Ar krievu uzvaru Lielajā Ziemeļu karā un Vidzemes inkorporāciju Krievijas impērijas sastāvā Vidzemē sākās jauni laiki un kārtība — valsts pārvaldes iestādes pakāpeniski pielīdzināja Krievijas impērijas paraugam.
Tas pats notika ar zemniekiem — viņi kalpoja ne tikai vācu muižniecībai, Krievijas caram un valdībai. Izveidojās situācija, ka muižnieki kalpo kronim, bet zemnieki — abiem.
Jau 18. gadsimta otrajā pusē bija vērojami zemnieku nemieri, jo bija pasliktinājusies viņu dzīve. Pirmos nemierus apspieda soda ekspedīcijas. Zemnieki meklēja citu risinājumu, kuru atrada brāļu draudzēs. Tomēr centienus iegūt patstāvību ātri apspieda. Liberālākie muižnieki saprata, ka nepieciešams uzlabot zemnieku dzīvi, dodot iespēju tikt pie zemes un tādējādi pamudinot strādāt. 18. gadsimta otrajā pusē zemnieki aizsāka pasīvo pretošanos jeb kūtru darbu muižas laukos.
Zeme —
neatņemamais
piederums
Jau 1765. gadā Aizkraukles barona Šulca zemnieku likumi un imperatores Katrīnas II priekšlikums uzlabot situāciju zemniecībā radīja lielu uztraukumu vācu muižniecības vidū. Tā kā 1765. gada likumus nerealizēja un tie nekādu labumu nedeva, Vidzemes landtāgā pieņēma un Krievijas cars Aleksandrs I izsludināja 1804. gada likumus, kuri tieši ietekmēja zemnieku ikdienu. Tos 1803. gadā ierosināja Skrīveru barons Fridriķis fon Siverss un ar Krievijas cara Aleksandra I atļauju 1804. gada sākumā izstrādāja Vidzemes landtāgs. Šie likumi noteica attiecības starp muižniekiem un zemniekiem. Likumi pastiprināja dzimtbūšanu, tajos tika noteikts, ka “zemnieks joprojām paliek dzimtcilvēks, un tam ar savu gribu nav atļauts atstāt zemi, nedz tāpat pret viņa gribu”. Šie likumi arī noteica, ka zeme paliek muižnieka īpašums. Tomēr zeme, kurā zemnieks dzīvo un pilda klaušas, ir “viņa neatņemamais piederums”. Mantošanas kārtībā tā palika zemnieka bērnu īpašumā. Noteikumi arī piešķīra zemniekiem tiesības tiesāties ar dzimtkungu, tomēr vara un mājas sods palika muižniecības rokās. Noteikumi sadalīja zemniekus divās grupās — saimniekos un darba cilvēkos.
Pielīdzina lopiem
Šādi noteikumi muižniekiem nepatika, jo nepieļāva zemnieku zemes iekļaušanu muižas zemē. Tāpēc Vidzemes landtāgs izstrādāja priekšlikumus Krievijas valdībai atcelt dzimtbūšanu Vidzemes guberņā. 1819. gada brīvlaišana paredzēja, ka zemnieka tur-pmākās attiecības ar muižnieku būs balstītas uz brīvā līguma pamata. Vēsturnieks Arnolds Spekke norāda: “Laikā no 1819. līdz 1849. gadam zemniekus pakļāva sūram un grūtam darbam kunga muižā, šos laikus nosaucot par “klaušu laikiem”. ” Klaušu laikus raksturo arī I. Straumīte: “”Lops” — tas bija vāciešiem mīļākais vārds, ar kuru viņi godāja vienkāršu latvieti uz katra soļa. Kalpi, taisīdamies uz muižas darbiem, izlūdzās no savām mātēm pa otram kreklam un, to dabūjuši, smaidot piezīmēja: “Nu, tagad tik dikti nesāpēs, nūja tik ātri neizņems cauri!”. Kalpi raudāja, aiziedami svētdienās uz brankūžiem izpildīt dienas un nakts darbus, bez maizes, ar kartupeļiem vien. Viņi izlūdzās sev brāgas, bet viņiem pamatīgi atbildēja: “Ar ko tad mēs dzirdināsim vēršus un cūkas?”… Ak, Kungs! Cik dziļi tad mēs izjutām Tavus vārdus: “Un viņš gribēja savu vēderu pildīt ar sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens tās tam nedeva”. Tiešām, dažreiz nāca prātā domas, ka būtu labāk piedzimt par vērsi vai par cūku.”
Savu lauku
apstrādā naktīs
Muižnieks varēja izrentēt zemi zemniekam, bet tas nebija viņa pienākums. Līdz ar to muižas teritorijas paplašinājās uz zemnieku apstrādātās zemes rēķina, māju vietās cēla pusmuižas jeb lopmuižas . Pirmajos gados pēc brīvlaišanas sākās zemnieku nemieri, jo viņi nebija informēti par dzimtbūšanas atcelšanas noteikumiem un neuzticējās vācu muižniekiem. Pamazām muižas laukos notika pāreja no trīslauku uz daudzlauku sistēmu.
Zemnieku brīvlaišana patiesībā izrādījās zemnieku krāpšana. Baltijas pareizticīgo sinodes debatēs rakstīts: “Zemnieki atklāti saka, ka pēc brīvlaišanas viņiem zudusi jebkāda interese kopt savas mājas, jo tiem neesot ne mazāko cerību ar savu uzcītību nodrošināt sev un bērniem patstāvīgu mājvietu. Muižu saimniecības racionalizēšana pārsniedzot visus zemnieku spēkus, īpaši jau sējas laikā.” Noteiktās klaušas bija nesamērīgi augstas, salīdzinot ar zemes patieso vērtību. Pēc brīvlaišanas zemnieki raksturoja tās kā nepanesamas, jo saimniekiem piemēroja jaunus nodokļus, pieauga arī viņu finansiālie izdevumi kalpu algām un uzturam. Tas skaidrojams ar to, ka pirmos gadus pēc brīvlaišanas ražas vērtība bija ļoti zema un iepirkuma cenas kritās. Muižas izmantoja zemniekus, īpaši ražas novākšanas laikā, līdz ar to zemnieki savu zemi varēja apstrādāt tikai naktīs vai lietainā laikā.
Cer uz valdnieka
palīdzību
Ir vairāki nemieru izcelšanās cēloņi. 19. gadsimts sākās ar Kauguru nemieriem, kuru galvenais iemesls bija valdības politika. Tas noveda līdz zemnieku izklīdināšanas akcijai Kauguru muižā 1802. gada 8. oktobrī. Nemieru cēlonis bija Aleksandra I rīkojums par labības un siena nodevas armijai atcelšanu un pieskaitīšanu pie galvasnaudas, kuru aprēķināja kā 1,28 rubļus no vīrieša. Muižnieki negribēja atteikties no šīs nodevas ekvivalenta klaušās, bet zemnieki gribēja strādāt tikai kronim, nevis muižniecībai.
19. gadsimta 30. gadu beigās Vidzemē auksto un slapjo vasaru dēļ ražas bija niecīgas. Daļa labības tīrumā sapuva. 1841. gada sākumā sākās bads. To veicināja arī tas, ka zemnieki nevarēja atdot graudu parādus pagasta magazīnām un muižnieki bija aizņēmušies rudzus degvīna tecināšanai muižās.
Zemnieki cerēja uz cara palīdzību un sāka ieklausīties runās, kas varēja uzlabot viņu situāciju.
Uz Rīgu doties neļauj
Jau 19. gadsimta 30. gados Vid-zemes igauņu daļā un Salacas, Straupes un Cesvaines apkārtnē izskanēja baumas, ka Krievijā dala “tukšo zemi” Par vienu no baumu cēloņiem vēsturnieks Arveds Švābe nosauc 1832. gada likumu par kustības brīvību guberņas robežās. Zemnieki ticēja, ka šāda pavēle ir dota, bet muižnieki viņiem to nesaka. Baumas par “tukšo zemi” zemnieki bija pārpratuši, jo 1835. gadā Krievijas cars izsludināja manifestu par ebreju lauksaimniecības koloniju dibināšanu Melnās jūras apgabalā, piešķirot viņiem dažādas atlaides.
1841. gada sākumā sākās zemnieku kustība, lai Rīgas ģenerālgubernatora valdē reģistrētos izceļošanai uz Dienvidkrieviju. Izceļošana kļuva masveidīga. Uz vēstulēm gubernators atbildēja, ka šī informācija nav patiesa un krievu zemē neviens nedos latviešu zemniekiem zemi. 1841. gada sākumā Rīgā ieradās tikai latviešu zemnieki, bet jūlijā uz Rīgu brauca arī igauņu zemnieki.
Vēstules ar sarakstiem nonāca arī pie civilgubernatora barona Felkazāma, un pie viņa devās arī paši zemnieki. Viņš atnācējiem izskaidroja situāciju un sūtīja atpakaļ uz mājām. Viss mainījās, kad “siltās zemes” tīkotāju jautājumu sāka risināt Baltijas ģenerālgubernators fon Pālens. Viņš pavēlēja guberņas valdei 1841. gada 10. jūlijā izdot rīkojumu latviešu valodā, ka šādu žēlastību, respektīvi, došanos uz Rīgu, vairs nevar pieļaut. Sākās masveidīga Rīgā ieradušos zemnieku tvarstīšana. Noķertos publiski pēra ģenerālgubernatora pils priekšā, daudziem noskujot matus pusei galvas, un konvoja pavadībā nosūtīja atpakaļ uz viņu dzīvesvietām.
Izceļošanas kustībai sākās jauna fāze — baidoties no miesassodiem un masveida tvarstīšanas, zemnieki devās pie Rīgas pareizticīgo bīskapa Irinarha, lai lūgtu viņam palīdzību izceļot. Pareizticīgo mācītāji izbrauktgribētājus nenoraidīja un radīja iespaidu, ka īstais cara pārstāvis ir bīskaps Irinarhs. Kā norāda Švābe, iespējams, daļa priesteru iestāstīja zemniekiem, ka pāriešana pareizticībā ir galvenais priekšnosacījums, lai varētu izceļot.
Sākas nemieru vilnis
Sākās nemieru vilnis, jo zemnieki atteicās iet klaušās, viņiem pievienojās citi. Situāciju saasināja ģenerālgubernatora pavēle par pagastu aktīvāko nemiernieku sodīšanu. Pirmā akcija, kuras laikā zemnieki sacēlās, notika Veselavā 1841. gada 8. augustā. Cēsu apriņķa tiesnesis ar zaldātiem ieradās apcietināt izceļošanas kustības aktīvistus. Kad tas bija izdarīts, vietējie zemnieki ar dakšām un izkaptīm rokās viņus atbrīvoja. Šo sacelšanos tiesnesis nosauca par visa Cēsu apriņķa sacelšanos pret muižniecību.
Lai nebūtu jāziņo caram, Vidzemes ģenerālgubernators Pālens cerēja problēmu atrisināt paša spēkiem un devās uz vairāk apdraudētajiem reģioniem. Zemnieki nepiekāpās un atteicās atgriezties klaušu darbos. Izcēlās jauni nemieri — 8. septembrī Pihajevas pagastā Igaunijā un 10. septembrī Rīgas apriņķa Jaunbebros. Kopumā trīsdesmitajos gados visā Krievijas impērijā notika 143 zemnieku nemieri, bet desmit gadu vēlāk — 351.
Nemieri muižniecībai bija nepatīkams pārsteigums. Muižniecība iecēla komisiju fon Hāgemeistara vadībā, lai rastu risinājumu nemieriem. Šī komisija apceļoja Cēsu un Valkas apriņķus un par galveno nemieru cēloni nosauca pareizticīgo priesteru aģitāciju un luterāņu cīņu pret brāļu draudzi. Būtībā muižniecība visu vainu novēla uz pareizticīgo garīdzniecību. Tā savukārt par nemieru galveno cēloni nosauca muižniecības īstenoto agrāro politiku un zemnieku slikto sociālo un ekonomisko situāciju.
Pārpludina
karavīri
Vidzemes ģenerālgubernators sākotnēji aizstāvēja viedokli, ka nemieri izcēlās pareizticīgo mācītāju un bīskapa Irinarha vainas dēļ. Savukārt, iepazīstot zemnieku situāciju nemierīgajos reģionos, memorandā landrātam norādīja, ka ir nepieciešamas reformas. Arī Krievijas imperators Nikolajs I uzskatīja situāciju par kritisku un komandēja uz Vidzemi policijas priekšnieku Bekendorfu, kurš jau bija apspiedis nemierus Latgalē. Pēc Bekendorfa ziņojuma Nikolajam I bīskapu Irinarhu pārcēla uz Krieviju un Baltijas pareizticīgo baznīcai aizliedza jebkādus kontaktus ar zemniekiem. Vidzemi pārpludināja karavīru pulki no Kurzemes un Lietuvas, kurus dislocēja pilsētās un pagastos ar kritiskāko situāciju. Karaspēka ievešana Vidzemē nebija nekas jauns, 1822./1823. gadā apmēram 20% Vidzemes zemnieku paziņoja, ka nekādas saistības ar muižu nepildīs un mājas neatdos. Sākās masveidīga nemieru apspiešana, un zemnieku sodīšanas vilnis uzņēma apgriezienus.
(Turpmāk vēl)
