Koknesiete Elza Jakovele nesen svinēja nozīmīgu dzīves jubileju.
Koknesiete Elza Jakovele nesen svinēja nozīmīgu dzīves jubileju. Vienlaikus viņai bija vēl kāda jubileja, kura gan oficiāli netika svinēta — Elziņas (tā viņu dēvē Kokneses kultūras nama jauktajā korī) mūža daļa pusgadsimta garumā savijusies ar dziesmu kultūras nama korī.
Sākumā Elzas kundze sarunai piekrīt nelabprāt, jo uzskata, ka nekā īpaša viņas dzīvē nav, turklāt nevēlas, lai kāds viņas stāstījumu uztvertu kā lielīšanos. Taču, kad sākam runāt, šķiet, mana sarunas biedre pārceļas uz citu planētu, kuras nosaukums ir — dziesma.
Elziņa atceras, ka viņa vienmēr dziedājusi. Pamatskolā svinīgos pasākumos viņa korī bijusi soliste. Par to gan mazais meitēns bijis varen lepns, jo apzinājies, ka ne kurš katrs spēj tā dziedāt.
Skan viss mežs
Elziņas vismīļākās atmiņas saistītas ar tēvabrāli Alfrēdu Poriņu. Savlaik izcilā operas dziedoņa dzimtas mājas bija Kokneses pagasta Bormaņos. Viņš bija jaunākais deviņu bērnu ģimenē. Trīsdesmit divu gadu vecumā viņš kļuva par Latvijas Nacionālās operas solistu, pēc tam dažas sezonas strādāja Liepājā, un 1939. gadā Liepājas
operas tenors atkal atgriezās Rīgā. 30. gadu sākumā kopā ar māsasmeitām Alfrēds Poriņš dziedāja koncertā arī Koknesē.
Elziņa atceras, ka viņš vasaras vienmēr pavadīja brāļa mājās “Upesjaunsviļos”. Dažkārt atbrauca ar draugiem, kādreiz līdzi bija arī ļoti skaista draudzene ar savu māti, taču laikam jau mūzika bija mīļāka, tuvāka sirdij, jo operdziedonis mūžu nodzīvoja vecpuisī. Ciemošanās reizēs gan skanēja viss mežs, jo liels dziedātājs bija arī Elziņas tēvs.
Operdziedonis nav aizmirsts
Laiku, kad Alfrēds dziedāja Rīgā, Elzas kundze atceras ar sajūsmu — bija iespēja noskatīties visas operas izrādes. — Man vēl šodien ausīs skan viņa dziedātā Hermaņa ārija no operas “Pīķa dāma”, — stāsta Elzas kundze. Taču vēstures grieži tēvabrāļa dzīvē ieviesa savas korekcijas — 1944. gadā viņš devās trimdā uz Vāciju. No 1949. gada dzīvoja ASV pie vecākā brāļa, retumis sniedzot koncertus. Alfrēds Poriņš nomira 1969. gadā Kalifornijā, tā arī neredzējis dzimteni.
Kā dārgu piemiņu no sava slavenā tēvoča Elziņa glabā viņa pēdējo vēstuli tēvam, kura saņemta 1961. gadā.
Taču Alfrēda Poriņa vārds nav aizmirsts. Vairāki internetveikali piedāvā no skaņuplatēm diskos un kasetēs ierakstītas Alfrēda Poriņa dziedātās dziesmas. Piedāvājumā teikts: “Operdziedonis A. Poriņš vecišķu un tamdēļ jo stilīgu plašu sprakšķu skaņās dzied labākos 30. gadu grāvējus.” Repertuārā ir dziesmas: “Šalc zaļais mežs”, “Nīcas polka”, “Brūklenājs”, “Vientuļais ozols”, “Tā iet tai grēku pasaulē” un citas. Savukārt Latvijas enciklopēdijā par Eižena Vittinga skolēnu Alfrēdu Poriņu rakstīts:
“Tenoram ir itāļu skola, priekšnesumā — tieksme uz bravūru un sentimentu”.
Karš nežēlo nevienu
Karā daudz cietusi arī Elzas kundzes ģimene. Runājot par to laiku, acīs riešas asaras. Daudzi tuvinieki gājuši bojā, kara laikā viņu mājās bija iekārtots hospitālis, vēlāk no tām pāri palikušas tikai drupas. Viņa vēl tagad atceras, kāda tā bija laime, kad varēja ieēst kaut sastampātus graudus. Viņas ģimenē bija vēl divas māsas un brālis.
Bet, lai kādi laiki bija, nekad neiztika bez dziesmas — māsas dziedāja, bet brālis spēlēja akordeonu. Tā kā rocība ģimenei bija maza, par izglītošanos augstās skolās nebija ko sapņot. Elziņa sāka strādāt vietējās skolas grāmatvedībā par lietvedi–kasieri.
Desmit kilometru kājām
Pēckara laikā, kad aktīvāka kļuva kultūras dzīve, Elzas kundze sāka dziedāt Kokneses kultūras nama jauktajā korī. Un tā aizdziedāts līdz zelta mirdzumam. Bija brīži, kad viņa dziedāja pat trijos koros, jo dziesma viņai bija viss. Tā kā Elzas kundze dzīvoja Bormaņos, bet mēģinājumi notika Koknesē, ceļu vajadzēja mērot kājām. Viņa turpināja dziedāt korī, kaut arī desmit kilometru — tas nav mazs attālums. Vēlāk gan pašdarbniekus vadāja ar autobusu. Arī meitiņu nākšana pasaulē netraucēja dziedāt korī.
Prāts kļūst nemierīgs
Elzas kundze neizprot cilvēkus, kuri uz kori nāk tikai tāpēc, lai tiktu uz Dziesmu svētkiem, un pēc tam atkal pazūd. — Manuprāt, viņi tā pa īstam nemaz nemīl dziesmu, — viņa saka.
Pēdējos gados Elziņa vairākas reizes pie sevis nodomājusi — viss, korī vairs neiešu, savs laiks nodziedāts, pietiek! Bet, kad sākas jaunā sezona, prāts kļūst nemierīgs, un kad vēl atnāk kāds kultūras darbinieks un atgādina, ka jāiet uz kori, Elziņa atkal padodas dziesmai.
Savaldzina meiteņu acis
Elzas kundze nemaz nevar saskaitīt, cik skatēs, koncertos un Dziesmu svētkos piedalījusies. No pašdarbnieces gaitu sākuma viņai saglabājusies dārga piemiņa — liels attēls pirmajā lappusē vietējā laikrakstā (toreiz bija Pļaviņu rajons), kurā redzamas divas “Pļaviņu rajona mākslinieciskās pašdarbības skates dalībnieces pie Daugavas Oliņkalnā”. Viena no dziedātājām tautastērpā ir Elziņa. Viņa atceras, ka fotogrāfs ilgi lencis meitenes. Acīmredzot viņu savaldzinājušas meiteņu starojošās acis.
Arī diriģentu pa šiem gadiem bijis ļoti daudz. Prātā palikuši tie, kuri ilgāk strādājuši: Līga Dziedātāja, Bruno Cabulis, Andrejs Vanags, Aksels Skuja, Māra Marnauza, Ausma Markava, Uģis Matvejs.
Visvairāk Elzas kundzi saviļņoja Rīgas astoņsimtgades Dziesmu svētki, kuri notika 2001. gadā. Tas bija kas neizstāstāms un ļoti aizkustinošs. Tajās dienās Rīgu savā varā bija paņēmusi dziesma. Improvizēti koncerti notika pat tramvajos, un pasažieri tik aplaudēja un sauca: “Uzdziediet vēl!”. Elza atceras, kā negribējās no svētkiem braukt mājās. Tāda sajūta gan esot visos Dziesmu svētkos. Mājās par tiem tagad atgādina desmitiem nozīmīšu.
Dzied divos kolektīvos
Elzas kundzes mīļākās dziesmas ir tautasdziesmas. Tās viņa dzied, gan mājasdarbus darot, gan dārzā strādājot, gan tamborējot. Viņasprāt, ne vienmēr vajadzīgas tautasdziesmu apdares. Dažkārt dziesmas tiek pārveidotas līdz nepazīšanai. Kam tas vajadzīgs? Tad jau labāk uzrakstīt jaunu dziesmu.
Viņa domā, ka Dziesmu svētku programmas pamatā vajadzētu būt tādām dziesmām, kuras zina un mīl visa tauta, piemēram, kā tas bija Rīgas astoņsimtgades svētkos. Dažkārt programmas ir tik sarežģītas, ka nav interesanti ne dziedātājiem, ne klausītājiem.
Tagad Elzas kundze dzied gan Kokneses kultūras nama folkloras kopā “Urgas”, gan jauktajā korī, kurā apgūst 2008. gada Dziesmu svētku repertuāru.
Savlaik Elzas kundze rosināja korī dziedāt arī meitas, mazmeitas un māsasmeitas, tomēr tik liela dziedāšanas fanātiķe kā Elziņa pagaidām nav neviena. Viena mazmeita gan studē Kultūras akadēmijā.
Pūriņš ar melodiju
Elzas kundzei ir daudz albumu ar fotogrāfijām no dažādiem dziedāšanas sarīkojumiem. Tos viņa atstās mantojumā tādam cilvēkam, kurš būs vislielākais dziesmas draugs. Varbūt tā būs gaidāmā mazmazmeitiņa. Elzas kundze rāda viņai pašas gatavoto pūriņu — zeķītes, jaciņas. Katrs rokdarbs ir īpašs, jo tajā ietamborēta arī dziesmiņa, un Elziņa nodzied: “Pilna Māras istabiņa/ Sīku mazu šūpulīšu;/Kad to vienu kustināja,/Visi līdzi līgojās”.
