Kaut ārā joprojām valda pavasarīgs laiciņš un tikai Latgales vai Vidzemes augstienes ezeros vietām saglabājies ledus, tomēr par brīvo ūdeņu copi vēl runāt pāragri, jo sinoptiķi februārī sola itin pieklājīgu salu.
Kaut ārā joprojām valda pavasarīgs laiciņš un tikai Latgales vai Vidzemes augstienes ezeros vietām saglabājies ledus, tomēr par brīvo ūdeņu copi vēl runāt pāragri, jo sinoptiķi februārī sola itin pieklājīgu salu. Mēģināsim tam noticēt un šoreiz parunāsim par nedaudz piemirstiem ziemas copes rīkiem.
Pludiņmakšķere — gruntenīte
Pirms gadiem divdesmit situācija uz ledus bija tāda, ka pārsvarā visi makšķernieki copēja ar pludiņmakšķerēm vai arī pludiņa nebija, bet kā signalizators strādāja ventiļa gumijas gabaliņš. Tagad viss apgriezies kājām gaisā, un tādu ziemas “pludiņnieku” paliek aizvien mazāk. Visi labprātāk iegādājas dārgas volframa mormiškas, sataisa mājās ap desmit gatavu mazmakšķerīšu un tad uz ledus cenšas tikt skaidrībā, kas tajā dienā zivīm labāk patīk.
Novārtā pamestais pludiņmakšķeres variants nemaz nav slikts un turklāt bieži ir daudz rezultatīvāks. Sevišķi tas attiecas uz upēm ar lielāku vai mazāku straumi.
No kā tad sastāv šāda makšķerīte? Kā signalizatoru var izmantot pludiņu, kas lielā straumē gan nederēs, un var izmantot cietāku, bet garāku sardziņu. Sardziņa optimālais garums reāli strādājošai virsmai varētu būt ap 7 centimetriem. Viens otrs makšķernieks vienā reizē izmanto abus signalizatorus. Man gan šķiet, ka tad makšķerīte paliek stipri nejutīgāka, jo ļoti bieži pat sapala ņēmiens ir uzmanīgs, un pludiņš vai sardziņš noreaģē tikai ar vieglu iegrimšanu vai minimālu noliekšanos.
Spolītei jābūt ar ideālu bremzi. Tādai, lai zibenīgi varētu atlaist bremzi un ļaut lielākam zemūdens “eksemplāram” nedaudz paskrieties un pagurt, lai pēc tam vieglāk izcelt uz ledus.
Upēs zivis pretojas spēcīgāk
Pamatauklas resnums nepārsniedz 0,18 milimetru. Jo aukla tievāka, jo mazāka būs straumes ietekme uz to. Tomēr jāpatur prātā, ka šādās mazās un straujās upēs pārsvarā uzsvaru liek uz sapaliem, vimbām un itin žiperīgām raudām. Esmu piefiksējis, ka, piemēram, upēs zivis pretojas daudz spēcīgāk nekā ezeros.
Pamatauklas galā piesienam svina grimuli ar mikrogriezulīti. Svaram jābūt tik lielam, lai ēsmu zemledus straumē neaiznestu uz leju — tālāk par trim metriem no āliņģa. Protams, daudz kas atkarīgs arī no dziļuma tajā vietā, kur makšķerējam.
Virs svina nekādus trīsdaļīgos griezuļus vairs neliekam, it kā, lai būtu, kur piesiet pavadiņu, bet pēdējo vienkārši iesienam cilpā. Pavadiņas resnums atkarīgs no tā, kur un ko copējam, savukārt garums nedrīkst pārsniegt attālumu līdz svina grimulim. Āķīša izmērs svārstās no 14. līdz 16. numuram.
Pieci kilogrami — standarts
Ar šādām makšķerītēm Mazajā un Lielajā Juglā gadu no gada makšķernieki copē baltos sapalus un turklāt dara to itin prāvā straumē. Viena metra dziļumā, kur pat 3 gramu smagu mormišku nevar dabūt uz grunti, nepalaižot auklu vismaz 5 metru attālumā no āliņģa. Vienas dienas 5 kilogramu loms ir standarta variants, bet izmēri patiešām ir labu labie. Turklāt bieži paņem tādi “eksemplāri”, ko noturēt nav iespējams. Cik makšķerīšu nav ierauts āliņģī un aprautas sistēmas kopumā! Savukārt, uzliekot resnāku pavadiņu, zivs ēsmu vairs neņem. Par pēdējo izmanto nevis motili vai baltos mušu kāpurus, bet gan mēslu sliekas.
Ar iebarošanu gan šādās vietās nav jēgas aizrauties, jo liekat savu iebarojamo barību kaut vai māla pikucī, to tomēr pāris minūtēs aizskalos projām, un visam darbam būs nulles vērtība.
Es daru nedaudz citādāk, jo vispār savā makšķernieka domāšanā esmu piefiksējis, ka bez iebarošanas balto zivi ķert var tikai pavasaros, kad tā dodas uz nārstu un ir īpaši aktīva gan migrējot, gan barojoties.
Par pamata smagumu izmantoju nevis vienkāršu svina grimuli, bet gan 6.—10. numura āķi, uz kura ir neliela barotava. Šādi āķīši ir, piemēram, “Cobra” ar sēriju 008. Spirālē iespiežu iebarojamo masu, bet, lai brīdī, kad barība būs izskalota, un līdz ar to ēsmu neaiznestu pa straumi uz leju, uz paša āķa gala “uzsēdināta” svina olīvīte. Nedaudz sarežģīti, bet kalpo ļoti labi. Svina olīvīti var uzvērt arī uz pamatauklas pirms āķa — barotavas piesiešanas. Pats gan tā nedaru, jo man ir gadījies, ka pavadiņa aptinās ap šo svinu.
Visiem ne asakas, un esiet prātīgi, jo pēdējā laikā ledainajā ūdenī izpeldējušos makšķernieku skaits strauji palielinājies.
***
Nerakstītie jaunumi noteikumos
Runa būs par līdaku makšķerēm jeb, kā tautā saka, ūdām. To neesmu izdomājis es, bet sarunā ar attiecīgiem “likuma kalpiem” noskaidrojām: pagājušā gada versija, ka obligāti līdaku makšķerei ziemā uz ledus jābūt aprīkotai ar makšķerkātu, spoli un pludiņu, šogad nav saistoša.
Kā obligāts nosacījums ir līdaku makšķeres — ūdas — atrašanās līdz 50 metru no makšķernieka, redzamības zonā. Vienkāršāk sakot — ja zivju inspektors jums pienāk klāt, tad no tās vietas, kur jūs atrodaties, makšķerei jābūt redzamai un līdz ar to — kontrolētai. Iemesls būtībā ļoti vienkāršs, bet aktuāls. Mūsu ūdenskrātuvēs mājo ļoti daudz zemmēra plēsoņu. Lai tās nepaspētu ierīt makšķernieka izlikto ēsmu pārāk dziļi un varētu saudzīgi rīmu atlaist paaugties lielākai, šāda likuma nostādne ir ļoti apsveicama.
