līnijdejām. Sākotnēji dejoju Skrīveros izveidotajā kolektīvā, tas panīka. Vēlāk skolotāja no Rīgas braukāja un mācīja Eiropas dejas, tomēr arī šis kolektīvs izjuka. Kad sāku dejot Aizkrauklē “Jautrajās vecmāmiņās”, mani pierunāja doties ceļojumā uz Horvātiju. Tas bija “āķis lūpā”. Tad es ik gadu kaut kur centos aizbraukt. Esmu bijusi Bulgārijā, Ungārijā, Šveicē, Slovākijā, Vācijā. Īpaši sirdī
iekritusi Šveice, tās neaprakstāmais skaistums.”
“Jautro vecmāmiņu” posms beidzies, un šobrīd Mirdza dejo līnijdejas Aizkrauklē. Braukā uz Aizkraukli, mēģinājumi ir reizi nedēļā. Ar Aizkraukles līnijdeju kolektīvu pirms pāris gadiem dejots kultūras pilī “Ziemeļblāzma”, Mārupē senioru festivālā, pērn Valles pusē.
Uz balli pēc patīkamām izjūtām
Tā kā deja sirdij tuva, Mirdza labprāt apmeklē arī senioru balles. “Aizkrauklē balle būs 29. decembrī, noteikti braukšu. Ballēs patīk gaisotne, jo visapkārt ir labi cilvēki. Nesaprotu, kāpēc daudzi nevēlas iet uz koncertiem, teātra izrādēm, piedalīties pašdarbības kolektīvos? Labāk sēž četrās sienās. Ir taču tik jauki gūt patīkamas emocijas, satikt cilvēkus.”
Daudzo nodarbju dēļ pie televizora apsēsties Mirdzai bieži neiznāk. Paticis vērot šovus “Dejo ar zvaigzni”, dziedošo ģimeņu priekšnesumus. No sporta pārraidēm iecienītas daiļslidošanas sacensības. “Skatos un salīdzinu ar daiļslidotājām pagājušā gadsimta otrajā pusē. Tagad skaisti tērpi, ļoti grezni, toreiz bija vienkārši,” saka Mirdzas kundze. “Politikas kaislībām kādu laiku sekoju, bet nu esmu atmetusi, lai viņi kaut kaklus lauž, man jau tik un tā jādzīvo, vienalga, kas valdīs.”
Labāk dot
Ne tikai deja piepilda laiku. Mirdza, cik iespējams, apmeklē sev interesējošas radošās darbnīcas. Nu jau pirms krietna laika Ogrē “Daiļradē” pinēju kursos apguvusi pīšanas prasmes. Taču ar pīšanu neiznākot daudz darboties, materiālu vākšana, pats process nav viegls. Tomēr, ja kādai svinamdienai vajag mīļu pašgatavotu dāvaniņu, tad kaut ko nopīt varot. Pērn Skrīveru dienas centrā apmeklējusi dažādas nodarbības, šogad Aizkrauklē. “Divreiz mēnesī esmu dekupāžas nodarbībās. Ziemassvētki nāk, un šajās nodarbībās esmu sagatavojusi dāvaniņas,” stāsta skrīveriete. Kā svētkos sevi apdāvinās? Mirdza padomā un teic: “Ar labestību, labām sajūtām. Kādam aizsūtīšu kripatiņu, kas patiks, kas garšos, kaut ko labu. Man labāk patīk dāvināt nekā saņemt dāvanas. Tā ir lielākā laime otram palīdzēt un redzēt, ka otrs ir laimīgs.” ◆
