Aprīļa nogalē Vietalvas pagasta “Miglēnos” 75 gadu jubileju svin Hilda Rozenbaha.
Aprīļa nogalē Vietalvas pagasta “Miglēnos” 75 gadu jubileju svin Hilda Rozenbaha. Tieši šopavasar viņa kļuvusi par diviem mazmazbērniem bagātāka.
Sarunājamies nelielā istabā, kurā katrai lietai atrasta īstā vieta. Uz galda smaržo narcises. Lēni ritinās jubilāres atmiņu pavediens. Mazliet padomājusi, viņa teic, ka, neskatoties uz veselības problēmām, dzīvē veicies. Bijis interesants un citiem vajadzīgs darbs. Izaudzināti trīs bērni. Nu prieks ne tikai par 12 mazbērniem, bet jau par četriem mazmazbērniem. Divi no viņiem piedzimuši šopavasar, turklāt dvīņi.
Protams, tagad, vecumdienās, nav viegli, tomēr dzīve bijusi tā vērta.
— Kad strādāju par veterinārfeldšeri, mani varēja izsaukt jebkurā mirklī, arī nakts melnumā, — saka Rozenbahas kundze. — Bieži bija jābrauc un steidzami jārīkojas, lai lopiņam palīdzētu. Sākumā braucu ar zirgu, vēlāk — ar automašīnu. Prieks par katru izglābto dzīvnieku daudzkārt kompensēja nepatīkamos mirkļus. Arī tagad, lai gan jau daudzus gadus nestrādāju, cilvēki reizēm zvana, vaicā padomu. Daudz jau palīdzēt nevaru. Tagad ir citi medikamenti, citas ārstēšanas metodes, taču ir brīži, kad pietiek tikai kādas vienkāršas darbības, kura uztraukumā piemirsusies.
Divi no jubilāres bērniem izvēlējušies dzīvi ārpus Latvijas, Holandē.
— Uztraucos, kā viņiem tur klājas, — teic jubilāre. — Ciemos var atbraukt reizi gadā un arī tad tikai uz dažām dienām. Viņiem daudz jāstrādā. Arī es vienreiz pabiju Holandē. Tas gan nebija pavasarī, tulpju laikā, kad, stāsta, šajā zemē esot visskaistāk, bet Ziemassvētkos. Lija lietus un rībēja pērkons — mums neierastas dabas parādības ziemā. Mani tik un tā pārsteidza šīs zemes skaistums un sakārtotība.
Kad pabaroti truši un bariņš vistu, Rozenbahas kundze labprāt lasa “Staburagu” un pāršķirsta žurnālu “Ieva”. Pa pastu viņa pasūta arī “lata” romānus. Ne vienmēr šīs grāmatas ir viņas gaumē, taču tā ir vienīgā iespēja iegūt kādu jaunu izdevumu.
— Man ļoti patīk lasīt, taču, kad strādāju un audzināju bērnus, nebija laika. Tagad laiks būtu, bet nav iespēju, — nopūšas Hilda Rozenbaha. — Bibliotēka ir pagasta centrā, bet līdz tai nokļūt nevaru, arī līdz Pļaviņām ir pārāk tālu. Nākas iztikt ar to, ko pienes klāt.
