Jau gandrīz 30 gadu Seces pagasta “Staburaga” mājās dzīvo rakstnieki Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks.
Jau gandrīz 30 gadu Seces pagasta “Staburaga” mājās dzīvo rakstnieki Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks. Viņi atjaunojuši veco māju, kura būvēta Daugavas krastā, blakus nogrimušajai Staburaga klintij, un sakārtojuši apkārtni. Vasarā rakstnieki rosās dārzā un pieņem daudzos ekskursantus, kuri nāk lūkot teiksmaino vietu, bet ziemā radoši strādā.
Mārai Svīrei izdots 13 grāmatu, bet Vladimiram Kaijakam — 24, 12 tulkotas citās valodās. Rakstnieki bieži brauc uz Rīgu, kur satiekas ar radošiem cilvēkiem, kā arī vairākus gadus sadarbojas ar laikrakstu “Lauku Avīze”.
Izvēlas 23. māju
— Kāpēc jūs izvēlējāties tieši šo māju, kura bija jāatjauno, kaut tā ir arī diezgan tālu no Rīgas?
V. K.: — Mēs nolēmām apmēram par 3000 rubļiem nopirkt lauku māju, kura mums patiktu. 1974. un 1975. gadā aplūkojām daudzas vietas, pat ierīkojām kladi ar šo sētu adresēm. Šīs bija kādas 23. mājas. Mēs savos meklējumos iebraucām Vīgantē, aplūkojām parku un gar Daugavas krastu braucām apskatīt nogrimušā Staburaga vietu.
Piebraucām un ieraudzījām šo veco māju. Ienākuši pagalmā, redzējām — durvis ciet, bet logiem aizkari. Kaimiņdārzā sieviete griež bietes. Es pie viņas klāt un jautāju, vai šajā apvidū nepārdod kādu māju? Viņa ar naža spalu parāda uz blakus māju — šo pārdod! Tās saimniece bija Marta Gulbe, mēs tā iekarsām, ka māju vajadzēja tūlīt un ne dienu vēlāk. Mūs aizsūtīja pie šīs kundzes māsas, tā mēs darījumu noslēdzām.
Dzīvo diezgan noslēgti
— Vai pa šiem gadiem esat iekļāvušies vietējā sabiedrībā?
M. S.: — Kad sākām te dzīvot, visi, protams, ļoti nopriecājās, kaut gan mēs dzīvojam diezgan noslēgti. Nekur neejam, ja mūs neaicina. Regulāri mūs aicina Vīgantes pamatskolas kolektīvs, bet Seces skolā pa šiem gadiem mūs gribēja redzēt tikai divas reizes.
Toties ir vairākas ģimenes, kuras mūs apciemo jubilejās un citos svētkos. Tie ir Liepiņi, Lazdovski un Helēnas Graudumnieces ģimene no Seces, Vīgantes pamatskolas skolotājas, Aina Ķīse un Dobulānu ģimene, Vilma un Arnolds Apsaloni no Staburaga. Labi satiekam arī ar vistuvākajiem kaimiņiem.
V. K.: — Mūs bieži aicina skolas no citiem rajoniem, taču ne vienmēr varam aizbraukt, ja tas ir tālu, jo viss maksā.
— Kurš no jums vada automašīnu?
V. K.: — Auto vadu es, bet vadītājas apliecība ir arī Mārai. Viņa brauc reti, viņu nervozē situācija, kāda valda uz ceļa. Māra bauda apkārtnes burvīgumu, jo ceļš allaž mainās, tāpat kā mēs.
M. S.: — Jā, lūkojoties apkārt, man vienmēr prātā nāk labas domas.
Māksla sākas izdomā
— Kur ņemat idejas savu darbu sižetiem? Kad izlasīju Kaijaka “Enijas bizi”, pirmā doma bija — kaut ko tādu spējīgs uzrakstīt tikai viņš!
M. S.: — Man gluži tāpat! Pārsteigums bija liels, jo Vladimirs rakstot man par savu darbu parasti neko nestāsta.
V. K.: — Ar to jau māksla sākas — sižetā atrodu tādu pavērsienu, kāda dzīvē nemaz nav. Ja rakstīšu, kā ir dzīvē, tas būs sociālistiskais reālisms. Kaut gan reālismu vispār nenoliedzu, jo arī tas vajadzīgs gan literatūrā, gan mākslā.
Dažkārt gadās, ka grāmatas tēls maina manas ieceres virzienu, bet, pirms sāku rakstīt, sižetu vienmēr pamatīgi pārdomāju. Cenšos savu varoņu raksturu nelauzt, bet daru tā, kā saka intuīcija. Tomēr, lai sāktu rakstīt jaunu grāmatu, man vienmēr jāzina, kā tā beigsies.
Rakstot viens otru respektē
— Vai jūs rakstāt vienlaikus? Varbūt viens dienā, otrs naktī?
M. S.: — Rakstām dienā, un savā radošajā darbā esam saskaņoti. Ceļamies ap septiņiem, brokastīs dzeram tēju, un es gatavoju savus īpašos salātus. Strādājam līdz pulksten 12, tad dzeram kafiju. Atkal rakstām, pēc diviem pēcpusdienā sākam gatavot pusdienas, kuras ēdam četros. Vladimirs visu sagādā no pagraba un veikala, notīra saknes un nomizo kartupeļus, manā ziņā ir ēdiena gatavošana. Pēc pusdienām viņš nedaudz “atkrīt”, bet es dienā nevaru gulēt, tāpēc rosos pa māju. Man ļoti patīk visu mazgāt, tīrīt un uzpost. Pēc vakariņām Vladimirs vēl nedaudz pastrādā, bet es to nedaru, citādi naktī slikti guļu, jo darba sižets vēl rosina iztēli un aizdzen miegu. Televizora mūsmājās nav un nebūs, klausāmies tikai radio.
Jāredz Daugava un pagalms
— Jums katram rakstāmgalds mājas pretējā pusē.
M. S.: — Man rakstot jāredz Daugava, bērzi tās krastā un pakalni pretējā upes malā. Vladimirs lūkojas mājas pagalmā. Strādājam vienā istabā, bet viens otru neredzam.
— Jūsmājās nav datora. Vai rakstāt ar roku?
V. K.: — Datoru vēl nepieņemu. Manus manuskriptus ar datoru pārraksta cits. Es rakstu uz vienas loksnes puses, bet, kad šis darbs jau pārrakstīts, nākamo rakstu uz tā paša papīra — baltās puses, jo, manuprāt, šis papīrs jau ir “apdzīvots”. Tādējādi papīru izmantoju pilnībā. Tas nav aiz skopuma, bet man patīk aprakstīts papīrs, jo tad tas ir dzīvs.
M. S.: — Es arī rakstu ar roku, bet Rīgā dators mums ir, un savus darbus pati tur arī pārrakstu. Nav jāmaksā citam. Varu arī kaut ko vēl palabot.
Nevienu neaizraida
— Pēc nemierīgām vasaras dienām, kad jūs vai katru dienu traucē ekskursanti, rudens pusē droši vien jūtaties paguruši un vēlaties, kaut ātrāk pienāktu ziema?
V. K.: — Mēs nevienu projām neraidām, bet dažs pāri mūsu pagalmam ar auto cenšas uzbraukt vai uz pašas Staburaga klints krasta malas. Daudzi vispār par šo latviešu svētvietu zina ļoti maz. Nākampavasar tomēr nolikšu zīmi, ka te ir privātīpašums, un izgatavošu vārtus, lai svešie nevarētu iebraukt pagalmā. Pie Staburaga var piekļūt pa pašvaldības ceļu, kurš ir nedaudz tālāk.
Dvēseles svētki
M. S.: — Kad pavadīta vasara, mūs sagaida kas īpašs un burvīgs — Aizkraukles vīru kora “Staburags” sezonas atklāšana jeb iedziedāšana, kura notiek pie mums. Vīri dzied, Daugava plūst, gaisā jūtams rudens — man tie ir gada visskaistākie dvēseles svētki.
Mēs ar Vladimiru mīlam Daugavu un kora dziesmas. Paši neesam dziedātāji, bet reizē ar kora dziesmām dvēsele skan kā kokle. Kad gribam sagādāt sev svētkus, sēžamies laivā un braucam pa Daugavu, labprāt arī peldamies.
Jutīsies kā aristokrāti
— Klāt jauni laiki un pārmaiņas. Nesen ažiotāža sacēlās par naudas piešķiršanu vai nepiešķiršanu latviešu kino.
M. S.: — Kā atguvām neatkarību, Latvija uzreiz kino jomā gribēja ieiet Eiropā. Un būs vēl trakāk, jo mākslas vēji, kuri iet pāri Eiropai un pasaulei, ir tik spēcīgi, ka Latvija nevar noturēties pretī.
Taču esmu pilnīgi pārliecināta, ka reiz pienāks laiks, kad cilvēki atgriezīsies pie vecajām vērtībām. Tad pasaulē kāds atkal pēkšņi atklās, ka ir skaista mīlestība, ir lakstīgalas — viss, ko tagad sauc par sentimentālu un nekam nederīgu.
Tas pats būs arī ar grāmatām, kuras patlaban daudzi nelasa. Pat skolēni to nedara. Viņiem taču ir dators un televizors. Pienāks laiks, kad dibinās grāmatu lasītāju klubus, un tās lasīs izredzētie. Par šiem grāmatu lasītājiem brīnīsies, tāpat kā pirms simt gadiem, kad daudzi bija analfabēti, brīnījās par gudrajiem grāmatu lasītpratējiem. Nākotnē grāmatu lasītāji jutīsies kā aristokrāti.
Ražīga vasara
— Jūs savus lasītājus iepriecināt ar jauniem darbiem, jo čakli strādājat. Cik ražīgs jums bija aizvadītais karstais un sausais gads?
V. K.: — Karstā vasara mums netraucēja turpināt labiekārtot māju — ierīkojām ūdensvadu un kanalizāciju, lai būtu kā Eiropā. Nu mēs tā arī jūtamies.
M. S.: — Nē, mēs jūtamies nevis kā Eiropā, bet kā 21. gadsimtā. Mums ir arī pašu uzbūvētā lauku pirtiņa, kuru iekurinām, kad gribam. Vladimiram vasarā jāpļauj zāle, jo apkārt mājai ir liela teritorija, kura mums jāuztur kārtībā.
Es daudz darbojos dārzā, man ir 20 šķirņu peoniju. Vēl nesen aizrāvos ar lielziedu īrisiem, bet tagad mana mīlestība pieder peonijām.
V. K.: — Radoši strādājam no rudens līdz pavasarim. Pa ziemu parasti grāmatu uzrakstu. Par jaunām iecerēm neko negribu stāstīt.
“Likteņa līdumnieki” filmā
2002. gadā man iznāca tetraloģijas ceturtā grāmata “Likteņa līdumnieki”, bet pēc šī cikla pirmās grāmatas “Enijas bize” motīviem uzņēma filmu ar nosaukumu “Likteņa līdumnieki”. Māra filmai uzrakstīja scenāriju. Filmai būs ap 20 sēriju, to rādīs Latvijas televīzijā. Tās režisore ir Virdžīnija Lejiņa. Bijām filmēšanas vietā Liezērē, iepazināmies ar jaunajiem aktieriem un filmēšanas laikā guvām daudz interesanta. Janvārī būs filmas pirmizrāde.
M. S.: — Es uzrakstīju nelielu stāstu, kuru atdevu “Karogam”, iespējams, martā to publicēs.
Seriāls turpināsies
— Kaijaks par savām nākotnes iecerēm negrib stāstīt. Un jūs, Māras kundze?
M. S.: — Būs turpinājums televīzijas seriālam. Nākamās 20 sērijas pēc Kaijaka tetraloģijas otrās grāmatas “Zem Marsa debesīm”. Man centīgi jāsāk rakstīt scenāriju, lai paspētu uzfilmēt ziemas skatus.
Ļoti ceru, ka šis seriāls radīs jaunas kino zvaigznes, jo tajā filmējas līdz šim mazpazīstami aktieri: Sigita Jevgļevska, Māris Andersons, Armands Reinfelds un daudzi citi. No slavenībām filmā redzēsim Zigrīdu Stunguri un Akvelīnu Līvmani. Ja filmēšana turpināsies, no četrām grāmatām varētu tapt ap 80 sēriju.
— Kurš no jūsu rakstītajiem scenārijiem jums pašai vistuvākais?
M. S.: — Nepārspējams paliek “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”! Tiklīdz cilvēki uzzina, ka esmu šī scenārija autore, sajūsmai nav gala. Tā es ar šo “limuzīnu” joprojām iebraucu visur, kur vien vēlos, jebkurā sabiedrībā.
***
Vārds, uzvārds: Māra Svīre — Kaijaka, dzimusi Brīdaka, un Vladimirs Kaijaks.
Dzimšanas laiks un vieta: 1936. gada 13. oktobris, Alūksnes rajona Jaunlaicenes pagasta Majorskola; 1930. gada 2. septembris, Cēsis.
Nodarbošanās: rakstniecība.
Izglītība: augstākā; vidējā.
Ģimene: precējušies, dēls Māris, vedekla Uva, mazmeitas Maija un Liene.
Vaļasprieks jeb patikšanas prieks
(tā uzskata rakstniece): Mārai — akmeņu kolekcionēšana, fotografēšana un peoniju audzēšana; Vladimiram — braucieni pa Daugavu un zvejošana,
Horoskopa zīme: Svari un Jaunava.
