(3. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags’’ 8. novembra numurā.)
Darbs nav zaķis
Kad iegādājos biļeti ekskursijai, kuras laikā bija paredzēts apskatīt olimpiskos objektus, nevarēju ne iedomāties, ka patiesībā būšu samaksājusi par “viesošanos” būvlaukumā… Izkāpjot no autobusa, jāskatās, kur liec kāju, jo pēc nesenajām lietusgāzēm visur vīd dubļi, kravas automašīnu, traktoru un ekskavatoru iebrauktas staignas rises. Vietās, kur pavisam grūti izlaipot, no dēļiem izveidotas taciņas. Visapkārt dun un dārd, tur, kur ūdens izžuvis, veidojas smogam līdzīgi putekļu mākoņi.
Latvijā jau lielākoties esam pieraduši, ka celtnieki objektam nepieciešamos materiālus novieto vienuviet, kārtīgi, lai pašiem pēc tam ērtāk paņemt un strādāt. Te, šķiet, pāri brāzies viesulis, kurš izmētājis, kur pagadās, caurules, betona gabalus, ķieģeļus, siltināšanas materiālus. Nav saprotams, kā to varēs savākt. Ja nu vienīgi uzsnigs sniegs un visu pārklās, tad te valdošais “bardaks” nebūs redzams. Varbūt uz to Soču olimpisko būvju celtnieki arī cer?
Galvenais darbaspēks topošajos olimpisko spēļu objektos ir uzbeki, tadžiki, azerbaidžāņi, moldāvi, ukraiņi… Viņi visi šurp devušies cerībā atrast darbu un nopelnīt. Darbs te tā kā būtu, taču ar algu maksāšanu gājis visādi. Bijuši pat streiki un protesti, jo viesstrādniekiem neizmaksāto algu dēļ neesot bijis, ko ēst. Strādnieki zaguši uz nebēdu un nesuši pārdot Soču iedzīvotājiem visu, ko vien varējuši aiznest.
No vienas puses, Maskava deklarē, ka tā apkaro nelegālo nodarbinātību, taču patiesībā bezkaunīgi izmanto valstī nelegāli iebraukušos strādniekus un uz to visu “piever acis”. Pats prezidents Putins nesen televīzijā skaidri un gaiši pateica, ka celtnieki no Vidusāzijas un citām valstīm Krievijai ir vajadzīgi. Protams, vajadzīgi, jo ir lēts un izdevīgs darbaspēks.
“Bomžus”, ielasmeitas uz 101. kilometru
Tas, kas šobrīd notiek Maskavā, vairs nav noslēpjams. Krievi nespēj samierināties, ka valsts galvaspilsēta pamazām pārvēršas Kaukāza, Aizkaukāza, Vidusāzijas tautu pārstāvju konglomerātā, ka pareizticīgo dievnamus drīz pilnībā pārmāks mošejas un minareti. Nesenais gadījums, kad pie sava nama durvīm tika nogalināts krievu vīrietis, izraisīja grautiņus, kādus Maskava sen nebija pieredzējusi. Sočos pagaidām nekas tamlīdzīgs nenotiek. Varbūt tāpēc, ka šī ir kūrortpilsēta, kurā vietējie pieraduši pie atpūtnieku raibum raibā sastāva. Tomēr arī te var būt visādi, jo iebraucēji par katru cenu cenšas Sočos palikt uz ilgu laiku — izmanto īstas un fiktīvas laulības, cenšas pierakstīties esošās un neesošās mājās, lai tikai kaut kā aizķertos.
Vietējā presē lasīju, ka celtnieku iebraucēju skaitu pakāpeniski samazināšot, lai līdz olimpisko spēļu sākumam viņu Sočos tikpat kā nebūtu. Ķeršot stacijās, kopmītnēs, dzīvokļos, pagrabos un vedīšot ārā no valsts vai, kā Latvijā reiz to darīja, uz 101. kilometru… Tāpat darīšot arī ar “bomžiem”, ielasmeitām un bezdarbniekiem, lai ārzemniekiem nebojātu iespaidu par olimpisko pilsētu.
Nevis strādā,
bet guļ
Cik produktīvs ir šis aziātu darbaspēks, ļoti labi varēju novērot, braucot pa trošu ceļu kalnā. Diena jau sliecās uz otro pusi, tātad pusdienlaiks garām, bet melnīgsnējie cilvēciņi, uz paklājiņiem rindās sagūluši, mierīgi sauļojās… No būvlaukuma lejā, kur celtniekus vairāk izrīko darbu vadītāji, tas, kas notiek kalna nogāzē, nav redzams, un vīri mierīgi var rīkoties pēc principa: darbs nav zaķis — neaizbēgs! Tad nu nav ko brīnīties, ka olimpiskie objekti top tik lēnos tempos.
Vladimirs Putins Sočos ierodoties vai katru otro nedēļu un “nolasot visiem morāli”, bet laikam ar to vien ir par maz. Runādams vietējā televīzijā, viņš un Soču vadošās amatpersonas vienalga apgalvo, ka viss norit paredzētajos termiņos un grafikos un plānotie darbi tikšot pabeigti laikā. Man tam gan negribējās ticēt, tomēr, zinot krievu varēšanu veikt pat neiespējamo, ja kārtīgi “uzbrauc augumā”, var jau būt visādi. Lai nu viņiem izdodas!
Kādā no ekskursijām gide stāstīja, ka olimpiskajā parkā esot ieradušies 1000 brīvprātīgo no Krasnodaras, kuri bez maksas labiekārto apkārtni — stāda kokus, krūmus, sēj zāli. Pavisam esot jāiestāda ap 100 tūkstošu koku, tajā skaitā palmas pilnbriedā. Kā tās ziemā, kad daba arī Sočos atpūšas, ieaugsies, par to laikam maza bēda — ka tik olimpisko spēļu laikā labi izskatās. “Pohazuha” (izrādīšanās — aut.) krieviem bijusi raksturīga vienmēr, un gaidāmo spēļu plānotais vēriens tam ir vēl viens pierādījums.
Drošība par katru cenu
Ir viena joma, kurai gan pirms olimpiskajām spēlēm, gan to laikā tiek un tiks pievērsta galvenā uzmanība, un tā ir drošība. Krievijas Kremļa opozīcijas mediji raksta, ka drošības noteikumi ir pat tik stingri, ka tiks ignorētas cilvēku konstitucionālās tiesības. Var pat teikt — tiks noteikta ārkārtas situācija. Daudzi Soču rajoni tiks slēgti vispār, dažos varēs iekļūt tikai ar īpašām atļaujām un tikai tie, kas tur dzīvo. Dokumentus pārbaudīšot vai uz katra stūra, un tiem vienmēr jābūt līdzi. Divarpus mēnešus līdz spēlēm Sočos būs aizliegs iebraukt ar jebkādu citu transportu — tikai ar vilcienu. Aizliegs piketus, gājienus, pulcēšanos. Krievu blogeris Aleksandrs Valovs internetā raksta: šī pavēle pārvērtīs Sočus no kūrortpilsētas par olimpisko koncentrācijas nometni…
Skolas bērni Sočos sāka apmeklēt jau augustā, jo olimpiādes laikā skolas būs slēgtas. Rudens brīvdienas bija tikai trīs dienas — tās būs spēļu laikā. Nestrādās arī ļoti daudzas iestādes, biroji, organizācijas. Visiem “piespiedu brīvprātīgi” jādodas bezalgas atvaļinājumos. Iedzīvotājiem ieteikts nekur ciemos nebraukt, labāk no mājām neiziet vispār, visu, kas darāms, nokārtot līdz spēlēm. Viens otrs jau izveidojis sarakstu, kas jānopērk, lai divas nedēļas nebūtu jāiet pat uz veikaliem. To visu lasot un dzirdot, radās iespaids, ka Soču pilsēta tiks “nomaskēta” kā kara laikā. Labi, ka vēl neliek aptumšot logus un nenosaka komandanta stundu.
Laikā, kad biju Sočos, vietējā televīzijā rādīja, kā olimpiskajā parkā notiek drošības spēku mācības — izspēlē ārkārtas situācijas, kādas varētu gadīties. Treniņi, protams, ir laba lieta, taču dzīvē viss nenotiek pēc plāna un iepriekš neko paredzēt nav iespējams. Terorisma draudi tomēr ir vērā ņemams arguments, lai sagatavotos tā, ka drošībniekiem pat pele netiktu garām. Pirmais terorakts jau noticis, kad Volgogradā pašnāvniece uzspridzināja autobusu. Un Volgograda pēc Krievijas mērogiem nav tālu no Sočiem.
(Turpmāk vēl.)
Visiem vienādi žogi un jumti
Ir arī labas lietas, ko olimpisko spēļu dēļ iegūs Soči un pilsētas iedzīvotāji. Vispirms tie ir kvalitatīvie un no jauna uzbūvētie ceļi, vairāklīmeņu satiksmes pārvadi, dzelzceļš. Ar vilcienu iespējams aizbraukt no Adleras lidostas līdz pašam olimpiskajam ciematam. Lai nebūtu jāgaida bezgalīgajos “korķos”, daudzi Soču iedzīvotāji automašīnas nomainījuši pret braucieniem vilcienā — tikai tā var laikus nokļūt darbā, nenokavēt tikšanos, paspēt uz koncertu. Satiksmes maģistrāles pilsētai paliks uz visiem laikiem, kamēr vien kalpos.
Ievēroju Sočos vienu neparastu lietu — visas mājas no ielas puses norobežo vienādas krāsas un konfigurācijas žogi un vārtiņi. Pat tiem, kuriem šīs arhitektoniskās detaļas bija labā kārtībā un pat oriģinālas, nācās obligāti pieskaņoties vienotajam stilam. Tas iekļauts spēļu tāmē, un iedzīvotājiem par to nav jāmaksā. Obligāta prasība ir arī fasāžu nokrāsošana ielas pusē. Privātmāju īpašniekiem tas jāveic par saviem līdzekļiem, bet pilsētai piederošajiem namiem to dara no vietējā budžeta. Esot prasība visām mājām nokrāsot arī sarkanus jumtus. Laikam prezidents, helikopterā lidinoties, pamanījis, ka tos vajadzētu uzspodrināt… Taču ne jau visiem ir tāda rocība, lai jumtus nomainītu vai kaut nokrāsotu. Nu jau solot izsniegt krāsu — lai tikai paši nokrāsojot. Interesanti, kas vēl, izņemot lidotājus, novērtēs skaistos un vienādos jumtus?
Biļetes vispirms savējiem
Interese par Soču olimpiskajām spēlēm līdzjutējiem, protams, ir. Par to liecina fakts, ka pirmajā biļešu pārdošanas tūrē visu piedāvājumu izpirka vienas dienas laikā. 10. oktobrī bija izziņota otrā biļešu pārdošanas kārta un vispirms tikai internetā. Krievijas prezidents Vladimirs Putins kādā no savām daudzajām intervijām paziņoja, ka iespēja nopirkt biļetes uz olimpiskajām spēlēm vispirms jādod Krievijas iedzīvotājiem. Nezinu gan, kādā veidā tas tiks panākts. Jau tagad Sočos klīst runas, ka biļetes uz spēlēm izpirkuši spekulanti un piedāvāšot tās par daudzkārt lielāku cenu. Biļetes nav lētas, visdārgākās — no 30 līdz 50 tūkstošiem rubļu (no 480 līdz 800 latiem) — tās ir uz spēļu atklāšanas un noslēguma ceremoniju un uz hokeja turnīra finālmaču.
Soču iedzīvotāji, kuru papildbizness siltajā sezonā ir istabu izīrēšana tūristiem, tagad piedāvā apmešanās vietas tiem spēļu apmeklētājiem, kuriem viesnīcas ir par dārgu vai arī vietu tajās nepietiek. Pazīstu vairākus cilvēkus arī no Aizkraukles apkaimes, kuri februārī dosies uz Sočiem, cerot uz vietas dabūt kādu biļetīti uz Latvijas hokeja izlases spēlēm, jo tās, iespējams, nebūs īpaši apmeklētas, un uz sacensībām skeletonā vai bobslejā, kur mūsējiem “spīd” medaļas.
Sportistiem, ja viņi arī neiegūs kādu medaļu, par šīm spēlēm atgādinās suvenīri — olimpiskais lācītis, zaķītis vai kaķītis. Jāsaka gan, ka suvenīru izvēle Sočos septembrī vēl bija visai trūcīga — tikai šīs mīkstās mantiņas, neizteiksmīgas tējas krūzes un pildspalvas, no kuru pārdošanas kāds rublis tiek OS rīkotājiem.
Labu ziņu izplatījusi Dienvidkoreja — katrs OS atlēts saņems modernāko viedtālruni, ko nodrošinās Starptautiskās olimpiskās komitejas partneris “Samsung”.
Lāpa dziest un dziest
Olimpiskā lāpa uz Sočiem jau ceļo. To iededza 29. septembrī Grieķijā, Hēras tempļa drupās. Lāpneši kopumā veiks 65 tūkstošus kilometru, lai 7. februārī lāpu nogādātu Sočos. Tā būs spēļu vēsturē garākā olimpiskās lāpas stafete. Tā jau pabijusi kosmosā, Baikāla ezera dzelmē, aiz Ziemeļu polārā loka un Arktikā, nonāks arī Elbrusa virsotnē.
Diemžēl Krievijai ar lāpas nešanu neveicas. Tā jau vairākas reizes ir nodzisusi, un to no jauna nācies piešķilt. Vienreiz tā uzliesmojusi kādas sportistes rokās, bet 25. oktobrī Vologdā gandrīz aizdedzinājusi Salatēva krāšņo tērpu. Degošo lāpu nācās apslāpēt un iedegt citu. Par laimi, necieta ne apģērbs, ne cilvēks.
Viens otrs pareģis saka — tādas nedienas ar lāpu neesot laba zīme. Bet ne jau visur māņticība ir vietā. Lāpai ir glīts dizains, tā ir mūsdienīga un parocīga nešanai — tā teica paziņa, kura lāpu bija, kā mēdz teikt, aptaustījusi un nofotografējusies ar to rokā. Soču pensionāriem bija dota tāda iespēja, vērojot hokeja maču un daiļslidošanas sacensības. Viņi gan pirms tam pārbaudīti vēl rūpīgāk kā pirms iekāpšanas lidmašīnā.
“Novēlu jums to izturēt!”
Septembri jeb “samta sezonu” Sočos viesizrādēm parasti cenšas izmantot populārākie Krievijas estrādes mākslinieki. Afišas vēstīja, ka tikko Sočos dziedājis Filips Kirkorovs, tautu smīdinājis komiķis Vladimirs Vinokurs, gaidāms Kristinas Orbakaites koncerts. Mēs kādā septembra vakarā devāmies uz Valērija Meladzes koncertu. Viņš kopā ar brāli parasti ir konkursa “Jaunais vilnis” žūrijā Jūrmalā.
Patiesībā man vairāk interesēja apskatīt slaveno koncertzāli “Festivaļnij”. Tā ir pašā jūras malā, un tās konfigurācija nedaudz atgādina Dzintaru koncertzāli, proti, tai ir tikai jumts un nav sānu sienu. Sēdi zālē, klausies koncertu un vēro nevis skatuvi, bet jūrā peldošos apgaismotos kuģīšus un liellaivas, kas kursē šurpu turpu. Parasti gan tik intensīva to kustība nenotiekot, bet Krievija ir Krievija! Tā olimpisko spēļu dēļ pat nolēmusi pārvietot kravas kuģu piestātnes no olimpiskā parka teritorijas piekrastes un padziļina jūras akvatoriju citā vietā. Tā nu ar izgrābto grunti piekrautās baržas dienu un nakti peld no viena gala uz otru.
“Dzīvajā” sirsnīgi nodziedājis divas stundas bez pārtraukuma, Valērijs Meladze Soču iedzīvotājiem novēlēja: “Novēlu jums izturēt olimpiādes laiku un pierādīt pasaulei, ko spēj Krievija!”.
Kādu no Krievijas televīzijas kanāliem gadījās ieslēgt brīdī, kad Krievijas estrādes zvaigznes — Sofija Rotaru, Valerija, Filips Kirkorovs un Dima Bilans — dziedāja olimpisko spēļu himnu. Galvenais skaļā un bravūrīgā skaņdarba motīvs: tās ir spēles, ko mēs esam pelnījuši! Lai nu tā būtu. Es joprojām atceros 1980. gadu, kad Maskavā notika vasaras olimpiskās spēles un to noslēgumā debesīs uzlidoja piepūsts olimpisko spēļu simbols — lācītis. Skanot Aleksandras Pahmutovas sacerētajai dziesmai, mēs no sirds raudājām, jo bija tik žēl, ka spēles jau beigušās. Iespējams, arī šīm spēlēm krievi būs ne mazāk pacentušies, jo visur skandina, ka tās būs neaizmirstamas.
