Jau tuvojas klusais un skaistais Ziemassvētku laiks, kad sirdīs gribas ko siltu un skaistu. Šādām burvīgām gaidpilnām dienām un klusajiem vakariem noderēs sirsnīgas dzejas rindas — kaut kas patiesi skaists!
Ar sveicienu no Kokneses pie dzejas mīļotājiem nāk dvēselisks dzejas krājums “Pār mums klusa Ziemsvētku nakts”, kura autore ir Maija Stepēna. Kas gan ir Maija Stepēna? Manuprāt, spilgta personība, dzīvesgudra sieviete. Tāpēc vēlos iepazīstināt ar dzejnieci tos, kuri viņu vēl nepazīst. Vēlos uzzināt, kā radusies dzejas mīlestība, kā tapis šis dzejas krājums.
— Pastāstiet lasītājiem, kas jūs patiesībā esat?
— Es teiktu — viena no visiem, ar to es domāju — tik sīka un reizē tik liela kā smilšu grauds tuksnesī vai kā vilnis okeānā, te bija un te jau vairs nav… Es patiesi mīlu visu sev apkārt un jūtos kā sīka daļiņa no visa. Man šķiet, ka pat putnu bērni no manis nebīstas un ziedi manās rokās jūtas droši un aug griezdamies.
Esmu mūžu godam nokalpojusi pensionāre, gadu kārtām apaugusi, visu sajūtu un izjūtu spektru izbaudījusi, bet palikusi tā pati sapņotāja, kas piedzima, lasot vecmāmiņai priekšā vecās grāmatas par mīlestību. Tagad paauklēju mazmazpuisīšus, stāstu viņiem pasakas — pašas sacerētas.
Dzīvoju Koknesē, skaistākajā vietā uz Zemes, klausos Pērses sāpju elsās, kad tā plūst garām manām mājām, un ceru — varbūt nākamos gadu simtos Pērse atkal lēkās pāri oļiem smiedama un sidrabiņu bārstīdama.
— Kā tas sākās? Sakiet, Maija, vai atceraties, kad dzima mīlestība pret grāmatām?
— Sen, mani mīļie! Patiešām sen! Kad man bija pieci gadi, es jau tekoši lasīju abās drukās. Mani vecmāmiņa nosēdināja sev blakus, pati vērpa vai darīja ko citu, bet es lasīju. Pārsvarā tie bija darbi par grāfieņu ērkšķainajiem ceļiem.
— Vai atceraties, kad sajutāt vēlmi rakstīt arī pati?
— Mana mazā sirds raudāja līdzi katram nelaimīgam pagriezienam grāmatas varoņu dzīvē, tāpēc, šķiet, 5. vai 6. klasē es pati ķēros pie lietas un sāku rakstīt mīlestības romānu. Teorētiski viss bija apgūts, šķita — kas tad tur ko neuzrakstīt, bet prakse tomēr bija klupšanas akmens, un es tālāk par sagrauztu spalvaskātu netiku. Mani labie nodomi cieta fiasko.
— Un tomēr rakstīšanai ar roku neatmetāt! Kā saņēmāties atkal?
— Skolā literatūras stundā tika dots uzdevums uzrakstīt dzejoli. Kamēr citi košļāja vēl nesagrauztos spalvaskātus (manējais jau bija sagrauzts), tikmēr man šis uzdevums padevās viens un divi! Tapa tāds “šedevrs”, ka Aspazija nobāla manā priekšā. Tā bija gluži kā narkotika. Visur, kur vien gāju, priekšā rēgojās atskaņas un panti. Vēlāk es tos nosaucu par dresleriāniem. Tas bija garš periods. Es izmantoju šos dzejolīšus visur un vienmēr — sarīkojumos, apsveikumos, jubilejās un kur tik vien ne!
— Šis nav pirmais jūsu Ziemassvētku dzejoļu krājums. Kā radās iecere radīt tieši Ziemassvētku dzeju?
— Man vienmēr ir paticis Ziemassvētku apsveikumos ierakstīt ko savu, no sirds un personisku. Sākumā šie apsveikumi tapa un aizgāja, līdz sapratu, ka tie būtu jākrāj, lai paliek arī man pašai. Un tā sāka krāties šie skaistie dzejolīši. Patiesībā šo dzejolīšu tapšanas laiks ir jāmēra gadu desmitos, jo, kā nāca Ziemassvētki, tā radās arī jauni dzejolīši.
— Kā uzdrošinājāties savus sakrātos darbiņus apkopot grāmatās?
— Kā pa jokam, ne uz ko necerot, parādīju tos vienā izdevniecībā, un tā sagadījās, ka tieši tobrīd neviens nopietns, “zeltā kalts” dzejnieks Ziemassvētkiem neko nebija piedāvājis, un šī izdevniecība bez vārda runas dzejolīšus izdeva ar nosaukumu “Tev Ziemassvētkos”.
— Vai tas bija pamudinājums sarūpēt vēl vienu Ziemassvētku dzejoļu krājumu?
— Viena no redaktorēm, kas palīdzēja pirmās grāmatiņas izdošanā, uzdeva man rakstīt jaunu dzejas krājumu nākamajam gadam, tas ir, šīgada Ziemassvētkiem. Ķēros pie darba.
— Tad jau iznāk, ka jaunajā dzejas krājumā ir apkopoti pavisam jauni darbi?
— Tieši tā, šī grāmatiņa ir uzrakstīta šogad. Īpaši piedomāju, cenšoties atrast pareizos vārdus tām burvīgajām izjūtām, kas ar šiem svētkiem saistītas. Samīļojusi Ziemassvētkus, tos vienkārši garām neaizlaidu un iekļāvu grāmatiņā arī Jauno gadu — cerību, laba vēlējumu, ilgu un sapņu laiku… Visbeidzot “ar spārnu galiņiem” pieskāros ziemas skaistumam, kuram nevarēju tā vienkārši pārlēkt pāri un uzreiz ielēkt Jāņu ugunskurā. Kad viss jau bija gatavs, uzzināju, ka redaktore, kura pasūtīja šo darbiņu, izdevniecībā vairs nestrādā, bet jaunā asistente lika man gaidīt līdz kādam no nākamajiem gadiem…
— Un tomēr grāmata netika atstāta, gaidot nākamos gadus, tā pie lasītājiem nāk jau šajos Ziemassvētkos! Kā jums tas izdevās?
— Par laimi, izdevniecība “Iespēju grāmata”, ar kuru man bija pa citiem ceļiem izveidojusies sadarbība, šo grāmatiņu aizvadīja līdz tipogrāfijai. Un te nu tā ir! Skaista, vai ne? ◆
