Jo vecāks cilvēks kļūst, jo biežāk sāk domāt par savām mūža mājām. Es pagaidām savam zārkam naudu vēl nekrāju, bet jau esmu sācis pārdomāt, kurai no vietējām apbedīšanas firmām uzticēt manas bēres. Nav viegli izvēlēties starp “lēti” un “cilvēka cienīgi”.
Pagaidām es firmu darbu vēroju. Krīzes laikā mani ik pārnedēļ aicina pavadīt pēdējā gaitā kādu aizgājēju. Kā sacīt jāsaka, pārstāvu paaudzi, kuru valdības politika dzīšus dzen uz mūža mājām. Cik tad ilgi pretosies? Un tā bēru apmeklēšana manu optimismu nevairo. Redzu, kā strādā kaprači. Es jums teikšu — arvien ātrāk un ātrāk. Pat esmu sācis uzņemt laiku (uz bērēm eju
ar hronometru). Jaunākais rekords bija — kapa aizbēršana trijās minūtēs un piecās sekundēs. Fantastika! Es nebūtu ticējis savām acīm, bet laikrādim jātic! Kamēr radi un draugi kā melni kraukļi bija satupuši kapa malā, firmas darbinieki strādāja kā termīti. Neprecīzs salīdzinājums. Kā zibenzeļļi viņi aši rīkojās ar lāpstām. Kā tādi pārcilvēki, kā roboti. Padomājiet, kas tā ir par meistarību, kas par mežonīgu tempu naudas pelnīšanas mašinērijā! Un nekas viņiem netraucē — ne lietus, ne vējš.
Kad puiši bija pabeiguši savu melno darbu, es apvaicājos, vai viņiem tajā dienā daudz klientu jau bijis un vai vēl būs. Kā tad! Šie skrienot no vienām bērēm uz otrām. Visu laiku krekls esot pie muguras pielipis. Tincināju, vai šiem ir kādi īpaši “firmas noslēpumi”, kas palīdz strādāt, piemēram, burvju lāpstas un tā tālāk. Šie atbildēja, ka viņus darbam mobilizē tikai un vienīgi konkurence un vēlme nopelnīt. Krīzes sākumā šis darbiņš esot bijis kā īsta zelta bedre. Bet tad līdzās vecajām apbedīšanas firmām savairojušās jaunas. Nopelnīt kļuvis arvien grūtāk. Sākusies cīņa, uzpērkot cilvēkus, kas var nekavējoties paziņot par katru mirušo. Tad sekojis cenu dempings. Šādos apstākļos esot jāstrādā īpaši ātri. Lētas bēres vērts sarīkot tikai tad, ja to ir daudz un katru dienu.
Ziniet, es laikam negribu lētas bēres. Es gribu… Pats sev kapu izrakt! Lai tikai pēc tam mani tur ar godu ieliek un lēnām apber ar zemi. Lai to dara radi un draugi. Lai viņi lēni, bez steigas, mierīgi un ar mīlestību atdod mani zemes klēpim… Lai runas pie kapa ir ilgas un sirsnīgas, lai visi pavadītāji kopā uzdzied, saskandina… Lai mani apglabā kā cilvēku, nevis kā valsts budžeta liekēdi — pensionāru. Vai tas ir par daudz gribēts un lūgts?
