Dzīve ir kā pasaka, kurā daudzas lietas šķiet nepieņemamas. Prāts liecina, ka gadi steidzas, bet patiesībā — daudzi paliek jauni arī Mūžības dārzā. Tā manai kolēģei un draudzenei — dzejniecei Anitai Svētiņai joprojām ir un būs tikai 40. pavasaris…
Nevaru viņu iedomāties citādu kā tikai gaišu, sirsnīgu, skaistu un cilvēkus mīlošu. Ar dzejnieces dvēseli un sievietes likteni, kurš diemžēl viņai bijis skumjš — dievu diktētais pa zvaigžņu logiem. To viņa atzīst savā pēdējā četrrindē, rakstītā 1988. gada 16. februārī.
Un tomēr… Līdz pēdējam sniegputenim bija viss — sākot ar bērnības takām, kur māmuļas siltās plaukstas bieži noglāstīja meitas gaišos matus, kur pīpenēs dziedāja saule, kur jaunības alkās dzima sapnis par savu Sanmikelu. Anita, manuprāt, visu dzīvi meklēja savu Sanmikelu, tomēr atzīstot, ka cilvēks ir kā taurenis uz liesmu skrejošs un, zvaigžņu lietu gaidot, ir tikai grasis iemantots. Tas skan viņas smeldzīgajās rindās par laimes alkām un sievietes būtību, par mīlestību, kurai cilvēks, viņasprāt, ir par vāju. Tāpat arī dzejniece domā par sievietes mātes un sievas sūtību laikā, kad steigā cits citam garām skrien, jo nav laika, tik daudz kas vēl jāpaspēj, arī dzīvot jāiemācās pareizi, ļoti bieži, lai citiem un “pasaulei” būtu pa prātam. Bet bieži viņai šķita, ka jāstāv caurvējā un jānoskatās, kā tautas dvēsele basa, aiziet lietū un neatskatās…
Es nezinu, kā Anita justos tagad, kad dzīvojam pavisam citā pasaulē. Viņas rosīgais gars, dabas mīlestība un tieksme pēc laimes, cerību piepildījuma, iespējams, būtu dzīves vidū. Un varbūt atkal dvēsele sāpētu, ja redzētu, ka melno kraukļu spārnu vēdas aizdzen skumjos dzērvju kāšus un sniegs sanēdams zīmē cerību kailajos zaros. Vienu gan zinu — mēs būtu garīgi bagātāki, būdami Anitas draugu pulkā. Tā īpašā aura, ko viņa izstaroja, bija brīnumaina, un daudziem, kas viņu pazina, vēl tagad jūtama.
Mēs vienā kabinetā strādājām vairākus gadus, un bieži rītos, atbraukusi no savas Kokneses, kur, viņasprāt, visbaltākie bērzi, teica: “Es uzrakstīju dzejoli, paklausies!” Tas bija brīnumjauki, tāpat kā mūsu dabasdraugiem rīkotās ekskursijas, saieti, tikšanās ar gaišiem cilvēkiem. Kad esmu pie Aizkraukles autoostas, allaž priecājos par skaisto priedi, kura zaļo tikai tāpēc, ka to no iznīcības nosargāja pēc Anitas ierosmes. Toreiz, kad gatavoja būvlaukumu autoostas celtniecībai, buldozers jau tuvojās zaļajam kokam un tikai Dabas biedrības aktīvistu iejaukšanās dēļ priedi atstāja pilsētas rotai. Kad to redzu, redzu arī Anitu tai blakus. Joprojām. Ir gadījumi, kad domās tiekos ar viņu, atceroties to dienu domubiedrus, kuriem Dabas biedrības aktivitātes bija ļoti svarīgas padomju laika dzīves ikdienā. Ap Anitu bija gaiši un gudri cilvēki, Latviju mīloši ļaudis.
Anitas dzeja ir ļoti nozīmīga ar savu jūtu dziļumu un dzīves izpratni. Tajā skan arī nolemtības stīga, jo dzejniece ar savu ļauno slimību cīnījās visiem spēkiem. Dzīvotgriba šajā trauslajā sievietē bija apbrīnojama. Tāpat kā viņas skaidrajā valodā sacerētie dzejoļi, kuri iegulst sirdī, lai tur paliktu vienmēr. Tīri, skaidri, bez rupjībām un analfabētiskiem štampiem, kā tas nereti notiek daudzu mūsdienu “rīmkaļu” rindās un pat grāmatās. Tās nu var izdot katrs, kurš, šķiet, pat tikai trīs krustus paraksta vietā spēj pavilkt. Ja tikai nauda, talants nav noteicošais faktors. Diemžēl.
Anitas laiks bija pārāk steidzīgs. Viņas dzejas grāmata “Ne aiziet, ne pasakā palikt…” ar laikraksta “Staburags” redakcijas ierosmi un ģimenes atbalstu iznāca 1993. gadā.
Anitas sūtība… Par to domājot, iztēlē vīd viņas mīļie: meitas, vecāki, māsa, vīrs, dzimtas senči Latgales pusē un daudzie viņas talanta un personības auras gara radinieki. Tādu bija un ir ļoti daudz.
Anita Svētiņa
***
Es pelēkā krēslas stunda,
Tu — zilzilā rīta gaisma,
Brīdi pēc tumšas liesmas,
Kas saules nākšanu junda.
Ir manī kā pamestā mājā
Viss sajaukts un putekļiem klāts.
Rets saulestars ciemos gājis,
Vēl retāk tur mīlējis kāds.
Pie Tevis gribu, tik nezinu — kā,
Un bail marta melnumā vienai.
Brist no krēslas pelēkās
Lūdzu cerību mirkļiem pirms dienas.
5. maijā pulksten 12 Kokneses pagasta bibliotēkā būs dzejnieces Anitas Svētiņas 70. dzimšanas dienai veltīts literāri muzikāls pasākums
“Es ticu tam saules staram, kas tevi šai pasaulē tur”.
