Ir cilvēki, kuri īsti nemāk vai varbūt nevēlas dzīvot sev, toties viņi centīsies, mīlēs un rūpēsies par citiem. Iespējams, nekļūdos, attiecinādams to uz jubilāri Inesi Aleksandrovu. Man viņa pazīstama kā Spīdolas ielas veikala pārdevēja, bet citi Inesi zina kā sportisti vai pastnieci.
Esmu mājas bērns
Inese ir Latgales meitene, dzimusi Rēzeknē, bet četru gadu vecumā mamma pārcēlās uz Aizkraukli. Toreiz ģimenē bija arī māsiņa, kura gan priekšlaikus atvadījusies no šīs pasaules. Kad jautāju par Ineses tēti, viņa saka — neko par viņu nezinu. Uzaudzinājusi mamma viena. Dzīvoklis piešķirts Sērenē, un mammai darbs bijis Sērenes skolā. Inese mācīties sāka vēl vecajā Jaunjelgavas skolā, bet jau 2. klasē pārcēlās uz jauno ēku Uzvaras ielā. Pēc trim gadiem skolu atkal nācās mainīt — uz toreizējo Stučkas 2. vidusskolu. Tomēr arī šeit ilgi uzturēties nesanāca, un 6. klasē sāka mācīties Rīgas 47. vidusskolā, sauktā arī par Rīgas olimpisko rezervju skolu. Kāpēc šāds pavērsiens? Augumā raženā Inese skolas laikā uzrādīja labus rezultātus sportā, un arī basketbols viņai patika. Iespējams, tas bija fizkultūras skolotājs Krumpāns, kurš jaunajai, potenciālajai basketbolistei ieteica mācīties Rīgā. “Es tāds mājas bērns. Nomācījos gan līdz 11. klasei, bet turpināt negribēju. Labāk mājās, pie mammas,” stāsta Inese. Rīgā kopmītnēs pavadīja lielāko daļu nedēļas. Skolā bija īpašs režīms, kas jaunajiem censoņiem iedzina disciplīnu, fizisko formu. Treniņš no rīta, tad mācības un vakarā atkal fiziskās nodarbības. Vasarā brīvlaiks bija tikai mēnesi, pārējā laikā sporta nometnes. Mamma bija meitas pusē, atbalstīja viņas izvēli, un pēdējā mācību gadā Inese atgriezās Aizkrauklē.
Pirmajā veikalā
Aizkrauklē
Pēc vidusskolas sākās darba gaitas. Pirmā darbavieta — Aizkraukles pastā, klientu apkalpošanas nodaļā. Pēc aptuveni pieciem gadiem ģimenes apstākļu dēļ no šī darba bija jāaiziet. 1988. gadā nosvinēja kāzas, tiesa, kopīgs mūžs pārim nebijis ilgs. Līdzīgi kā mamma, arī Inese savu meitu Kristīni audzināja viena. Pēc pasta neilgi strādāja slimnīcā, bet drīz vien pārgāja darbā tirdzniecībā. Jau septiņpadsmitais gads, kā strādā Spīdolas ielas veikalā. Tas arī bija pirmais veikals, kuru savulaik atvēra jaunuzceltajā pilsētā. Gadiem ejot, mainījies veikala darbības lauks, bet Inese paliek uzticīga šai darbavietai.
Ko jubilāre dara no darba brīvajā laikā? Inese nedomājot saka — man taču ir mazdēls Everts! Jūlija sākumā viņam bija sestā dzimšanas diena. Meita Kristīne un arī mamma dzīvo Aizkrauklē. Kristīne studējusi Latvijas Universitātē pirmsskolas pedagoģiju un strādā bērnudārzā “Zīlīte”.
Nedēļu laivā pa Gauju
Tomēr, kad mazdēliņš bērnudārzā, nav jāpieskata, Inese labprāt dodas peldēt. Vai nu tepat pie mājas Daugavā, vai palūdz znotam aizvest uz karjeru Aizkraukles pagastā. Pirms pāris gadiem atvaļinājuma laikā devās uz Gruziju, un no šī ceļojuma palikušas siltas un spilgtas atmiņas. “Kopā ar draudzeni esam izbraukājušas Latviju, Lietuvu. Viņa pie stūres, un man patīk sēdēt un vienkārši baudīt braucienu. Jaunībā ļoti patika ceļojumi laivās, piemēram, pa Gauju no Valmieras līdz Siguldai. Kompānijā ar draugiem no Rīgas, ar nakšņošanu, uz nedēļu vai trim dienām. Kristīne toreiz vēl bija maziņa, bet tik un tā viņu ņēmu līdzi.”
Ineses labā sirds atveras, kad viņa stāsta par savu mīļo, koši balto Pūci. Pirms divdesmit gadiem māsa viņu uzgājusi kāpņu telpā. Sākumā barojusi, bet trešajā dienā aiznesusi mammai. Šogad pavasarī sagaidījis savu dzimšanas dienu un devies uz citiem medību laukiem. “Negribu citu kaķi, tāda puisīša man nekad vairs nebūs. Ja dzīvotu laukos un varētu atļauties, man ferma būtu,” tā par savu dzīvnieku mīlestību stāsta Inese.
Vai šogad dzimšanas diena būs skaļa un koša? Inese saka — mierīga, tikai savējo lokā. Mammai gan esot sarīkojusi īpašu — kultūras nama zālē. Viņai pērn apritēja 70 gadu. Meitai arī bija apaļa jubileja — 30, bet Inesei — 50. “Es tāda glupa esmu, pašai labi, kā ir, samierinos, bet gribas, lai citiem ir skaisti.” Ar ko īpašas savējās dzimšanas dienas? Ar ziediem! To nekad neesot par daudz. ◆
