Nesaprotu tikai vienu — kāpēc Indriķis mežā vienmēr pielasa sēņu pilnu grozu, bet man spaiņa dibenā jāliek sūnas, lai kaimiņi neredz, ka man tas ir pustukšs. Šis man saka: vajag klausīt sirdsbalsij, tā parādīs, kur labākās sēnes aug.
Viendien izdomāju sekot viņa piemēram un uz mežu devos kopā ar Rozāliju. Izrādās, mana sirdsbalss absolūti nav sēņošanas fane, bet gan romantiķe. Tā man saka: “Ej dziļāk mežā, ej dziļāk!”. Nu ko! Es tā arī daru. Tad viņa saka: “Paskaties mākoņos! Cik mežā ir skaisti!”. Es atgāžu galvu un nebeidzu vien jūsmot par zilajām debesīm. Žēl, ka sēnes neaug kokos. Droši vien tad es tās labāk ieraudzītu. Dažas bērzlapes gan atradu, bet tārpainas. Liku tik grozā. Nav taču man tās jāēd. Rozālija gan bija pielasījusi pilnu grozu. Viņai jau tā dvēsele prastāka — domā tik par vēderu.
Izabella
Priekšspēle jau sākusies
Man atšķirībā no skolēniem brīvlaiks beidzas nedēļu agrāk — tā es saucu laiku, kad televīzijā nerāda seriālu “UgunsGrēks”. Nākamajā nedēļā tas ies vaļā, un tad jau man atkal vakaros nepilnu stundu televizoram būs aizliegts tuvoties. Jau tagad sākusies tāda kā priekšspēle šim svarīgajam notikumam. Izabella nemitīgi zvana draudzenēm un apspriež sižeta turpinājumu. Man šķiet, ka viņa no galvas iemācījusies nākamās nedēļas “UgunsGrēka” anotācijas un zina, kas kurā dienā notiks. Dēļ tā seriāla viņa nudien tāda jocīga palikusi.
Nu kāpēc tie scenārija rakstītāji nevarēja aizņemties kādu ideju no amerikāņu fantastikas filmām, izdomāt, piemēram, ka visus personāžus nolaupa viesi no kosmosa, un ar to filmu arī beigt. Vismaz būtu miers mājās.
Indriķis
