Ar to arī apsveicu visus ledus prieku baudītājus, jo nu jau būs pagājusi vismaz nedēļa, kā Cēsu, Gulbenes un Alūksnes puses mazie ezeriņi ir pārvilkušies ar 10 cm biezu ledus kārtu. Šajā ziņā, protams, liela priekšrocība ir vidzemniekiem, jo tālu nav jābrauc, savukārt Kurzemes puses copmaņiem tagad jāmēro tāds pats ceļa gabals kā tiem, kuri no otra Latvijas gala vēlas doties uz jūru butēs. Nu, tā teikt, ir līdzsvars.
”Bliežam” pa asariem
Pirmie uz pirmā ledus vienmēr nonāk asari un līdakas.
Asaris pieder pie tām zivīm, kuras izteikti mājo baros. Vasarā vēl šur tur var redzēt peldam vientuļu strīpaini, bet ziemā viņi sāk pulcēties pēc lieluma. No tā tad arī izriet copes veiksme. Tie, kuri ir gatavi meklējumiem un kam pietiek spēka izurbt aptuveni 50 āliņģu, visbiežāk lielo asari arī atrod. Tie, kam spēka mazāk vai slinkuma vairāk, meklē no iepriekšējās dienas maksimāli lielāku laukumu ar pēc iespējas vairāk izurbtiem ledus caurumiem. Tas vedina cerēt, ka varbūt kāds būs mēģinājis zivis iebarot un līdz ar to lielais asaris vai kāda cita zivs joprojām būs zem vakardienas āliņģiem.
Iespējas ir dažādas. Patlaban asari vairāk jāmeklē tieši piekrastes apkaimē. Ja vieta nepazīstama, es ieteiktu rīkoties šādi. Izvēlamies rajonu un virzienā no krasta uz vidu izurbjam vismaz sešus āliņģus romba izkārtojumā. Attālums starp āliņģiem, asarus meklējot, būs septiņi metri un ne mazāk. Pirmkārt, tā varēs noskaidrot gultnes slīpumu no krasta attiecībā pret vidu, bet sāniskie āliņģi dos iespēju novērtēt, cik līdzena šajā vietā ir ūdenskrātuves apakšējā daļa. Tad, kad āliņģi izurbti, ejam atpakaļ un katrā urbumā ar barotavas palīdzību ielaižam šķipsniņu motiļu. Atkal atgriežamies pie pirmā urbuma un sākam strādāt. Pirmās divdesmit copes minūtes sadalām uz visiem āliņģiem neatkarīgi no tā, ir cope vai nav. Tad, pie pēdējā nonākuši, varam secināt, kas notiek un kuri urbumi ”strādā”, kuri — ne. Tajos, kas darbojas, derētu papildus piebarot.
Inventārs bļitkotājiem
Kā zināms, jo lielāks asaris, jo viņam vairāk patīk ātrs, parupjš dribls. Protams, gadās arī izņēmumi, tomēr pamatu pamats ir tieši šāds. Ar resnām auklām un milzīgām mormiškām aizrauties nevajadzētu. Vajag darboties pēc principa — jo smalkāk, jo labāk, bet atrast šo robežlīniju ne katram ir pa spēkam. Lielas kļūdas pieļaujam jau mājasdarbu posmā. Zinu daudzus makšķerniekus, kuri uz ziemas copi aizbrauc ar sagatavotām divām vai trim mazmakšķerītēm. Nu kas labs no tā var iznākt? Nekas. Tādā situācijā ir jābūt izcilai veiksmei, kas visbiežāk ”atnāk” vēlā pavasarī uz pēdējo ledu, kad zivis skābekļa pieplūduma dēļ ir manāmi aktivizējušās un īpaši nepievērš vērību tam, kas tiek piedāvāts. Pašlaik situācija ir citāda. Līdz ar to nepieciešams lielāks dažādo mormišku piedāvājums, un tas viss jāsagatavo jau laikus mājās, nesaldējot pirkstus.
Kaut arī asaris ir izteikts plēsoņa un sasniedz vērā ņemamus apmērus, nez kāpēc daudziem šķiet, ka auklas resnumu un mānekļa lielumu vajadzētu palielināt tikai tad, kad dodaties ķert citas tāda paša izmēra zivis. Jā, ja salīdzina citas baltās zivs un asara proporcijas, pēdējam ir lielāka mute (plēsoņa taču), tomēr, manuprāt, inventārs izmantojams viens un tas pats. Piemēram, paliels plicis ar savu ”pumpēšanu” ir daudz bīstamāks auklu rāvējs nekā asaris. Pēdējam, lai viņu dabūtu uz ledus, vistrakākie gājieni sākas fināla fāzē, kad asaris ir pievilkts pie izurbtā āliņģa apakšējās daļas, jo tad viņš, tāpat kā forele ziemā, sāk traku riņķadanci gar ledus malu. Šādā veidā neglābjami tiek plēsta aukla, kas pēc katra tāda ”svarīgāka” strīpaiņa būtu jāpārbauda. Ja asaris ir svarā aptuveni līdz 250 — 300 gramiem, tad pilnīgi pietiek ar 0,10 mm aukliņu, bet, ja izmantojam ”Stroft”, tad arī 0,08 mm, jo šī aukla nebūt neatbilst saviem izmēriem un ir krietni resnāka, nekā tiek rakstīts uz spolītes. Tas gan attiecas arī uz citām auklām.
Vajadzētu ”likt aiz auss”, ka pašreiz, kad ledus biezums ir tikai 10 cm, skābekļa zivīm pietiek un viņas mīļu prātu dzīvo seklumā, pie paša krasta. Ļoti bieži ir nācies novērot, ka pie krasta piestāj auto, vīri izraušas ārā un gandrīz vai tādā kā skrējienā drāž uz ledus vismaz simts metru no krasta. Pa to laiku vietējais opītis apsēdies pašā krastmalā, kur dziļums nepārsniedz 20 cm, un vienu pēc otra velk smukus asarus.
Tas ir kā likums, ka uz pirmā ledus jābūt līdzi līdaku makšķerei. Pašlaik līdakas ir ļoti aktīvas, un bieži vien no viena āliņģa dienas laikā var izvilkt visu pieļaujamo normu. Nevajadzētu aizmirst, ka neatkarīgi no tā, ar kādām makšķerītēm copējam, vienlaikus izurbtajos āliņģos drīkst būt ne vairāk par divām mazmakšķerītēm. Pretējā gadījumā var iznākt nepatīkamas pārrunas ar zivju inspektoriem un maciņa patukšošana ne pa jokam.
Visiem — ne asakas, un atcerieties, ka jūs kāds arī gaida mājās, jo pārgalvība uz ledus nav pieļaujama, par to var nākties dārgi samaksāt.
