Rudens iekrāsojis koku lapas dzeltenās un sarkanīgās krāsās.
Rudens iekrāsojis koku lapas dzeltenās un sarkanīgās krāsās. Dienās, kad starp mākoņiem parādās saule, tā vien gribas doties dabā, lai vērotu košās krāsas un zem kājām sajustu zeltaino lapu čaboņu. Baudīt lieliskas ainavas nemaz nav jābrauc uz Siguldu, Tērveti vai kādu citu tālāku vietu. Varat doties tepat uz Skrīveru dendrāriju.
Patiesībā pie Skrīveriem ir divi valsts nozīmes aizsargājami dabas objekti — aptuveni 16 hektāru plašais Skrīveru dendrārijs starp Rīgas—Daugavpils šoseju un Daugavu, bet lielceļa otrā pusē ir svešzemju koku stādījumi, kuri plešas vairāk kā 400 hektāru platībā.
Teritoriju apsaimnieko akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” Vidusdaugavas mežsaimniecības Madlienas iecirknis.
Sadalīts ģeogrāfiskajos apgabalos
Madlienas iecirkņa vadītājs Andis Dzērve stāsta, ka dendrārijā kopā ar vietējām sugām aug 301 sugas koki un krūmi, izvietoti divās terasēs.
Koki un krūmi dendrārijā ir stādīti 19 floristiski ģeogrāfiskos apgabalos. Lai saglabātu vērtīgos stādījumus, 2004. gadā izstrādātajā dabas aizsardzības plānā ir izvirzīti vairāki mērķi — saglabāt Skrīveru dendrāriju kā nozīmīgu dendroloģisku stādījumu un labiekārtot un popularizēt to kā izglītojošu un tūrisma objektu.
Ievēro Siversa principu
Realizējot šos mērķus, būtu jāņem vērā tie paši principi, kurus ievēroja Makss fon Siverss — stādījumi iekārtojami dabiskā (angļu) ainavu parka stilā, sugas jāgrupē pēc floras ģeogrāfijas principa, ņemot vērā augu ekoloģiskās īpatnības. Katrā floristiskajā apgabalā jāveido tādas augu sabiedrības, kas ir pēc iespējas tuvākas dabiskajām, floristiskie apgabali parkā jāveido tādā secībā, kas atbilst to vietai uz zemeslodes, lai parādītu pāreju no viena apgabala otrā. Visi stādi jāizaudzē no savvaļas augu sēklām vai spraudeņiem, kas ņemti tieši no atbilstošā floristiskā apgabala. Diemžēl šī metode ir ļoti dārga un laikietilpīga. Turklāt kaut ko iestādīt parkā ir īpaši sarežģīti. Auglīgās zemes kārta ir tikai dažus desmitus centimetru bieza. Zem tās — cieta dolomīta klints. Speciālistiem vēl joprojām nav īsti skaidrs, kā šādos sarežģītos apstākļos izdevies ieaudzēt tik daudz svešzemju koku un krūmu, kuriem jau tā bija grūti piemēroties vietējam klimatam.
Dabas aizsardzības plāns paredz pakāpenisku dendrārija rekonstrukciju, labiekārtošanu un izglītojošas informācijas izvietošanu pie kokiem un krūmiem. Tas ne tikai palīdzēs saglabāt vērtīgos stādījumus, bet arī noderēs Skrīveru pagasta attīstībai.
Dabas aizsardzības plāns izstrādāts 10 gadiem — no 2005. līdz 2014. gadam.
Rosās celtnieki
Šovasar Skrīveru dendroloģiskajā parkā rosījās celtnieki. Firma “Skalds” no Kokneses no jauna bruģēja centrālo parka celiņu no ieejas vārtiem līdz pat jaunās pils kāpnēm. Kopā ar “Skrīveru celtnieka” vīriem jaunās pils drupās no masīvām dolomīta plāksnēm izveidots ērts skatu laukums. No tā paveras brīnišķīgs skats uz Daugavu un parka apakšējo terasi. No pašas pils gan palicis vairs tikai neliels mūra fragments un ieejas kāpnes. Leģenda vēsta, ka šīs kāpnes izgatavotas no sena latviešu upurakmens. Kad pils bijusi gatava, no meža iznācis mazs balts vīriņš un teicis, ka pils drīz nodegs, bet kāpnes te paliks mūžīgi. Tā arī noticis. Pili sagrāva, bet uz kāpņu akmens plātnēm neaug pat sūna.
Šī leģenda nav vienīgā, kura saistīta ar Skrīveru dendrāriju. Vēl kāds cits nostāsts vēsta, ka dendrārijā starp abām terasēm ir ala. No pils pagraba eja vedusi zem Daugavas uz Jaunjelgavu. Vietējie var parādīt arī ieeju šajā alā. Diemžēl pēc dažiem metriem tā beidzas pie mūra sienas. Nav zināms, kas ir aiz tās.
Šobrīd uzņēmums “Skrīveru celtnieks” sācis strūklakas remontu parka centrālajā daļā. Savlaik uz šo strūklaku, tāpat kā uz pili, bija ierīkots ūdensvads no netālā Kalnmuižas ezera. Turklāt spiedienu sistēmā nodrošināja līmeņu starpība — ezers ir ievērojami augstāk par pili. Diemžēl šis pirmais ūdensvads Latvijas laukos vairs nedarbojas. 1980. gadā strūklaku jau reiz atjaunoja, un ūdeni tai pievadīja no artēziskā urbuma. Arī jaunajai sistēmai ūdeni paredzēts ņemt no urbuma, turklāt strūklakas mehānisms plānots visai sarežģīts. To paredzēts atklāt nākamajā gadā Meža dienās.
Brauc ekskursanti
Cilvēki bieži apmeklē dendrāriju. Pastaigājas gan vienatnē, gan pāros. Ierodas arī ekskursantu grupas. Tām gidu nodrošina vietējā pašvaldība. Visbiežāk grupām par parka vēsturi stāsta Skrīveru vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Daina Viļuma vai kāds no gidu pulciņa dalībniekiem. Bieži viesi ir arī Salaspils botāniskā dārza speciālisti, kuri gan iztiek bez gida, jo ļoti labi orientējas svešzemju koku stādījumos.
Atkritumu sērga
— Parkā jāstrādā nepārtraukti, — saka Andis Dzērve. — Regulāri jāpļauj zāle, jāsavāc nolūzušie koku zari, rudeņos jāsavāc uz celiņiem nobirušās lapas. Protams, reizēm nepieciešams ķerties arī pie zāģa, taču to drīkst darīt tikai speciālists, jo nezinātājs viegli var iznīcināt kāda reta koka atvasi, kura būtu jāsaudzē parka tālākai attīstībai. Nopietna problēma ir atkritumi. Parka teritorijā cilvēki vēl cenšas izturēties pieklājīgi, bet to nevar teikt par stāvlaukumu un šosejas Rīga—Daugavpils malu. Pagājušajā ziemā dendrārija stāvlaukumā kāds pat izmta salauztu tualetes podu. Sadzīves atkritumu maisi diemžēl kļuvuši gandrīz vai par ikdienišķu parādību. Arī šosejas malā nevīžas bieži vien pa automašīnas logu izmet visdažādākos atkritumus.
Mazliet no vēstures
Paputējušo un parādos iegrimušo Skrīveru muižu 1874. gada 13. aprīlī par 227728 rubļiem nopērk no Igaunijas nākušais landrāts Augusts fon Siverss, vēlākā dendrologa Maksa fon Siversa tēvs. Tolaik nākamais muižas īpašnieks vēl studē Tērbatas universitātē. 1881. gadā viņš kļūst par pilntiesīgu un vienīgo muižas īpašnieku. Tad viņš arī sāk veidot šo ainavu parku, kas ir unikāls ne tikai Latvijas, bet arī Baltijas un pat pasaules mērogā.
18. gadsimtā parkos nāk modē jaunais stils no Anglijas, tāpēc ainavu parkus, kāds ir arī Skrīveru dendrārijs, sauc par angļu stila parkiem. Te cieņā dabīgums. Speciālisti atdarina dabasskatus, ņem vērā izmaiņas gadalaikos un dažādās diennakts stundās. Projektē gaismas un ēnu “rotaļas”. Taču neviens nedrīkst ievērot, ka parks ir cilvēka roku un prāta veidojums.
Maksam Siversam ir stingra apņemšanās — sēklu materiālu dendrārijam gādāt no savvaļā augušiem kokiem un krūmiem. Viņš rosīgi piedalās sēklu vākšanas ekspedīciju organizēšanā un finansēšanā uz visdažādākajām pasaules vietām — gandrīz visu ziemeļu puslodi.
Sēklas Skrīveros sāk saņemt 1881. gada rudenī, bet nākamā gada pavasarī Vecās pils dolomīta žoga iekšpusē ierīkota pirmā stādaudzētava — lecektis.
1891. gads. Kokaudzētavā stādāmais materiāls ir pietiekami izaudzis. Laiks sākt parka veidošanu. Jau laikus padomāts, lai attiecīgajā vietā augsne būtu palabota un pieskaņota tam kokam, kurš tur augs. Vietējā priede, egle, lazda “aicinātas” svešzemnieku aizsargāt no saules, vēja. Kad “ienācēji” paaugsies, vietējais kociņš pazudīs. Pats Siverss ar spieķi norāda katra kociņa dēstīšanas vietu.
Īpaši jācīnās ar kurmjiem, tāpēc vienam kalpa zēnam maksāts pat vesels rublis par katru beigtu kurmi.
Diemžēl Pirmais pasaules karš pārtrauc M. Siversa darbošanos. Dendrārijs divus gadus ir frontes joslā. Parku izvago ierakumi, nezināšanas dēļ nocērt daudzas vērtīgu koku audzes.
Nodibinoties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijai, parks un meža kultūru stādījumi kļūst par studentu mācību bāzi. Te vāc herbārijus, top diplomdarbi, iegūst materiālus disertācijām.
Ko tūrists var apskatīt dendrārijā?
1967. — 1969. gadā veic parka inventarizāciju un konstatē, ka starp parkā augošajām 257 koku sugām ir ļoti daudz unikālu. Parkā ir desmit sugu vienīgie eksemplāri Eiropā, 16 tādu sugu, kuras savvaļā vairs neaug. Ir arī četras tādas sugas, kas pasaulē aug tikai četrās vietās.
Skrīveru dendrārijs koku un krūmu ziņā ir bagātākais parks Latvijā. Te aug 30 sugu koki, kas uzskatāmi par retumu Eiropā. To vidū: baltmizas baltegle, Amerikas lapegle, Korejas egle, Rumēlijas priede, duglāzija, Kanādas papīra bērzs un daudzi citi.
