Ziemā daudzi no mums izbauda priekus, kuri iespējami vienīgi sniegotā laikā — veļ sniegavīrus, slēpo, no kalna brauc ar ragaviņām, vai arī slido.
Ziemā daudzi no mums izbauda priekus, kuri iespējami vienīgi sniegotā laikā — veļ sniegavīrus, slēpo, no kalna brauc ar ragaviņām, vai arī slido. Slidot var uz aizsalušiem dīķiem, ezeriem, rudenī pārplūdušām un nu ledus klātām pļavām. Var arī ledushallē, kur gan nav iespējams baudīt ziemas burvību un arī nauda par slidošanu jāmaksā, toties ledus līdzenāks.
Nāk no ziemeļiem
Slidošana savulaik radusies ziemeļos, kur tā ir dzīves nepieciešamība, nevis izklaide. Lai pārvietotos pa ledu un sniegu, cilvēki pie apaviem sējuši dažādus plakanus priekšmetus. Tie palīdzējuši noturēties virs sniega, bet uz ledus neļāvuši katrai kājai slīdēt uz savu pusi. Slidošana kļuva par diezgan populāru pārvietošanās veidu, tā ātri un ērti varēja tikt pāri aizsalušajām upēm, ezeriem.
Vēsturiski fakti liecina, ka pirmās slidas izgatavoja no lielu dzīvnieku kauliem vai koku zariem, pie apaviem piestiprinot ar ādas sloksnēm. 14. — 15. gadsimtā jau izgatavoja speciālas koka slidas, kurām piestiprināja metāla sloksni sliecēm. No metāla pilnībā slieces sāka liekt 17. gadsimta beigās Anglijā. Šādi slidas izgatavo arī šodien, dažādiem slidošanas veidiem gatavojot atšķirīgas slidas. Piemēram, ātrslidošanai paredzētajām slidām slieces ir garas, lai sportists var labi atsperties un uzņemt ātrumu. Savukārt daiļslidošanai paredzētajām slidām slieces priekšgalā iestrādāti speciāli zobiņi, lai uz ledus var veikt apgriezienus. Nopietnākām slidošanas nodarbēm piemērotākas hokejistu slidas, kuru slieces gatavo no kvalitatīvāka materiāla, lai tās būtu izturīgākas.
Labas slidas arī dārgi maksā — simts un vairāk latu. Diezgan dārgs arī pārējais drošai slidošanai nepieciešamais ekipējums — elkoņu, ceļu sargi, aizsargķiveres. Bet, ja nodarbojas ar hokeju, tērpam jātērē vairāki simti latu, īpaši vārtsargam.
Kaut slidošanas aizsācējas bija senās ziemeļu tautas Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā, laikam ritot, slidošana kļuva populāra visur, kur vien ir ledus. Un arī zemēs, kur sniega un ledus nav nemaz, atrada iespēju slidot — ar skrituļslidām pa asfaltu vai kādu citu cietu segumu, radot jaunu slidošanas veidu.
Daiļi vai ātri?
Slidošana uz ledus ātri kļuva ne tikai populāra izklaide, bet attīstījās arī kā sportaveids piesaistot tūkstošiem interesentu. Mūsdienās slidošanā notiek dažādas sacensības, šis sportaveids iekļauts olimpisko spēļu programmā, darbojas Starptautiskā slidošanas federācija (http://www.isu.org).
Viens no populārākajiem slidošanas veidiem ir daiļslidošana. To uzskata par vizuāli pievilcīgāko sportaveidu, jo slidotāji uz ledus “griež” piruetes, rāda dažādas kombinācijas, sniedzot skatītājiem estētisku baudījumu. Šajā sportaveidā vērtē arī māksliniecisko sniegumu, tādēļ daiļslidošanā ļoti svarīgi izjust slidu un ledus sniegtās iespējas, apvienojot tās ar akrobātiku un dejošanu.
Dinamiskāks sportaveids ir ātrslidošana. Atšķirībā no daiļslidošanas tajā vērtē tikai ātrumu. Līdzīgas ātrslidošanai ir sacensības šorttrekā — salīdzinoši jauns sportaveids, ar kuru Latvijā nodarbojas nesen. Slidošana šorttrekā ir ļoti dinamiska un azartiska, jo trasē dodas vairāki (parasti pieci līdz astoņi) dalībnieki vienlaikus.
Tas vairāk attiecas uz profesionāliem slidotājiem, bet amatieriem, kuri nedēļas nogalē satiekas uz aizsaluša dīķa, tuvāka brīvā slidošana — slidinās, kā māk. Un spēlē hokeju, populārāko spēli uz ledus.
Hokeja varā
Par hokeju vien varētu rakstīt daudz — šis sportaveids spējīgs pārņemt pat visatturīgāko skeptiķu prātus. Par to varam pārliecināties arī šobrīd, kad Rīgā notiek olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrs.
Speciālisti hokeju vērtē kā ļoti labu sportaveidu, jo tā ir komandas saspēle, kurā ļoti svarīgas ne vien fiziskās dotības, bet arī māka sadarboties. Šī prasme, gūta ledus laukumā, noder arī citās dzīves jomās. Vienīgi hokejs reizēm ir diezgan nežēlīgs, var gūt traumas. Taču tādēļ spēlētgribētāju mazāk nekļūst.
Turklāt slidošana organismu nostiprina un norūda, pozitīvi ietekmējot asinsriti, elpošanas sistēmu, sirdsdarbību. Ar nosacījumu, ka slidotājs pārāk nepārpūlas.
Svara zaudēšanai neder
Ir cilvēki, kuri maldīgi uzskata, ka slidošana palīdz zaudēt lieko svaru. Ārsti gan norāda, ka šāda efekta nav. Lai slidojot zaudētu svaru, regulāri būtu jāslido vismaz pusotru stundu paātrinātā tempā, ko diezin vai kāds spētu izturēt.
Slidojot drīzāk var attīstīt tādas fiziskās īpašības kā ātrumu, izturību, veiklību, jo nodarbei raksturīga liela fiziskā slodze, īpaši kāju muskuļiem, vēderam, rokām.
Slidošana pieder arī pie tiem sportaveidiem, kuri trenē līdzsvara izjūtu un kustību koordinācijas spējas, jo nostāvēt uz slidām nav nemaz tik vienkārši.
Kā pīle uz ledus
Pirmoreiz cilvēks uz ledus jūtas visai neveikli. Jau apziņa vien, ka ledus ir slidens, liek līgoties kā niedrei vējā vai justies bezspēcīgam kā pīlei uz ledus. Tomēr patiesībā tik traki nav. Ledus ir slidens, bet ne tik ļoti, lai kājas slīdētu uz visām pusēm.
“Staburags” aptaujāja vairākus slidotpratējus, kuri atklāja, ka, pirmo reizi uz ledus slīdējuši un krituši, bet ātri vien iemanījušies slidot.
— Galvenais iemācīties noturēt līdzsvaru. Slidot mācījos pie pieredzējuša slidotāja, kurš ar to nodarbojas jau vairākus gadus, — stāsta Māris Ozoliņš, kurš slido trešo gadu. — Tā kā studēju Rīgā, slidoju galvaspilsētas ledushallē, kur nodarbības vada treneris. Viņš stāstīja, ka rokas jātur priekšā izstieptas, nedaudz uz sāniem vērstas un ceļos jāieliec kājas. Šādi, ķermeņi nedaudz pāvirzot uz priekšu, jācenšas rast līdzsvaru. Tad pārmaiņus jāmēģina pacelt vienu un otru kāju un lēnām jāpāriet uz slīdošiem soļiem. Man izdevās, tas nav grūti. Bez kritieniem un zilumiem gan neiztiku.
Arī citi regulāri ledus laukumu apmeklētāji slidot iemācījušies līdzīgi, lielākoties pieredzējušu speciālistu uzraudzībā. Nepieļaujami esot iesācēju pa laukumu stumt vai vilkt, jo tā ne tikai kavē apjaust līdzsvaru, bet arī rada lielāku traumu risku.
Kolektīvs uz slidām
Aizkraukles rajonā mācīties slidot piedāvā Aizkraukles ledushallē, kur darbojas hokeja un daiļslidošanas treniņu grupas, notiek arī masu slidošana. Pirms sākt spēlēt hokeju vai apgūt daiļslidošanas elementus, vispirms iemāca nostāvēt uz slidām. Par nodarbībām var vienoties arī individuāli. Nekas gan nenotiek bez maksas.
— Stundu ilga slidošana maksā 70 santīmu bērniem un 1,20 latus pieaugušajiem, par slidu nomu jāpiemaksā 50 santīmu par stundu, — stāsta Aizkraukles ledushalles īpašnieks Juris Garda. — Par trenera pakalpojumiem jāmaksā atsevišķi. Masu slidošanai ir noteikti laiki, un tad ikviens var nākt bez iepriekšējas pieteikšanās. Iespējams arī noīrēt visu laukumu un šajā laikā slidot, kā un cik cilvēku grib. Šādi parasti rīkojas uzņēmumi, noīrēdami laukumu saviem darbiniekiem vēlamā laikā.
Juris Garda stāsta, ka slidotgribētāju ledushallē netrūkst, kaut, salīdzinot ar atvēršanas gadu, kļuvis mazāk.
— Sākumā cilvēki lai tiktu uz ledus gaidīja rindā, nu interese mazinājusies, un slidotāju nav pārāk daudz. Regulāri nāk pastāvīgie apmeklētāji, hokejisti, daiļslidotāji. Daudzi brauc arī no kaimiņrajoniem, — stāsta halles īpašnieks.
Par skolēniem maksā pašvaldība
Halles pastāvīgie apmeklētāji ir arī Aizkraukles novada izglītības iestāžu skolēni, kuriem slidošanu apmaksā pašvaldība. Aizkraukles novada dome skolām atvēl noteiktu naudassummu tieši slidošanai, bērni skolā saņem talonus un ar tiem dodas uz halli. Piemēram, šim gadam skolām slidošanai atvēlēts 6700 latu, visvairāk — 2500 latu — “noslidos” Aizkraukles novada ģimnāzija.
Par slidošanas apmaksu un taloniem gadu no gada rodas strīdi: vieniem šķiet, ka slidošanai atvēl pārāk daudz naudas, savukārt citi sašutuši, ka bērniem šī prieka tiekot pārāk maz. Strīdas pat naudas devēji — deputāti, jo nav īstas skaidrības, kā uzskaita noslidotās stundas. Pašvaldība naudu halles īpašniekam samaksā, bet uzskaites, vai bērni tiešām noslido visu atvēlēto naudu, nav, jo talonus neviens nepārbauda. Dzirdēts pat, ka bērni tos pārdod.
— Lai nerastos neskaidrības, ērtāk būtu, ja skola par noteiktu samaksu noīrētu visu laukumu konkrētam laikam, un tad vestu savus bērnus slidot, nevis dalītu talonus, lai slido, kā grib, — tā Juris Garda. — Jāpadomā arī par bērnudārzu bērniem, viņiem neviens talonus nedod un slidot neved. Audzinātājas mazos atved tikai ekskursijā parādīt halli.
Sporta stunda uz ledus
Bet ne jau visiem ir iespēja apmeklēt ledushalli, krietni vairāk bērnu vakaros un brīvdienās pulcējas pie vietējā dīķa, kur uz ledus brīžiem risinās Stenlija kausa izcīņas cienīgas spēles.
Tādas bieži notiek Kurmenes pagasta centrā, kur uz nelielā aizsalušā dīķa zēni mērojas veiklībā un ātrumā. Uz ledus bērni dodas katrā brīvajā brīdī –– starpbrīžos, pēc stundām. Vakaros, kad mājasdarbi izpildīti, bērnu uz ledus ir visvairāk. Dažs slido tāpat, ziemas zābakiem kājās, bet cits nāk ar slidām un hokejista ekipējumu. Reizēm zēniem pievienojas arī meitenes, kuras vairāk gan jūt līdzi, aktīvā spēlē iesaistoties retāk.
Kurmenes dīķis īpašs arī tāpēc, ka uz ledus te notiek sporta stundas. Tā kā īstas sporta zāles kurmeniešiem nav, pamatskolas skolēniem ziemā ļauts baudīt slidošanas priekus. Tiesa, tikai tad, ja lielāks sals bijis vairākas dienas pēc kārtas un dīķa ledus ir drošs. Bērniem stundas uz ledus patīk labāk nekā telpās, tādēļ rets ir brīdis, kad uz dīķa neviena nav.
— Visvairāk aktīvistu te ir sestdienās, svētdienās, reizēm pat visiem vietas nepietiek, — stāsta Aivis Sams. — Vienīgā bēda, ka, daudz slidojot, ledu sašvīkā un tad tik labi neslīd. Domājam, ka jācērt āliņģis lai varētu ledu uzliet no jauna.
Bīstama nodarbe
“Staburags” šādā izklaidē sastapa arī vairākus jaunjelgaviešus. Puiši par slidošanas vietu izvēlējušies Daugavu, kur ledus esot tik biezs, ka aizsalušo upi varot šķērsot bez bažām. Taču pārliecinājāmies, ka nemaz tik droši uz upes nav — ledus vietām bīstami krakšķēja, jo Pļaviņu HES darbības rezultātā ūdens līmenis upē svārstās, izcilājot ledu. Tomēr hokejistiem tas netraucē.
— Krakšķ, bet tas nekas. Mēs ledus biezumu iepriekš pārbaudījām — izcirtām āliņģi un paskatījāmies, ka sasalis diezgan biezs, — stāsta zēni. — Vairākas reizes arī pārslidojām pāri Daugavai, tā kā nekādu problēmu nav.
Jaunjelgaviešiem savs laukums
Savlaik Jaunjelgavā bija arī mākslīgi veidots ledus laukums. Netālu no tautā sauktajām “priediņām” Mednieku ielā vietējie entuziasti Guntis Šķerbergs un Guntars Niedra uzbūvēja laukumu, kurā pilsētas bērniem mācīt hokejspēli. Ierīkoja īstu ledus arēnu: iežogoja teritoriju, uzlēja un sasaldēja ūdeni, bija pat apgaismojums. Šajā brīvdabas hokejlaukumā notika spraigas spēles, spēkiem mērojoties vietējiem un kaimiņpagastu amatieriem. Guntars Niedra atceras:
— Tas bija 1986. gadā. Guntis skolā izlika paziņojumu, aicinot pieteikties hokeja interesentus. Bija tik daudz bērnu, ka varējām izveidot trīs treniņu grupas. Uzzinājuši par treniņiem, nāca arī pieaugušie, mūsu gadu vīri, kuriem hokejs ir sirdslieta. Mums bija pat formas, tās sagādāja vietējā izpildkomiteja.
Guntars Niedra stāsta, ka tolaik pret sportu bijusi labvēlīgāka attieksme. Laukumu būvēt palīdzēja dažādas iestādes, dodot dēļus, apgaismes stabus, vietējā izpildvara apmaksāja tērpu iegādi, maksāja arī par bērnu trenēšanu.
— Ja ko prasījām, neatteica. Tieši otrādi — paši nāca un piedāvāja palīdzēt. Ar ūdensmucu veda ūdeni, sniegu tīrīja, — stāsta Guntars Niedra. — Šodien tādu atbalstu nav ko gaidīt, tagad primārā ir nauda.
Laukumu izmantoja piecus gadus. Tad dažādu iemeslu dēļ interese par to zuda, nebija arī īstu ziemu, lai ūdens sasaltu. Laukums kādu laiku vēl saglabājās, līdz pašvaldība to novāca pavisam.
Spēcīgs metiens izjauc vārtus
Savu laukumu ik ziemu būvē arī Seces pagasta bērni. Uz vietējā dīķa ledus ierīko vārtus, ar koku zariem vai citiem priekšmetiem iezīmē laukuma malas, un spēles var sākties.
— Parasti sanāk kāds desmits zēni, pa retam atnāk arī viena meitene. Ledus bieži ir apsnidzis, tādēļ pirms spēlēšanas nopūlamies, sniegu tīrot, — stāsta Jānis Kreimanis, kuru satikām kopā ar draugiem spēlējam hokeju uz dīķa Secē. — Bija mums arī koka vārti, bet tiem trāpīja ar ripu, un vārti izjuka. Domājam, ka šoziem jaunus neuzcelsim, bet nākamgad gribam jaunus, un arī laukuma apmales taisīsim no dēļiem, lai nav ripa sniegā jāmeklē.
Secieši nākamajā ziemā plāno arī sacensības starp pagastiem. Šogad vēl patrenēšoties savā starpā, bet nākamajā ziemā aicināšot ciemos Staburaga un Sunākstes puikas. Būšot pamatīgi hokeja mači.
Trūkst ekipējuma
Diemžēl pa īstam uzspēlēt liedzot ekipējuma trūkums — tikai kādiem trijiem, četriem zēniem ir slidas, vairākiem nav pat hokejnūju. Puiši izlīdzas, kā māk: apmainās nūjām, vārtos stāv bez tām, ripu atvairot ar kāju kā futbolā.
— Nūjas jāpērk pašiem, ne katram vecāki to var atļauties. Gadās arī, ka nūja salūzt un jaunu tik ātri nopirkt nevar. Vislielākās problēmas sagādā ripas, tās sniegā bieži pazūd, tādēļ vienmēr uz spēli ņemam vairākas, — stāsta zēni. — Tikai Armīnam ir viss hokejista tērps, jo viņš trenējas Aizkraukles ledushallē. Hokejā agrāk trenējās arī Irita un Raivis, viņi mums pastāsta un parāda, kā pareizi jāspēlē.
Trāpa pa aci
Hokejā reizumis gadās traumas. Arī secieši nav izņēmums — zēni ne reizi vien mājup dodas ar zilu aci vai pārsistu ceļgalu.
— Visbiežāk ar nūju trāpa pa kājām, reizēm ripa ielido sejā. Lielākas traumas, par laimi, nav bijušas, — stāsta zēni. — Ledū gan gadījies ielūzt. Šoziem Ilmārs līdz viduklim ielūza, arī pirms Ziemassvētkiem viens zēns ievēlās ūdenī. Ledus vēl bija trausls, bet tik ļoti gribējām spēlēt!
Tomēr pat savainojumi un ziemas peldes Seces zēnus no hokeja atturēt nespēj. Tiklīdz gadās brīvāks brīdis, zēni uz dīķi prom. Pieaugušie jau zina — ja pagalmā nevienu neredz, meklē tik uz netālā dīķa.
***
“Kas reiz pamēģinājis slidot, tas ar slidošanu saslimis” — reiz teicis kāds hokejists. Redzot, ar kādu aizrautību lieli un mazi slido vai dzenā pa ledu hokeja ripu, most cerība — varbūt nākotnē no viņiem izaugs slaveni hokejisti vai daiļslidotāji. Žēl tikai, ka ziemas pie mums kļūst arvien siltākas.
