Nepacietīgākie jau ir desmitiem reižu pārcilājuši ziemas inventāru, uzpulējuši bļitkas un mormiškas, nomainījuši auklas, arī sardziņiem ir pievērsta uzmanība, vai nav kāds defekts, ledus urbjiem jau kuro reizi notrausti putekļi, taču ziema kaut kur kavējas. Katru dienu vērojam satelīta “bilžogrāfiju”, bet gaidītie mīnusi no mums ir diezgan pamatīgā attālumā. Taču, ticiet man, ziema būs, tā garām nepaies un, ļoti iespējams, jau ap gadumiju varēsim kāpt uz pirmā ledus. Visbiežāk un pilnīgi loģiski, ka tas notiek Vidzemes augstienes pusē, un te esošajiem ezeriem ir jāiztur varens ziemas copmaņu spiediens. Lai nu kā, bet bieži vien jau ir pieredzēts, ka sals atnāk pilnīgi negaidīts, un tad visam copes arsenālam jābūt vietā un pilnā kaujas gatavībā.
Vispirms domājam, tad darām
Pirmais ledus vienmēr ir izturīgāks kā pēdējais. Tas katram kaut cik zinošam zemledus makšķerniekam ir skaidrs. Taču nebūt nenozīmē, ka varam tā pilnībā droši, ar smaidu uz lūpām startēt pa pāris centimetru biezu uzsaluma kārtu un justies pilnīgā drošībā. Drošs pirmā ledus biezums stāvoša ūdens ūdenskrātuvēs ir no 6 līdz 8 centimetriem. Turklāt ar noteikumu, ka uzsalis tas ir bez sniega klātbūtnes un praktiski bezvēja laikā. Pirmais ledus arī pārslodzes gadījumā uzreiz nelūst, bet gan sāk ieliekties, un šo momentu makšķernieks ļoti labi redz, jo no āliņģa pēkšņi sāk nākt ūdens. Tajā brīdī vēl ir aptuveni piecas sekundes laika, lai no izvēlētās vietas “notītos”. Viss šajā sadaļā rakstītais vairāk domāts tiem, kam ir cāļa svars un vistas smadzenes. Es, protams, atvainojos, ja kādu aizvainoju, bet kaut kā jau ir pierasts, ka pirmais drošais ledus uzsalst tad, kad kāds pārītis zemledus makšķernieku jau ir aizgājuši uz laimīgākiem copes laukiem, un tas noticis tikai pārgalvības dēļ. Jautājums — kam tas bija vajadzīgs?
Izvēles priekšā
Ļoti daudziem copmaņiem, kāpjot uz pirmā ledus, ir grūti izvēlēties — raustīt kādu bļitku vai tomēr mēģināt ar mormišku un motili. Ja vēl ņem vērā, ka diennakts gaišais laiks ziemā ir aptuveni septiņas stundas, tad tiešām jau iepriekš ir jāizdara izvēle, jo šaut pa diviem zaķiem uzreiz nebūs prāta darbs.
Pēc savas pieredzes varu teikt, ka uz mormiškas būs vairāk copes, būs vairāk zivju, bet viņas būs sīkākas. Turklāt, lai tiktu pie kārtīga loma, būs jāiebaro, un tas savukārt sadārdzinās copes priekus. Pie šīs pamatdomas var arī apstāties un izvēlēties, ko darīt.
Makšķerējot ar bļitku, ir pilnīga iespēja tajā dienā aizbraukt mājās ar tukšu copes kasti, bet, ja trāpīsi īstajā vietā un laikā, tad tie paši asari būs krietni lielāki, nekā copējot ar jau iepriekš nosaukto mormišku. Laikam jau tāpēc es personīgi nepiederu pie “raustītājiem”, jo man tas šķiet mazāk rezultatīvs makšķerēšanas variants. Protams, man personīgi svarīga arī gatavošanās Latvijas zemledus makšķerēšanas čempionātam, kas notiek tikai un vienīgi ar mormišku.
Cope ar mormišku
Ikdienišķai copes reizei izmantoju aptuveni 100 — 200 gramu motiļa. Vēl gan izskan domas, ka šogad, pateicoties siltajam un līdz ar to ilgajam rudenim, motilis varētu būt “izlidojis”. Lūk, tad gan būs ziepes. Kā atrast vietu, kur mīt asaris? Ja ūdenskrātuve ir pazīstama, tad, protams, vieglāk, ja ne, tad parasti savas darbības sākumā cenšos izurbt vismaz 15 āliņģu. Urbšanu noteikti veicu kādā noteiktā zīmējumā. Parasti tas ir zigzaga formā vai aplī. Manā skatījumā viss atkarīgs no tā, kur makšķerēju, jo kaut vai starp lielu un mazu upi, seklu vai dziļu ezeru ir lielas atšķirības. Jau vairākus gadus izmantoju citu izbrāķēto un vairāk ražošanā neizlaisto eholoti, ar kuras palīdzību nevis nosaku zivju uzturēšanās vietu, bet gan, neur-bjot caurumu, tikai noslaukot sniegu no ledus, redzu dziļumu. Ļoti laba mantiņa, un esmu apmierināts. Arī vietu neaizņem lielu.
Kad visi āliņģi izurbti, dodos atpakaļ uz pirmo un katru otro vai trešo nedaudz iebaroju. Turklāt, neraugoties uz dziļumu, to daru ar barotavas palīdzību. No augšas praktiski nebaroju nekad, ja nu vienīgi dziļums nepārsniedz metru, jo iemesls ir viens. No augšas laists motilis, kamēr sasniedz pat pusotra metra dziļumā gultni, jau izveidos barības laukumu vismaz metra rādiusā. Man labāk patīk, ja zivtiņa nāk pie mana barības galda, kur tas ir nelielas motiļu kaudzītes izskatā. Tādā veidā neizkliedējam zivis, bet gan piepulcinām vietai, pa kuru dancinām mormišku ar “pieradinātu” motilīti.
Kad esmu iebarojis pēdējo vietu, tad nāku atpakaļ uz pirmo āliņģi. Ir pagājis jau labs brīdis, un parasti zivis apakšā jau ir nomierinājušās. Pie viena āliņģa nepavadu ilgāku laiku par pāris minūtēm. Es zinu, ka daudzi copmaņi pat tik ilgi nepaliek pie viena ledus cauruma. Nolaiž mormišku uz grunts, četri, pieci pacēlieni un, ja copes nav, dodas tālāk. Ja tās nav sacensības, tad tomēr ieteiktu uzkavēties ilgāk. Ir gadījies caur pirmo plāno ledu novērot, kā asari ielenc kustināto mormišku un ziņkārīgi vairākas minūtes to vēro, līdz beigās kāds brašulis tomēr neiztur un pakampj ēsmu. Tātad ir vērts pagaidīt.
Runājot par konkrētas formas un krāsas mormiškām, kaut ko īpašu izcelt diez vai būtu kāda jēga. Es arī ikdienas makšķerēšanā ņemu līdzi vismaz 15 mazmakšķerīšu, kas aprīkotas ar dažādām mormiškām. Ja tas ir ezers, tad svarā neviena no tām nepārsniedz 0,35 gramus. Mans uzskats ir tāds — jo mazāks “murmulītis”, jo labāk. Galvenais nodabūt ēsmu līdz gruntij. Ieteicamākās formas būtu pilieni un bumbiņas, bet tas ir mans subjektīvs vērtējums, taču piebildīšu, ka tas saskan arī ar daudzu citu makšķernieku domām. Kā ieteicamākā formiņa man ir piliens ar nošķeltu augšējo daļu. Praktiski strādā visur un vienmēr.
Attiecībā uz krāsām, vislabākie panākumi ir gūti ar oriģinālām krāsām, tātad bez papildu krāsojuma, un tie ir kapars, sudrabs un zelts. Krāsotās mormiškas praktiski nelietoju, bet tas jau nenozīmē, ka tā jādara visiem. Krāsai varētu būt nozīme seklos ūdeņos, īpaši pie pirmā ledus.
Ļoti liela nozīme ir auklas diametram. Praktiski tāda resnuma kā 0,10 milimetru tiek izmantota tikai brekšu vai, ja ir, lielo asaru copei. 0,06 līdz 0,08 milimetri ir pilnīgi pietiekami, lai no dzelmes izceltu arī puskilogramīgu pličuku. Protams, nedaudz pie šāda svara un auklas resnuma ir jāpiedomā, spolītes bremzītei jābūt perfekti noregulētai. Par piemēru varu nosaukt pagājušā gada decembra copi uz viena no Piebalgas ezeriņiem, kur mazo sarkanīgo “kristāla” bumbiņu paķēra kilogramīga līdaka. Aukliņas resnums — 0,08 milimetri. Testā uz auklas iesaiņojuma rakstīta izturība 0,8 kilogrami. Tā kā mormiška bija ļoti pamatīgi ieķērusies zaļsvārces lūpu ārpusē un pašā priekšā, tad zivs zobi klāt auklai netika, un pēc pāris minūtēm līdacēns bija uz ledus. Nevajag baidīties no tievām auklām, bet gan jāmēģina pie tām pierast.
