Vakar dzimšanas dienu atzīmēja skrīveriete Simona Galvanovska. Dzīvespriecīgo jubilāri nesalauza tas, ka šogad svinības ģimenes un draugu lokā nācās aizvietot ar videozvanu un telefonsarunām. Simonas dzīves moto
ir — labais vairo labo. Tieši ar šādu nostāju viņa iesoļoja
28. dzīves gadā.
Kustība ikdienas pamatā
Simona Galvanovska ir vecākā trīs bērnu ģimenē. Simonas māsa ir piecus gadus jaunāka, brālis — desmit. Jubilāre neprata sēdēt mierā, skolas laikā iesaistījās visās iespējamajās aktivitātēs — deviņus gadus spēlēja rokasbumbu, darbojās pulciņos, vadīja ekskursijas Skrīveros, dziedāja korī un ansamblī, dejoja tautas dejas. “Kustība vienmēr bijusi ikdienas pamatā. Noslogoju sevi ar lietderīgām nodarbēm, blēņām laika neatlika. Esam tā audzināti, ka darbs nav svešs, un no tā nebaidos. Kopš bērnības man šķiet pašsaprotami iet un darīt. Kad man bija desmit gadu, piedzima brālis, vecāki strādāja un es palīdzēju viņu pieskatīt. Tas bija atbildīgs pienākums. Bērnībā grūtāk sadzīvot bija ar māsu, ik pa laikam radās strīdi, dalīšana,” stāsta jubilāre.
Tas ir mans lauciņš!
Sports un kustību prieks Simonai bija ļoti svarīgs, vidusskolas posmā jubilāre saprata, ka vēlas profesionālo karjeru saistīt ar ārstniecību. Vienīgi līdz pēdējam brīdim nebija skaidrības, tieši kādā jomā. Kad eksāmeni bija nokārtoti, Simona izlēma par labu fizioterapeita profesijai. Lēmumu nožēlot nav nācies. Skrīveriete jau četrus gadus ir speciāliste privātās veselības aprūpes iestādes “Veselības centrs 4” filiālē “Diagnostikas centrs” Rīgā. “Tas ir mans lauciņš, man ļoti patīk! Tas ir darbs ar cilvēkiem, kuriem ir sūdzības par veselību. Pacienti vēršas pēc palīdzības, cilvēki nenāk ar domu — o, es tagad pavingrošu, un viss būs forši! Viņi nāk ar savu sāpi. Grūtākais fizioterapeita darbā ir pacientu iepriecināt, motivēt. Ir arī ārējie faktori, problēmas privātajā dzīvē, kas ietekmē pacienta ārstniecības procesu. Ikdienā cenšos ievērot un praktizēt savas zināšanas, bet tas ne vienmēr izdodas. Tad ir kā teicienā — kurpnieks bez kurpēm. Arī fizioterapeitam neizdodas visu ievērot, tad ir tādas pašas sūdzības kā pacientiem. Mūsdienu lielākais klupšanas akmens ir mazkustīgs dzīvesveids, tostarp arī man. Ikdienā mēģinu sevi motivēt un atrast iespēju izkustēties, nekāpt mašīnā, bet iet kājām. Jāmeklē iespējas izkustēties. Šobrīd kopā ar draugu aktīvi slēpņojam, iesaistām arī ģimeni šajās aktivitātēs. Pamatā cilvēkiem ir sēdošs darbs, muskuļi netiek nodarbināti, nepilda savu funkciju, un rodas veselības problēmas. Kustoties organisms tiek apgādāts ar skābekli, ir vairāk enerģijas muskuļos un galva kļūst skaidrāka, darbs rit produktīvāk,” stāsta Simona. Šobrīd jubilārei ir piespiedu dīkstāve— Veselības ministrija aicināja veselības iestādēm apturēt darbu, pacienti tiek pieņemti tikai akūtos gadījumos.
Pirms pāris gadiem Simona bija fizioterapeite abos Skrīveru bērnudārzos. Dzimtajā pusē tika realizēts Eiropas Savienības projekts, reizi nedēļā Simona brauca pie bērniem un vadīja vingrošanas nodarbības. “Nebiju pārliecināta, ka vienlaikus spēšu noturēt 20 bērnu uzmanību un viņiem kaut ko iemācīt. Bet rezultāti bija! Bija patīkami redzēt, ka vingrinājumi, ko sākumā bērni nespēja veikt, pēc pusgada jau padevās. Darbs ar bērniem ir foršs, bet tas prasa daudz enerģijas. Jāspēj noturēt uzmanību, nodarbībai jābūt interesantai, lai bērni gribētu darboties. Tas bija arī labs pārbaudījums man. Bija interesanti,” stāsta Simona.
Ceļošana —
patvērums
no ikdienas
Fizioterapeita iemaņas, tāpat kā ārstu konsultācijas, ir pieprasītas arī draugu lokā. Jubilāre stāsta, ka pat brīvdienās draugi un paziņas vēršas pēc konsultācijas vai lūguma pamasēt sāpošo vietu. “Visu laiku esmu sasniedzama. No vienas puses, tas ir pozitīvi, bet citreiz gribas atpūties. Viens no veidiem, kā to izdarīt,— izbraukt no valsts,” stāsta jubilāre. Ceļošana ir viņas sirdslieta un patvērums vienlaikus. Tas ir laiks sev, iespēja, kad atslēgties no visa un visiem. Ceļošana ārpus valsts vairāk sākās augstskolas laikā, kad Simona iesaistījās “Erasmus+” projektos, Aizkraukles “Galaktikas” un biedrības “Yes” aktivitātēs. Jubilāre pabija daudzās ārvalstīs. “Man bija burvīgā iespēja valstis iepazīt no cita — īstā skatupunkta. Tas nelīdzinājās atpūtas braucieniem, kur laiks tiek pavadīts viesnīcā pie baseina. Ar projektiem ārvalstu kultūru un ikdienu iepazinu tādu, kāda tā ir,” stāsta jubilāre. Simona iecienījusi siltās zemes — palmas, jūru un okeānu. Visspilgtāk atmiņā palicis brauciens uz Azoru salām, Portugāli un Kipru. Tagad ceļojumos dodas kopā ar draugu.
Tie, kas Simonu pazīst, vienā vārdā viņu salīdzina ar saulīti. Jauka, mīļa un labestīga. “Mani raksturo labestība. Cenšos vienmēr rīkoties pareizi un pret apkārtējiem izturēties labi. Zemeslode ir apaļa, tas viss man kādreiz nāks atpakaļ. Esmu pacietīga un mērķtiecīga. Cenšos izvairīties no negatīviem cilvēkiem, ja nākas, uzklausu, piekrītu vai paklusēju, bet savas domas no tā nemainu. Pēc šādām saskarsmēm cenšos saņemties un dienu turpināt uz pozitīvas nots. Cilvēki ir dažādi, arī mans pozitīvisms reizēm beidzas. Tad brīvajā laikā dodos pastaigā, skrējienā vai ceļojumā, lai uzlādētos un atgūtu enerģiju. Dzīves skola un vecāku audzināšana ir veidojušas manu pasaules redzējumu un formulējušas mani kā personību. Vecāki nebija stingri, daudz man uzticējās. Nezinu, vai es spētu desmitgadīgam bērnam uzticēt zīdaini, bet man uzticēja. Uzticība veicinājusi patstāvību, iemācīja rūpēties par māsu un brāli. Šobrīd man jārūpējas par pacientiem, lai viņi no kabineta izietu smaidīgi. Tas ir mans atalgojums, balva — pacientu prieks. Mani priecē klienti, kas saka, ka no manis viņiem veidojas atkarība, gribas nākt vēl un vēl,” stāsta jubilāre.
Šogad mierīgi
Vakar Simonai apritēja 28 gadi. Kamēr divciparu skaitlis sākas ar divi, tikmēr viss ir labi. Jubilāre smejot teic, ka dīvainas sajūtas varētu pārņemt pēc pāris gadiem. Šogad ierastās svinības ģimenes un tuvāko draugu lokā valstī esošā ārkārtas stāvokļa dēļ nenotika. “Ar draudzeni svinējām videozvanā, bilde bija priekšā, tikai kūku ēdām katra savās mājās. Protams, bija nedaudz savādi, ka nebiju kopā ar ģimeni, bet šobrīd svarīgākais ir ievērot ierobežojumus, lai slimība ātrāk beigtos un dzīve atgrieztos ierastajā ritmā. Manā dzimšanas dienā mamma mēdza rīkot pārsteiguma ballītes, man nezinot, saaicināt ģimeni un tuvākos draugus. Šogad tā mierīgi sanāca, galvenais, ka pacilātais noskaņojums nekur nav zudis,” par dzimšanas dienu stāsta skrīveriete. ◆
