Pāris dienu pirms lielās 80. jubilejas sērenietim Pēterim Kraševskim vēl darba pilnas rokas — paprika jāpiķē un kaklasaite jāgludina. Kad rīt no malu malām sabrauks viesi, “Skalbēs” atkal valdīs kārtība.
Grāmata rokrakstā
Pēteris Kraševskis savas atmiņas laiku pa laikam pieraksta, bet liela daļa to joprojām ir rokrakstā. Neesot īsti laika meklēt kādu, kurš to visu pārvērstu drukai piemērotā formātā. Ar dzimtu saistītie notikumi ir zināmi pat no 1780. gada. Nelielā daļā no šīs vēl netapušās grāmatas man palaimējās ielūkoties.
Pēteri pašu noteikti var pielīdzināt dzīvai grāmatai — tik aizraujošs un iedvesmojošs ir viņa stāstījums par laiku, kurā dzīvojis. Dzīves līkločos spējis savienot savas spējas un patiku ar darbu sabiedrības labā. Unikāls cilvēks, apveltīts ar īpaši asu prātu, pacietību, spēju paredzēt notikumus vairākus soļus uz priekšu. Tā Pēteri varētu slavēt vēl un vēl. Vēl tagad ar 80 gadu pieredzi kaulos viņš nesēž mierā, atceroties bijušo, bet nemitīgi strādā. Mājas priekšpusē no ziemas miega mostas viņa izlolotās vīnogas, siltumnīcā drīz saknes dzīs paprika, tomāti un daudzi citi garšīgi un veselīgi augi.
Visu izšķir
stadions
Jubilārs stāsta, ka Kraševsku dzimta cēlusies Bebrenē, bet 1947. gadā atnākuši uz Sēreni. Skološanās iegadījās kara laikā. Bēgot no frontes līnijas, skolas nācies mainīt jo bieži. 1. klasi sāka apmeklēt Medumos, bet Latvijā ienāca vācu armija un skolā izvietoja štābu. Bēgļu gaitas aizveda uz Kurzemi, un privātmājā Kuldīgā tika pabeigta 2. klase. Vēlāk, 1945. gadā, ģimene atgriezās tuvāk dzimtajai vietai, jau krievu pārvaldītajā teritorijā Salas pagastā. Tēvam piešķīra zemesgabalu Sēlpilī, bet Pēterim bija jāatsāk mācības. Pēc diviem gadiem, kad Sērenes pusē bija iespēja nopelnīt meža darbos, ģimene pārcēlās vēlreiz. Pēc jukām izglītībā Sērenes skolas 7. klasi jau izdevās pabeigt ar “teicami”.
Liktenīgi vai tikai sakritība, bet, kopā ar māti aizbraucot uz Jaunjelgavu, acīs iekritis liels plakāts ar Saulaines lauksaimniecības skolas aicinājumu mācīties. Mājās pārbraucot, pa rokai gadījusies avīze “Cīņa”, un tajā bija raksts, ka Saulainē pie skolas uzbūvēts stadions. “O, tas man der! Toreiz nopriecājos,” saka jubilārs. Pirms tam puisis bija nopietni nodarbojies ar volejbolu, tāpēc iespēja spēlēt tiem laikiem modernā laukumā bija vilinoša. Saulainē Pēteris izskolojās par agronomu. Sportā panākumi bija izcili, komandu Bauskas rajonā nevarējis pārspēt neviens. Augstākais rezultāts — piektā vieta republikā. “Esmu redzējis, kā Jaunjelgavas komanda zaudē Neretai, toreiz vieniem no spēcīgākajiem volejbolistiem republikā, bet pats viņiem zaudējis neesmu,” stāsta Pētera kungs. Saulainē kopā ar jubilāru mācījās arī tādi slaveni vīri kā vēlākais kolhoza “Uzvara” priekšsēdētājs Ivars Jansons, Skrīveru izcilais agronoms Jānis Auseklis. Salīdzinoši nesen Pētera mājās bijis pirmais saulainiešu salidojums.
Darbs kā pa
viļņiem
Pēc Saulaines skolas beigšanas līdz iesaukumam obligātajā dienestā jubilārs norīkots darbā uz Lutriņiem Saldus pusē. Dienesta laiks aizvadīts ļoti tālu no mājām — pie Krievijas un Ķīnas robežas — artilērijas pulkā. Vēlāk, piecdesmitajos gados, kolhozā “Cīņa” viņam ierādīja brigadiera amatu. Nelaimējies ar priekšsēdētāju, un tāpēc, ka ar tādu nebijis pa ceļam, uzrakstījis atlūgumu un sācis strādāt Daugavas otrā krastā, kolhozā “Zaļā zeme” Skrīveros par agronomu. Šis salīdzinājumā ar iepriekšējo — milzīgs, tik tikko pārvaldāms. Kolēģi ar jaunā agronoma darbu bija apmierināti, bet viņš pats gan ne.
Ilgi nebija jāgaida, tikai viena sezona, kad “Cīņas” kolektīva delegācja ieradās pie Pētera ar lūgumu nākt atpakaļ, nu jau par priekšsēdētāju. Tā pagāja trīs gadi, līdz kolhozus apvienoja, izveidojās “Sērene”, un no priekšsēdētāja amata nācās atkal stāties kolhoza “Daugava” agronoma vietā. Novērtējot Pētera darbaspējas, drīz vien viņu ievēroja augstākas instances un “piespiedu brīvprātīgi” iecēla par Jēkabpils dīķsaimniecības direktoru, kas tagad ir zivju audzētava “Sērene”. Pieci gadi pagāja ar zivīm un cilvēkiem, apgūstot kaut ko pilnīgi jaunu. Darbs padevās, sezonā saražotais zivju daudzums — 120 tonnu.
Aptuveni ap to laiku, kad sākās Pļaviņu HES celtniecība, Pēteris atnāca atpakaļ uz kolhozu “Sērene”, un tikai tad viņš sevi esot sajutis par pilntiesīgu agronomu. Līdz tam bija zināšanu un pieredzes krāšana. Par to liecinājis graudaugu ražības kāpums — triju gadu laikā no 9 līdz 19 centneriem no hektāra.
Palīgražotne —
multimiljonāre
Gāja laiks, mainījās kolhoza vadība, ar kuru agronoms nebija vienisprātis, un strīdu vietā viņš izvēlējās ko pilnīgi citu — Aizkraukles komunālo uzņēmumu kombinātu.
Pēc 16 gadiem labiekārtošanas meistara amatā atkal mainījās priekšniecība, un, kā par laimi, “Sērenē” rādās pirmie palīgražotnes iedīgļi. Pēc zvana kolhoza priekšsēdētājam palīgražotnes vadītāja vieta bija nodrošināta. Sākās viens no visinteresantākajiem, visavantūristiskākajiem posmiem Pētera un arī kolhoza “Sērene” dzīvē. Ar 200 strādnieku kolektīvu darba efektivitāte bija sprādzienam līdzīga. Plastmasas izstrādājumu ražošana daudziem Latvijas uzņēmumiem, kā “Dzintars”,
“1. maijs” un VEF, maizes ceptuves atvēršana, šampinjonu audzēšana, gaļas pārstrāde. Palīgražotne gadā deva pat līdz 6 miljoniem rubļu lielu peļņu. Kolhozam nauda nāca kā pa reni. Kas būtu bijis tālāk, ja ne juku laiki, grūti iedomāties.
Mūzikas mīlestību manto no senčiem
Šodienas rāmajam dzīves ritumam pagājušais laiks šķiet kas nebijis. Pirms “Sērenes” brīvā laika bija vairāk, un ilgus gadus Pēteris izmantoja no vecākiem un vecvecākiem mantoto lielo mūzikas mīlestību. Bija ģitārists, pianists un saksofonists. Spēlējis Jaunjelgavas un Sērenes orķestrī. Savukārt tēvs piedalījās pēdējos pirmās Latvijas brīvvalsts Dziesmu svētkos 1940. gadā, bija viens no vadošajiem solistiem dubultkvartetā, un roku viņam toreiz spiedis pats svētku organizators un diriģents Teodors Reiters.
Par otru lielo aizraušanos atgādina vareni brieža ragi pie istabas sienas. Te varētu sekot vēl daudzas interesantas atmiņas, bet tās lai paliek rītdienas lielajai ballei Sērenes klubā. ◆
