Elzu un Voldemāru Krēsliņus pazīst vai katrs skrīverietis. Viņi savā ģimenes mājā Aizkraukles ielā dzīvo jau daudzus gadus.
Elzu un Voldemāru Krēsliņus pazīst vai katrs skrīverietis. Viņi savā ģimenes mājā Aizkraukles ielā dzīvo jau daudzus gadus. Tajā izauguši bērni un mazbērni, kuri svētdien godinās savus mīļos vecākus viņu zelta kāzās. Elza un Voldemārs jaunībā izcietuši izsūtījumu Sibīrijā, tur viņi, pateicoties Elzas brālim, vispirms ar vēstulēs nodotiem sveicieniem arī iepazinušies.
Satiekas kurzemnieks un sēlpilietis
Elzas kundzes dzimtas saknes ir Skrundas pusē — Rudbāržu pagasta “Ērgļu” mājās. Vecākiem piederēja laba saimniecība, kurā strādāja arī abi bērni — Fricis un Elza. Kara laikā vācieši ģimeni no šīs vietas padzina, un, kad viņi atgriezās, puse mājas bija nodegusi, bet šķūnis un kūts nopostīti. Frici iesauca leģionā, un karavīra gaitās viņš satika policijas bataljonā iesaukto Voldemāru Krēsliņu — staltu puisi no Sēlpils, tagad — Staburaga puses.
Abi jaunieši sadraudzējās, un, kad Fricis rakstīja mājiniekiem vēstules, Voldemārs vienmēr lūdza viņus pasveicināt, īpaši Elzu. Brālis māsai par Voldemāru daudz rakstīja, bet puisim stāstīja par savu vienīgo māsu. Fricis Elzai ieteica arī pašai uzrakstīt Voldemāram kādu rindiņu, viņa gan sākumā kautrējās, taču vēlāk uzrakstīja. Tā viņi abi viens otru vispirms iepazina neklātienē, jo pagāja gadi, līdz Elza un Voldemārs satikās, lai paliktu kopā uz mūžu.
Projām no Latvijas
Kamēr Fricis karoja, Elza mācījās. Pēkšņi saslima un drīz vien nomira tēvs. Elza palika divatā ar māti. Kara beigās gan Frici, gan Voldemāru apcietināja un izsūtīja. Voldemāram sods bija desmit gadu Vorkutā, tikpat arī Fricim, tikai Arhangeļskā.
Arī Elzai ar māti izsūtījums negāja secen, viņas aizveda 1949. gada 25. martā. Tas bija dīvaini, jo Elza iepriekš uzzināja, ka viņas ar māti nav izsūtāmo sarakstā, tomēr liktenīgais pajūgs viņu mājai garām nepabrauca. Iespējams, māti un meitu paņēma kādu aizbēgušo cilvēku vietā, lai būtu noteiktais skaits izsūtāmo. Viņas aizveda uz tuvāko dzelzceļa staciju, kur lopu vagonos kopā ar pārējiem viņām sākās ceļš līdz Omskas apgabala Kalačinskai. Brauciena laikā ēdiens bija trūcīgs, jo daudz no mājām viņas nepaspēja paņemt, arī drēbju nebija pietiekami, taču garo ceļu abas sievietes izturēja.
Svešumā pavadīti gadi
— Galapunktā atbraucējus gaidīja traktors ar lielām ragavām, jo tur vēl bija dziļa ziema. Mūs aizveda uz 157. sovhozu. Nosaukuma nebija, tikai numurs. Sovhozā audzēja govis un sēja labību, zeme tur bija ļoti laba un auglīga. Mūs ar māti izmitināja vienā krievu ģimenē, kura bija ļoti nabadzīga, neko mums nevarēja palīdzēt. Atbraucām sestdienā, svētdien vēl bijām bez darba, bet pirmdien jau sākās izsūtāmo ikdiena, — atceras Elzas kundze, kurai tajā laikā bija 20 gadu.
Svešumā kopā ar viņām bija arī Rudbāržu pagasta vecākā sieva ar trijiem bērniem, jo viņš pats jau bija apcietināts un nometināts citā vietā, kā arī vairāku citu Kurzemes puses pagastu cilvēki.
Vasarā izsūtītie pļāva sienu un meta lielās kaudzēs pie fermām. Ziemā Elza kopa teļus. Ēdiens bija ļoti trūcīgs, galvenokārt kartupeļi, bet arī ne tik, lai varētu paēst, cik sirds vēlas.
Atsakās no būdiņas mežā
1956. gadā pie mātes un māsas ieradās Fricis. Viņš uzrakstīja apžēlošanas vēstuli un nosūtīja uz Maskavu, taču saņēma atbildi, ka izbraukt aizliegts, jo nav kam atstāt lopus. Taču Elza tajā pašā gadā kļuva brīva, krievu sovhozā palika tikai māte un brālis. Arī māte drīkstēja atgriezties Latvijā, taču negribēja dēlu svešumā atstāt vienu, tāpēc palika pie viņa.
Elza vispirms atgriezās dzimtajās mājās, taču tur bija kolhoza lopu ferma, bet māja bija izremontēta, un tajā dzīvoja sveši ļaudis. Vietējie brīnījās, ka Elza atgriezusies un vēlas savā mājā dzīvot kaut vienā istabiņā. Priekšniecība to neatļāva, bet piedāvāja mājiņu meža malā tālu projām. “Paldies, tur es neiešu!” atbildēja jaunā sieviete.
Viņa devās uz Aizputi, kur apmetās pie māsīcas, un sāka tur strādāt ādu pieņemšanas punktā.
Pirmā satikšanās
Tā paša gada Ziemassvētkos pie Elzas atbrauca Voldemārs, un viņi pirmo reizi viens otru ieraudzīja, jo visus gadus tikai sarakstījās. Abiem toreiz daudz bija ko runāt, staltais puisis stāstīja par savām tēva mājām Staburagā, un abi atminējās vēl tik nesen Sibīrijā piedzīvoto.
Voldemārs stāstīja par laiku, kad viņi sadraudzējās ar Elzas brāli Frici. Par to, kā viņi atpalika no saviem cīņubiedriem, palika aizmugurē un satikās pie Voldemāra skolasbiedra. Tas bija 1944. gada vasarā. Un tad — apcietinājums un Sibīrija.
Toreiz viņi nolēma, ka pavasarī Elza pārcelsies uz Skrīveriem, kur Voldemārs jau bija iekārtojies. 1957. gada pavasarī Elza atbrauca uz Skrīveriem, un 17. jūnijā Skrīveru ciema padomē viņi salaulājās.
Neļauj kāpt uz kājas
— Mēs bijām vieni paši. Man bija raiba zīda kleitiņa, Voldemāram — pelēks uzvalks. Nav pat kāzu fotogrāfijas. Ciema padomē mūs uzņēma skaisti — telpā dega svecītes, un priekšsēdētāja vēlēja laimīgu dzīvi. Viņa man pat klusiņām ieteica uzmīt Krēsliņam uz kājas, es ceremonijas laikā tā nemanāmi to kāju meklēju, bet Voldemārs man “neļāvās”, un tā es šo padomu neizmantoju.
Voldemāram bija, kur dzīvot, viņš toreiz raka grāvjus, lai gan savulaik bija beidzis lauksaimniecības skolu. Drīz pie mums atbrauca viņa māte Jūlija, mēs labi satikām. Savu dzīvi mēs sākām no mazumiņa, — stāsta Elzas kundze.
Krēsliņi mājā, kurā dzīvo tagad, noīrēja istabu. Mājas saimniece bija cienījamos gados un par labu sadzīvošanu Krēsliņiem savu māju atstāja mantojumā. Aizkraukles ielas mājā Krēsliņiem piedzima dēls Valdis un meita Mārīte.
Valdis kļuva par celtnieku, bet Mārīte ir ārste onkoloģe Gaiļezera slimnīcā. Krēsliņiem ir arī pieci mazbērni. Mārītes meita Agnese Putniņa strādā Latvijas Radio, un viņas vecvecāki nereti dzird savas Agneses balsi.
Bez mīlestības nevar
Istabā, kur runājam, pie sienas ir Kārļa Ulmaņa un Vairas Vīķes—Freibergas portreti. Aiz loga smaržo jasmīnkrūms.
Kad jautāju, kā Krēsliņi dzīvojuši šos piecdesmit gadus, abi smaidīdami viens otru uzlūko. Voldemāra kungs bilst: “Cīņā ar sevi pašu un citiem. Nekādi eņģeļi mēs neesam.” Elzas kundze piebilst: “Strīdējušies no sirds gan neesam, arī lamājušies neesam, gadījušies tikai tādi sīkumi. Protams, mīlestība mūs tur kopā vēl šodien.”
Abi teic, ka bez meitas un dēla aprūpes tik garu mūžu būtu grūti nodzīvot. Elzas kundze smej, ka dzīvošot vēl ilgi, jo veselību uzlabojot bērnu mīlestība.
Sapņos atkal jauns
Sāpīgi, bet Krēsliņa kungs nav varējis atgriezties savās mājās “Dangās”, kur tagad dzīvojot kāds krievs. Zemi represētais Voldemārs Krēsliņš gan atguva, bet māju — ne, jo uz vecajiem pamatiem esot uzcelta jauna ēka. Mājas pagalmā joprojām zaļojot ozols, kuru vectēvs iedēstīja, kad piedzima Voldemārs.
Voldemāra kungs ziņas par saviem senčiem savācis vairākās paaudzēs. Nožēlojot, ka neesot uzrakstījis atmiņas, tagad mazbērni neuzzināšot par Krēsliņu dzimtu jau kopš baronu laikiem. Sirmais kungs kavējas atmiņās par savas dzimtas sentēva — vecvectēva Kārļa likteni.
— Nu ir jauni laiki, un daudzi nesaprot, kas pirms tam pārdzīvots. Kad sapņoju, redzu savas senču mājas un sevi jaunībā, kā arī daudzus mūžībā aizgājušos jaunus un skaistus. Joprojām apzinos, ka esmu lauku cilvēks, kurš līdzīgi kokam pats savas saknes ielaiž zemē. Esmu laimīgs, ka satiku Elzu, tā bija laime lielajā nelaimē, kad bijām zaudējuši dzimteni, — saka Voldemārs Krēsliņš.
