Šonedēļ 70 gadu jubileju svin Eduards Maculevičs no Aizkraukles pagasta “Mežvidu” mājām. Viņa sieva Dzidra, ar kuru laulībā nodzīvoti 45 gadi, atzīst, ka vīram ir zelta rokas un laba sirds.
Šonedēļ 70 gadu jubileju svin Eduards Maculevičs no Aizkraukles pagasta “Mežvidu” mājām. Viņa sieva Dzidra, ar kuru laulībā nodzīvoti 45 gadi, atzīst, ka vīram ir zelta rokas un laba sirds.
Uzdāvina dzīvokļa atslēgas
Eduarda kungs ir koknesietis, bet Aizkrauklē ieprecējies. Abi iepazinās, kad Eduards atbrauca atvaļinājumā no dienesta armijā. Līdz dienesta beigām viens otram rakstīja vēstules, un 1958. gada
6. novembrī viņi Kokneses ciema padomē reģistrēja laulību. Dzidra toreiz strādāja Lipšu pansionātā, un liels bija jaunlaulāto pārsteigums, kad pēc reģistrācijas jaunajai sievai pasniedza dzīvokļa atslēgas.
— Es biju tik pārsteigta un laimīga, ka apraudājos, — to atceroties, Dzidras kundze vēl tagad nespēj novaldīt asaras.
Tik skaisti sākās Dzidras un Eduarda Maculeviču jaunā dzīve. Vēlāk piedzima meita Daiga — viņa kļuva farmaceite. Nu ir arī mazmeita Vendija Madara, kura šoruden sāks mācīties 1. klasē.
Vislabāk “Mežvidos”
Vislabāk Maculeviču ģimene jūtas pašu celtajā mājā — “Mežvidos”. Dzidras māte jaunos aicinājusi piebūvēt viņas nelielajai mājai otru pusi, un tā radušās tagadējās “Mežvidu” mājas, kurās dzīvo divas ģimenes.
— Manam vīram padodas viss, ko vien viņš sāk darīt. Māju uzbūvēja, laukus apstrādā, tehniku pats remontē un pat konstruē jaunus agregātus, — lepojas Dzidras kundze.
Eduards — bitenieks
Jubilārs pats atzīst, ka bez dzelžiem viņš nevar dzīvot. Pēc arodskolas beigšanas Eduards ieguva atslēdznieka profesiju, bet prot visus darbus, kas saistīti ar tehniku.
Pats sameistaroja pat labības tīrāmo mašīnu, tehniku viņš labprāt remontē arī kaimiņiem.
Eduarda kunga aizraušanās ir ne tikai tehnika, bet arī biškopība. Pirms daudziem gadiem “Mežvidos” ielidoja bišu spiets, Eduards to saņēma un ielaida stropā. No tā laika bites šajā sētā ir vienmēr.
Jānodzīvo līdz zelta kāzām
— Eduards prot visus darbus arī kūtī, kad saslimu, kopa lopus un tika galā ar visiem mājas darbiem. Dažkārt jau esam arī pastrīdējušies, kur nu bez tā. Lai nu Dievs dod veselību mums nodzīvot līdz zelta kāzām, — vēlas Dzidras kundze.
Eduarda kungam daudzos darbos līdzi iet mazmeita Vendija Madara, pat traktorā sēž blakus. Jubilārs joko — mazmeita visu prot ne sliktāk kā puika. Vendija savukārt domā, ka viņai ir vislabākais vectētiņš, un ne jau tikai tāpēc, ka vienmēr remontē viņas velosipēdu, bet izturas kā pret pieaugušu un patstāvīgu cilvēku.
Dzīve kustībā
“Mežvidu” saimnieks nemaz nejūtas kā septiņdesmitgadnieks, jo katru dienu tek kā skudra. Viņam nepatīk slinki cilvēki. Nav nekā labāka, kā redzēt sava darba augļus — bagātu ražu tīrumā, labi koptus lopus, kārtīgu sētu, un, pats galvenais, lai tehnika būtu kārtībā.
Dzidra un Eduards Maculeviči nevar iedomāties, kā iztiktu bez savas govs, citiem mājlopiem un putniem. Savs ir savs, tā viņi pieraduši. Dzīvo un strādā, lai būtu ko citiem iedot, nevis no citiem kas jālūdz.
