Aizvadītas pirmās pavasara dienas, kurās izjutām gan saules siltumu, gan sniega dziļumu, īpaši mežā. Jau plaukst pirmās sniegpulkstenītes. Tas nozīmē, ka zemkopjiem sācies pats nozīmīgākais gadalaiks. Mums, zemniekiem, pavasaris ir cerību laiks.
Mūsu ģimenes zemnieku saimniecībā “Dālderi” galvenā ir piensaimniecība, ganāmpulkā ir 30 slaucamo govju. Nu dzimst teliņi, un pieaug piena izslaukums. Kamēr lopi kūtī, strādāju mežā, gatavoju malku un izcērtu krūmus, sakārtoju grāvmalas. Govis ir labi pārziemojušas, jo pagājušajā vasarā viņām barību sagatavoju ar rezervi, tāpēc lopbarības pietiek, un ganībās zāle varēs labi paaugt, tikai tad atklāsim ganību sezonu.Pienu pārdodu Sēlpils piensaimnieku kooperatīvam, esmu tā biedrs. Pašlaik par litru piena mums maksā astoņus santīmus, saņemu naudu arī par piena kvotām. Vēl nesen par litru piena maksāja 18 santīmu. Tad varējām kaut ko lielāku nopirkt vai aizbraukt ekskursijā, uz koncertiem un teātriem. Tagad dzīvojam taupīgāk un visu plānojam, saimniecību attīstot, nevis domājot par tās likvidēšanu. Man, par laimi, nav kredītu, un es nejūtu pakausī bankas “elpu”. Lietotu tehniku nopirku par naudu, kura man bija. Ja tas būtu jauns traktors vai kombains, tad būtu arī liels kredīts un šodien arī mūsu saimniecība būtu “zem krīzes āmura”. Tehniku remontēju pats, tāpēc “Dālderos” par saimnieciskajām grūtībām vēl neuztraucamies. Šovasar turpināšu uzlabot ganības, pašu saimniecībai sēšu graudaugus, audzēsim kartupeļus un saknes. Varētu ganāmpulku palielināt, taču tad būtu jāceļ otra kūts, un to es nevaru atļauties. Arī ganību un pļavu platība būtu jāpalielina, bet arī to nav iespējams izdarīt. Daudziem piensaimniekiem piena iepirkuma zemā cena ir nepieņemama, un viņi sāk domāt par citu saimniekošanas veidu. Protams, tā ir liela netaisnība, ja augstvērtīgu pienu pērk par sešiem santīmiem, bet atšķaidītu pārdod par septiņdesmit. Apsveicama ir to zemnieku rīcība, kuri savus ražojumus un pienu ved uz tirgu. Taču mūsu pagasta zemniekiem tas ir neizdevīgi gan ļoti sliktā ceļa dēļ, gan tāpēc, ka Aizkraukles un Jēkabpils tirgus ir tālu. Ceļa izdevumi un transporta bojājumi izmaksās vairāk nekā iegūtā nauda par pārdoto produkciju. Tāpēc samierinos ar kooperatīva noteikumiem un turpinu saimniekot. Gan kā zemnieks, gan kā Staburaga pagasta padomes deputāts domāju par gaidāmajām pārmaiņām sakarā ar novadu reformu. Manuprāt, rajona vietā vajadzēja veidot vienu lielu Aizkraukles novadu, bet nu jau par vēlu, jo “vilciens jau aizgājis”. Gaidāmās pārmaiņas ietekmēs arī mūsu ģimeni, jo, ja slēgs Vīgantes pamatskolu, kuru apmeklē mani bērni, viņiem būs jāmācās Jēkabpils ģimnāzijā vai Seces pamatskolā. Neizdevīgi ir abi varianti — gan sliktā ceļa, gan attāluma dēļ. Mazo skolu slēgšana ir ļoti nopietna problēma, varbūt pati svarīgākā tagadējā Latvijas ekonomikas nelabvēlīgajā situācijā. Ja skolas būs tālu, vecāki pārcelsies uz pilsētām vai novadu centriem, kur tuvumā ir mācību iestādes. Tas nozīmē, ka lauki paliks vēl tukšāki. Jau tagad vairums jauniešu, kuri mācās citviet, atpakaļ uz dzimto pagastu nenāk. Gan bezdarba, gan lauku panīkuma dēļ.Staburaga pagasts, manuprāt, varētu būt viens no skaistākajiem Latvijā, kas ieinteresētu daudzus tūristus, taču visam svītru pārvelk sliktais ceļš. Vai, novadā būdami, mēs, vairāki diezgan trūcīgi pagasti, spēsim ceļu sakārtot bez valdības palīdzības? Domāju, nekādā gadījumā, un līdz ar to arī pagasta attīstībai nav perspektīvu. Esmu optimists un ceru, ja jaunā valdība vismaz apturēs Latvijas dziļāku grimšanu parādos. Tautas partijas censoņu darbības rezultātā esam tur, kur esam — Latviju uzskata par nabadzīgāko un krīzes visdziļāk skarto valsti! Vai tad mēs esam sliņķi, muļķi vai vieglas dzīves meklētāji? Rīgas dome ir pārsteigta par 27 miljoniem latu, kas izšķiesti Dienvidu tilta celtniecības laikā. Labi, ka nu ir taupības budžets. Pirms pāris gadiem, kad Rīgas dome miljonos “peldēja”, tādu “sīkumu” kā 27 miljonus deputāti nemaz nepamanīja.Samazināt algas procentuāli visiem vienādi — tas nav reāli izdarāms. Ceru, ka jaunais finanšu ministrs Einars Repše, kuram bankas darbā ir liela pieredze, to sapratīs. Kopš “Jaunais laiks” bija opozīcijā, viņš, šķiet, ir mainījies. Tagad runā apdomīgāk un nesola nereālas lietas. Jauno premjeru Valdi Dombrovski vērtēju kā labu ekonomistu, viņš šajos gados daudz guvis, arī strādādams Briselē. Par jauno zemkopības ministru Jāni Dūklavu liecinās viņa darbi. Līdz šim viņš gan vairāk atbalstījis lielos saimniekus un kooperatīvus, tomēr nedrīkst nedomāt arī par zemniekiem, kuriem ir viena vai dažas govis. Lai kā būtu, panikai ļauties nedrīkst. No pieredzes zinu, ka “stūrī iedzīts” cilvēks allaž rod risinājumu, lai kāda problēma viņu nomāktu. Dzīvē viss mainās, tāpēc es pat neuztraucos par otrā līmeņa pensiju uzkrājuma samazinājumu, lai arī tas skar manu pensiju. Zemnieks strādā, ar vai bez pensijas! Nepiekrītu sabiedrībā izskanējušajam viedoklim, ka mēs tikai vaimanājam par slikto dzīvi un to dara galvenokārt žurnālisti plašsaziņas līdzekļos. Viņi tikai atspoguļo patiesību un nereti “uzrok” tādas lietas, kas tā arī būtu noklusētas, ja žurnālistu profesionalitāte un uzņēmība tās neizvilktu dienas gaismā.
