Kurmenietes Martas Cīrules mūžs cieši saistīts ar skolu. Četrdesmit piecus gadus viņa bija skolotāja Kurmenes pamatskolā, pedagogi ir visi trīs Martas Cīrules bērni, vecmāmiņas profesiju izvēlējusies arī mazmeita.
Kurmenietes Martas Cīrules mūžs cieši saistīts ar skolu. Četrdesmit piecus gadus viņa bija skolotāja Kurmenes pamatskolā, pedagogi ir visi trīs Martas Cīrules bērni, vecmāmiņas profesiju izvēlējusies arī mazmeita.
— Nule notikušajās Kurmenes skolas 150 gadu jubilejas svinībās jūs godināja kā pedagoģi, kura Kurmenē strādājusi visilgāk. Kādēļ izvēlējāties skolotājas arodu?
— Mani vecāki bija zemnieki, apsaimniekoja 34 hektārus zemes, bet man lauku darbi diez ko neinteresēja. Jau skolas gados izlēmu kļūt par skolotāju. Izvēli ietekmēja arī mani labie skolotāji, es gribēju viņiem līdzināties. Kurmenes pamatskolu beidzu ar četriniekiem un piecniekiem liecībā, pēc tam mācījos Jelgavas ģimnāzijā. Tas notika kara laikā.
— Pēc mācībām Jelgavā atgriezāties Kurmenē?
— Atgriezos un kļuvu par skolotāju. Kurmenes skolā sāku strādāt 1945. gada 15. februārī. Tikko bija beidzies karš, viss izpostīts, daudzas ģimenes izjukušas. Arī vairāki skolotāji devušies karot un vairs nav atgriezušies.
Nesalūzt palīdz bērni
— Vai šādā traģiskā laikā nebija grūti sākt darba gaitas?
— Laiks bija briesmīgs. Vēl “vārījās” Kurzemes katls, šāva no visiem stūriem. Nāvējošās lodes trāpīja arī skolēniem. Visspilgtāk atmiņā palikušas drausmīgās izvešanas, kad neskatījās — liels vai mazs. Skolēnus paņēma tieši no skolas sola, arī vairākus skolotājus izsūtīja. Man šajās šausmās nesalūzt palīdzēja skolēni. Viņi bija četrus, piecus gadus par mani jaunāki, un mēs sapratāmies lieliski. Pēckara skolēni bija vissirsnīgākie, vislabākie un atsaucīgākie bērni, ar kuriem esmu strādājusi. Viņi zināja, kas ir dzīve, kas posts un bēdas. Šiem skolēniem bija skaidri mērķi, kurus sasniegt.
— Vai vēlāku laiku bērniem dzīves mērķu nebija?
— Diemžēl ar katru gadu skolēni kļuva arvien slinkāki, neorganizētāki. Pēckara gados nevienu nevajadzēja izslēgt no skolas par nesekmību vai huligānismu, bet tagad zina tikai tiesības, ne pienākumus. Arī dzīves mērķis tagad ir retajam skolēnam. Kad mans dēls atbrauca no institūta, vienmēr liku izmēzt kūtsmēslus. Lai zina atšķirību un novērtē, kā vieglāk strādāt — ar pildspalvu vai dakšām.
— Vai jums mācoties bija dzīves mērķis?
— Jā, es gribēju kļūt par skolotāju. Arī vēlāk, jau strādājot, man bija mērķis — izglītot citus. Domāju, ka tas izdevies, jo vēl šodien daudzi bijušie skolēni saka paldies.
Sveic ar koka tupelēm
— Jaunie skolotāji saņēma valsts atbalstu?
— Izglītības nodaļa katram jaunajam skolotājam iedeva koka tupeļu pāri, tā teikt, lai jaunās darba gaitas raitāk sokas (smejas — aut.). Vēlāk arī nedaudz auduma iedeva. Veikalā katram skolotājam bija tiesības nopirkt 12 kilogramu miltu, kilogramu sāls un divas kastītes sērkociņu. Tāds bija valsts atbalsts. Vēl Rīgā no spekulantiem varēja nopirkt “tankus” (armijas zābakus). Direktoram par 200 rubļiem bija brūni amerikāņu, skolotājiem par 150 rubļiem — krievu “tanki”. Tad skolai atsūtīja trofejas no vācu armijas — slēpes, baltas ar zaļām svītriņām. Mēs jau toreiz bijām Eiropā — krievu un amerikāņu zābaki, vāciešu slēpes.
— Tomēr labāk kaut tā nekā vispār neko nesaņemt.
— Tā gan. Turklāt pamazām dzīves apstākļi uzlabojās, skolotāji brauca uz teātra izrādēm, koncertiem. Strādāt gan vajadzēja ļoti smagi ne tikai skolā. Kaut gan par mācībām nebija jāmaksā, kamēr bērnus izskolojām, pa pieciem gadiem no kolhoza laukiem uz muguras četrdesmit tonnu gurķu nonesām. Bērni vēl strādāja konservu cehā. Pelnīja naudu apģērbam, apaviem.
— Vai, dzīvi no jauna sākot, atkal izvēlētos skolotājas profesiju?
— Noteikti! Es savādāku dzīvi nemaz nespēju iedomāties.
Kāzās sargā automāts
— Arī jūsu vīrs Kurmenē strādāja par skolotāju?
— Pateicoties darbam, es ar viņu iepazinos. Tas notika 1946. gadā Kurmenē, vīrs no Vecsaules bija atsūtīts darbā par skolotāju. Viņš beidza trīs augstskolas, mācoties pie visām varām: Ulmaņlaikā absolvēja karaskolu, iegūstot virsnieka pakāpi. Vācu laikā Universitātē — Tautsaimniecības fakultāti, krievu laikā — Daugavpils pedagoģisko institūtu, jau 54 gadu vecumā.
— Jūsu vīrs bija virsnieks. Vai padomju varas gados piedzīvojāt represijas?
— Mēs jau baidījāmies, ka kuru katru dienu var izsūtīt. Dzīvojām kā uz naža asmens. Kad 1946. gadā reģistrējām laulību, ciema padomes priekšsēdētājs sēdēja ar automātu kaklā. Ar vīru laimīgi nodzīvojām 51 gadu. Mums bija liela vecuma starpība — 16 gadu, un skauģi teica — viņi jau ilgi nesadzīvos. Bet mēs sadzīvojām, lai gan esmu diezgan asa. Taču man bija ideāls vīrs, vislabākais pasaulē.
Sievai jābūt kaķenei
— Kā izdevās saglabāt labas attiecības, ja jau sakāt, ka esat asa?
— Sievai jābūt ļoti gudrai. Kā kaķenei jāzina, kad murrāt, kad nagus izlaist. Ir jāprot runāt, kad vajag, un klusēt, kad jāklusē. Nedrīkst iespītēties, tā var aiziet katrs uz savu pusi. Tad cietēji ir bērni, jo viņiem visgrūtāk, ne jau vecākiem.
— Skolā noteikti bija arī šķirto vecāku bērni?
— Jā, un uzreiz varēja redzēt, kuram bērnam ģimenē klājas labi, kuram slikti. Ja redzēju, ka nav kaut kas kārtībā, gāju pie vecākiem, runāju, mēģināju palīdzēt. Reizēm tas arī izdevās, par to lielākais prieks.
Skolēnu meklē zem gultas
— Kā skolotājai noteikti bieži nācās apciemot bērnu vecākus?
— Pie skolēniem mājās gājām ļoti bieži, jo bija bērni, kuri no mācībām izvairījās un no skolotājiem slēpās. Vīrs vienu audzēkni no kūtsaugšas novilka, es vienu no pagultes izķeksēju. Aizvilkām ar varu uz skolu, izmācījām, vēlāk delveri pateicās.
— Jūs no saviem skolēniem bieži dzirdat paldies?
— Jā, bieži. Svētkos bijušie skolēni mani burtiski apbēra ar ziediem.
— Par ko kļuvuši jūsu skolēni?
— Izskolotas trīs paaudzes, kāds pustūkstotis skolēnu. Profesijas ir dažādas, likteņa ceļi arī. Manu bijušo skolēnu vidū ir gan ārsti, gan arhitekti, ir skolotāji, žurnālisti, pašvaldību vadītāji. Skolēni izklīduši visā Latvijā, daudzus neesmu redzējusi kopš skolas beigšanas. Arī kolēģi kur kurais. Diemžēl daudzi jau miruši.
Dejot neiesi, Sibīrijā nokļūsi
— Kādas bija pēckara skolotāju izklaides iespējas?
— Izklaides iespējas bija minimālas, jo lielāko daļu laika aizņēma darbs. Kolhozā bija klubs, kurā skolotājiem obligāti bija jāiet dejot un dziedāt. Ja negāji, piedraudēja, ka nevarēs strādāt.
— Ne katrs prot dziedāt vai dejot.
— Nu tad lika teātri spēlēt. Arī uz ballēm visiem obligāti bija jāiet. Ja kāds neatnāca, viņam tūlīt piesolīja dejas ar baltajiem lāčiem. Obligāta bija draudzība un kopīga sportošana arī ar kaimiņskolām.
— Jūs kolhoza klubā dejojāt vai teātri spēlējāt?
— Es darīju visu, ko vajadzēja. Gan dziedāju, gan dejoju, gan teātri spēlēju. Man patika. Skolotājam vispār jābūt aktierim un dziedātājam. Arī mans vīrs bija labs orators.
— Kādas bija jūsu lomas teātrī?
— Tēloju stulbas, mantkārīgas un nenovīdīgas vecenes — pilnīgu pretstatu pašai.
— Ko jūs novēlētu šodienas jaunajiem skolotājiem?
— Lai pirmajā vietā ir pienākums.
Vajadzīga ģimenei
— No skolas aizgājāt 1987. gadā. Ko darāt visus šos gadus?
— Man ir trīs bērni, visi skolotāji. Arī mazmeita ir skolotāja, māca bērnus pirmajās klasītēs, tāpat kā to darīju es. Palīdzu viņiem ar padomiem. Ir pieci mazdēli, arī viņiem vecmāmiņas padoms dažreiz vajadzīgs. Žēl tikai, ka neviens mazdēls nevēlas kļūt par skolotāju. Viņi saka: pedagogs tik maz pelnot, ka nav vērts strādāt.
— Vai labi saprotaties ar jauno paaudzi?
— Ļoti labi. Es no rīta visus uz darbu pavadu, vakarā mājās sagaidu. Esmu tā viņu dzīves ritmā iekļāvusies, pieradusi, ka citādi dzīvot nespētu. Satiekos arī ar sava vecuma cilvēkiem, ar kaimiņienēm apspriežam jaunumus politikā, valdībā.
Mūža zeme Kurmene
— Jūs teicāt, ka Kurmenē esat tikai vasarā, bet ziemā dzīvojat Vecumniekos. Kādēļ tā maināt dzīvesvietu?
— Vecumniekos dzīvo mana meita, viņai tur labiekārtots dzīvoklis ar dušu, vannu, apkuri. Ziemā man Vecumniekos vieglāk, taču siltā laikā noteikti gribu savā Kurmenē. Man nevajag ērtību, bet manu Kurmeni. Te, vecajā muižas kariešu darbnīcā “Eglainēs”, dūmo krāsns un ūdens jānes no akas, bet tā ir mana Kurmene, man citas nevajag. Jā, te ir nostūris, slikta satiksme, bet tā ir dzimtā vieta, mana mūža zeme.
VĀRDS, UZVĀRDS: Marta Cīrule.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1925. gada 15. novembris, Kurmene.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā pedagoģiskā.
NODARBOŠANĀS: pensionāre.
ĢIMENE: trīs bērni, septiņi mazbērni, viena mazmazmeita.
VAĻASPRIEKS: adīšana, lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
