Jaunajā gadā aizvadīts jau mēnesis,
kas, šķiet, pagājis kā vēja spārniem, bet ziema turpinās, un
šogad to varam izbaudīt visā krāšņumā. Piena savākšanas
automašīnu vadītājiem gan ir liels pārbaudījums šādos
apstākļos izbraukt visus ceļus, īpaši pēc aizvadītās
sniegotās nedēļas nogales. Tomēr man patīk baltie ceļi laukos,
kur tos nekaisa ar sāli. Galvenais, lai tikai neaizputina, jo savos
darba gados esam pieredzējuši dažādas situācijas, kad paliekam
arī kupenā un jāsauc kāds palīgā. Tomēr ceļi lielākoties ir
iztīrīti, un lielu problēmu nav.
Tagad piensaimniecībā ierasti ir
klusāks laiks, kad izslaukumu mazāk, bet zemniekiem jau darbs
neapstājas. Kopumā var teikt, ka aizvadītais bija labs gads, un
kooperatīvam tas noslēgts ar nelielu peļņu. Esam gan zaudējuši
vairākus biedrus, jo kāds aiziet mūžībā, kāds pārtrauc savu
darbību, bet klāt nāk jauni, apvienojot piensaimniekus ne tikai
Pļaviņu, bet arī blakus novados. Joprojām turpinām sadarbību ar
kooperatīvo sabiedrību “Baltu piens”, savākto pienu nododam
gan Lietuvas iepircējiem, gan nedaudz “Jēkabpils piena
kombinātam”, kas tik un tā viss nonāk kaimiņvalstī. Piena
cenas mainās, bet zemnieki nesūkstās, jo nāks vasara un būs
labāk. Piensaimniecībā ieguvumi lielākoties atkarīgi no
veiksmīga ciltsdarba un kvalitatīvas barības. Tad arī piena
daudzums un kvalitāte ir optimāla. Tas nav mainījies kopš laika,
kad pati apguvu zootehniku.
Raugoties uz saimniecībām, mana
prognoze nākotnei nav ļoti cerīga. Ir zemnieki, kuri savā darbībā
progresē, mēģina īstenot projektus attīstībai un darba vides
uzlabošanai, bet daļa stāv uz vietas, nedomājot par rītdienu.
Saimniecību ar dažām gotiņām paliek arvien mazāk, bet pa kādai
ir arī mūsu kooperatīvā. Tās gan vairāk dod zaudējumus nekā
ienākumus, kas jākompensē uz citu rēķina, jo tie ir izdevumi par
transportu, analīzēm un citām pozīcijām. Ir arī lielas
saimniecības, kas lopu skaitu palielina.
Ik gadu janvāra beigās rīkojām
balli kooperatīva biedriem, kas pandēmijas dēļ šoreiz atlikta,
bet to noteikti darīsim, kad būs iespēja, jo jāpateicas saviem
zemniekiem par darbu. Lai arī dzīvojam Covid-19 situācijā,
piensaimniecībā to daudz neizjūt. Saslimstības nav, un arī
ierobežojumi neko būtisku neietekmē. Ceļš uz saimniecībām pēc
piena sākas jau pusnaktī, jo maršruts ir garš. Ir bijušas gan
situācijas, kad pat divas reizes vienā naktī komandantstundas
laikā mūsu transportu apstādina policija, it kā ar piena mašīnu
kāds būtu izdomājis tāpat vien pavizināties.
Šobrīd aktuāls temats ir
vakcinēšanās pret Covid-19, bet domāju, ka daudziem ir liela
neskaidrība, kā rīkoties. Arī pati esmu neziņā, jo nekad dzīvē
neesmu potējusies pret dažādām sezonas saslimšanām. Nav
pieredzes šajā ziņā un arī pietiekamas informācijas, lai
izlemtu, kā labāk rīkoties, turklāt slimības izplatība mūsu
pusē nav liela. Arī daudzi zemnieki ir diezgan kategoriski
noskaņoti pret vakcinēšanos, jo tas ir kas jauns un nezināms.
Kopumā laukos pandēmijas laikā dzīve
ir mierīgāka nekā pilsētā, bet no dažādiem ierobežojumiem
ciešam visi. Pietrūkst kultūras pasākumu, un nav iespēju daudz
kur aizbraukt. Lai arī cik smaga būtu šī situācija, politiskā
gaisotne ap to ir vēl negatīvāka. Turklāt vēl tie neloģiskie
lēmumi, kas, piemēram, ir ar tirdzniecību. Nav ņemtas vērā ne
iedzīvotāju, ne uzņēmēju vajadzības un intereses, bet katram
kaut kā jāizdzīvo. Veikali praktizē, ka var pasūtīt vajadzīgo
preci. Tas lielākoties nozīmē to, ka var aiziet uz veikalu
izvēlēties preces, tad doties ārā un tās pasūtīt pa tālruni,
otrreiz atgriežoties veikalā tām pakaļ. Kur te loģika un
piesardzība? Tāpat kā pircēju dalīšana privātajās un
juridiskajās personās.
Var jau iepirkties interneta veikalos,
bet tas neatrisina situāciju, jo ir zināms piegādes laiks un
lielākas izmaksas. Nesen man vajadzēja iegādāties čības, kas ir
tāda ikdienas lieta. Uz vietas veikalā to izdarīt nav iespējams,
prasīju meitai, lai tās pasūta interneta veikalā. Jau tā
izvēlējāmies izmēru ar rezervi, bet tik un tā nederēja. Kamēr
tiku pie īstā, čības man izmaksāja vismaz trīs reizes dārgāk,
nekā būtu nopirkusi ierasti. Ir lietas, ko nekādi nevari
iegādāties attālināti, bet vajadzīgas. Apskatot veikalā, var
tomēr saprast, derēs vai nē.
Cilvēki jau iet uz veikalu, ja ir kāda
vajadzība, kas pēdējā laikā tā arī notiek, tāpēc nav
saprotama šāda preču dalīšana. Vācijā, ja kāds veikals ir
atvērts, tad tajā var pirkt visu, bet svētdienās tirdzniecības
vietas bija slēgtas jau pirms pandēmijas. Arī mums tā varēja
darīt, nevis tracināt cilvēkus. Daudzi izmanto šo laiku, lai
mājās veiktu remontu, nodarbinātu sevi ar rokdarbiem, bet nākas
saskarties ar problēmu, ka nevari iegādāties nepieciešamo. Ir
veikali, kuros nav problēmu ievērot distancēšanos, bet citos var
regulēt pircēju skaitu. Kā var izsvērt, kas kuram ir
vajadzīgākais pirkums? Tie ir nevajadzīgi šķēršļi, bet
saslimstība nemazinās.
Arī mājās ne visiem ir iespēja
izolēties, strādāt attālināti un bērniem mācīties. Par to
līdz galam neaizdomājas, bet lielākoties viss uzlikts uz ģimeņu
pleciem. Deklarēts, ka izglītība mums ir bez maksas, bet datoru,
ko iedot skolēniem, tomēr nav, lai arī valsts ziņoja, ka veikusi
to iepirkumu. Visur ir prasības, bet, kā lai tās izpilda,
nepadomā. It kā jau veiksmīgs risinājums ir attālinātās
mācības, bet, ja lielākie skolēni var patstāvīgi tikt galā,
pirmklasnieki to nespēj. Ko lai iesāk vecāki, ja vēl jāstrādā
un jādomā par izdzīvošanu, jo nekāds lielais atbalsts no valsts
nav. Tikmēr brīnās, ka Latvijā ir slikta demogrāfiskā
situācija. Nebūs labāka ar tādu attieksmi, jo ir liela nedrošība
par tagadni, kur nu vēl nākotni.
Lai arī ir vēl ziema, laiks un domas
virzās uz pavasara pusi, kas mums visiem saistās ar cerībām uz
pozitīvām pārmaiņām.
