Aizkraukliete Aina Strazdiņa ir pensionāre, kurai ir interesants vaļasprieks — ziemas peldēšana. “Esmu sportiste,” viņa smaidot saka. Ziemas peldēšana ir sportaveids, norūdīšanās augstākā pakāpe, kad ūdens temperatūra ir zemāka par +10 grādiem. Sezona beidzās martā, un Ainas kundze jau gatavojas nākamajai.
Basām kājām sniegā
Kas Ainas kundzi pamudināja peldēm ledainā ūdenī?
— Pēc meitas piedzimšanas man sākās veselības problēmas, — teic aizkraukliete. — Tolaik dzīvoju Rīgā, un apstākļi ļāva pievērsties padomiem, kā atgūt veselību. Pāris gadu laikā izlasīju daudz grāmatu par dažādiem alternatīviem veselības uzlabošanas veidiem. Medicīnai nekad neesmu uzticējusies, man tā šķiet īsta cilvēka indēšana! Meklēju ko dabīgu un interesantu. Toreiz drosmes un apņēmības bija gana, tā nu izmēģināju visu, ko spēju atrast. Pagāja vairāki gadi, nekas nemainījās. Nevienai nodarbei nevarēju palikt uzticīga ilgāku laiku. Auklējot otro meitu, bieži nācās lūgt palīdzību un meklēt aukli, jo turpināju bieži slimot. “Saķēru” visu, kas bija iespējams! Iesnas, klepu, regulāri mocījos ar galvassāpēm.
Ziemassvētkos devāmies pie vīra vecākiem uz laukiem Latgalē. No gultas mani izvilka vecākā meita, sakot, ka ārā mirdz spoža uguns. Pamanīju, ka deg kūts. Saucu, lai ceļas pārējie mājinieki, bet pati skrēju uz kūti, lai izlaistu govis. Kad uguns bija nodzēsta, vīramāte sāka uz mani kliegt, kāpēc es, muļķe, naktskreklā un basām kājām esmu izskrējusi ārā sniegā. Man par lielu brīnumu nākamajā dienā jutos lieliski. Biju moža, labi izgulējusies, nebija ne miņas no saaukstēšanās. Pagāja laiks, līdz es sapratu, ka nav nepieciešams veselību uzlabot, vajag norūdīties. No šīs atziņas līdz ziemas peldēm bija viens solis.
Lai izbaudītu,
jāsagatavojas
Rūdīties sāku ar aukstu dušu. Mazgājoties pāris minūšu ļāvos aukstam ūdenim. Sākumā bez spiegšanas iztikt nevarēju, bet tad tā lieta aizgāja. Dzīvojot Rīgā, man citu iespēju nebija, bet, kad braucu uz laukiem, izmēģināju ko interesantāku. Ikreiz pēc pirts vārtījos sniegā. Rītos, lai būtu vieglāk pamosties, iekāpu zābakos, paņēmu cimdus un cepuri un plāni ģērbta apskrēju ap māju.
Lai nodarbotos ar ziemas peldēšanu, ir jābūt labi sagatavotam. Ūdens ir stindzinoši auksts, plaušas saraujas, un muskuļus var saraut krampji. Pagāja trīs gadi, līdz pirmo reizi spēju ne tikai ielīst ledainajā ūdenī, bet arī nopeldēt kaut desmit metru. Sākumā tikai aplējos ar aukstu ūdeni, un man bija gana. Pirms līst ūdenī, viss ir jāpārdomā. Es laikus sagatavoju dvieli, kurā ietīties pēc peldes. Līdzi ņemu termosu ar karstu tēju. Cilvēks siltumu zaudē caur galvu, tādēļ vienmēr lieku cepuri un ņemu cimdus, jo pirksti nosalst pirmie. Iegādājos arī speciālus baseina apavus, tie ir gumijoti, īpaši paredzēti ūdenim un ar rievotu zoli, lai kājas neslīdētu. Lai pelde izdotos un to varētu izbaudīt, ir jāpadomā par katru nieku. Tad process sniegs patiesu baudu!
Nobriedušo
aizraušanās
Manos gados ir jābūt uzmanīgai. Es varbūt jūtos sprigana, bet kauli savu laiku jau ir nokalpojuši. Ziemas peldēšana ir mana kaislība, un pagaidām gadi netraucē turpināt iesākto. Bez vīriešu palīdzības man gan neiztikt. Znots vai vīrs ziemā izzāģē āliņģīti. Viena ūdenī nelienu, jo tas ir bīstami. Ja kas atgadās, ir svarīgi, lai blakus ir kāds, kas var palīdzēt. Jaunie jūtas lieli un vareni. Lec ledainā ūdenī, lai parādītu, cik tas ir vienkārši, diemžēl bieži gūst traumas un veselības problēmas. Gatavai jābūt ne tikai miesai, bet arī garam. Kad izproti procesu, ir patīkami sajust saltumu, tajā mirklī apzinies, ka esi dzīvs!
Esmu novērojusi, ka ar ziemas peldēšanu pārsvarā nodarbojas cilvēki gados. Manuprāt, tas saistīts ar briedumu. Jaunieši neredz jēgu līst ledainā ūdenī, tas viņiem prieku nesagādā. Vecākiem cilvēkiem ir sapratne par to, kas tiek darīts. Esmu dzirdējusi viedokli, ka ar ziemas peldēšanu nodarbojas vīri ar alusvēderiem un apaļīgas dāmas, jo tauku slānis palīdz nenosalt.
Mana paaudze sāk mosties, mēs arvien biežāk uzdrīkstamies darīt ko jaunu. Vecmāmiņa pludmalē nav nekāds retums, bet vecmāmiņas ziemas peldes — ārpus rāmjiem, kā saka mana meita. Stereotipi ir jālauž, nedrīkst ļaut, lai tie lauztu mūs.
“Ronim” bail no zivīm
Mans vīrs visu mūžu ir bijis kaislīgs zvejnieks. Tā viņam ir svēta nodarbe, kurā nedrīkstu iejaukties. Viņš pats zvejo, tīra, gatavo un liek galdā savu lomu. Septītajā kāzu gadadienā viņš vēlējās mani iepriecināt un bija sagatavojis pārsteigumu — pildītu karpu. Biju šausmās, kad ieraudzīju viņa klāto galdu! Kur vien paskaties — zivis. Smaka kā zivju paviljonā. Sadīrājis un sacepis tās jūras veltes, pats stāv smaidīgs un apmierināts. Tā nu es tur stāvēju viesistabā, saprotot, ka nāksies palikt neēdušai. Kad pateicu, ka zivis neēdu, viņš pasmējās, jo domāja, ka es mānos. Beigās kļuva dusmīgs, jo pūles sagādāt pārsteigumu izrādījās veltas. Tagad ar smaidu atceros šo dienu, kad būtu pieticis ar ziedu pušķīti, bet man tika jūras veltes.
Kad jaunībā sākām saieties, viņš bieži devās reisos jūrā, tādēļ mums nebija tādas ikdienas rutīnas, kāda bija citiem. Kad atgriezās, katra diena bija kā svētki. Devāmies ārpus mājas, tikāmies ar draugiem un radiem. Viņš septiņos laulības gados nebija pamanījis, ka es neēdu zivis! Vēl vairāk — es no viņām baidos kā ūdenī, tā uz galda. Man nevajadzēja tās gatavot, jo tas patika viņam pašam. Reti kopā vakariņojām, jo viņš mājās pārnāca vēlu.
— Vai bailes no zivīm netraucē līst ūdenī?
— Vairs ne! Agrāk biju slaida dāma, tagad nevienai zivij vairs neesmu pa zobam! Kad avīzē izlasu par noķertu lielu lomu, tad tā neomulīgi paliek, iedomājoties, ka reizē ar mani peld arī tādi milzeņi.
Aizvadītā ziema nepatika. Man pietrūka baltās ainavas un miera, ko tā izstaro. Pāris reižu sadūšojos un ielīdu ezerā. Kamēr spēšu kustēties, tikmēr turpināšu nodarboties ar ziemas peldēšanu. Nevēlos zaudēt to patīkamo sajūtu, kas mani pārņem, ikreiz izlienot no ūdens. Tad jūtos kā izcīnījusi olimpisko medaļu! Manos gados palīdz arī motivācija, ka saldēta gaļa ilgāk saglabājas svaiga… ◆
