Laikam tas ir visgrūtākais — mācīties piecelties tajā vietā, kurā esi pakritis. Un paceltu galvu pateikt: jā, es kļūdījos, nedzīvoju pareizi, bet tagad darīšu citādi. Es to varu. Un šis solījums laikam visvairāk ir dots tam otrajam cilvēkam, kurš piedzimis pašā. Cauri ciešanām, nepatikšanām, neticībai. To var izdarīt patiesi stipri cilvēki. Tāda ir arī mana sarunbiedre Ilze (vārds mainīts).
Sarunai Ilze piekrīt ar domu, ka varbūt kādam šis stāsts palīdzēs apjaust, ka patiesībā dzīves ceļu izvēle ir mūsu pašu rokās.
Uz tikšanos viņa atnāk kopā ar meitu. Abas simpātiskas, draudzīgas, un tikai retam zināms, kādai ellei cauri izgājusi Ilze, netieši tajā ieraujot arī bērnus.
Ilze ir sieviete, kura zina, kas ir alkoholisms. Un zina arī to, ka vajadzīga ļoti stipra griba, lai izrautos no zaļā pūķa skāvieniem. Tagad Ilze saka: ‘‘Ceļā uz jauno dzīvi ļoti svarīgi, lai būtu kāds, kurš pateiktu: es tev ticu.”
Mūžīgie svētki
Ilze nav no tiem, kura savā atkarībā varētu vainot iedzimtību, gēnus. Viņas dzeršanas epopeja sākās visnotaļ prozaiski — apprecējās, piedzima bērni. Vīram patika iedzert. Sievietes uz šo vīra netikumu reaģē dažādi — rīko skandālus, izvirza ultimātus, izšķiras. Ilze savukārt rīkojās citādi — sastādīja vīram kompāniju. Un dzīve sita augstu vilni — dzēra vīrs, un viņa turēja līdzi. Ilze bija sabiedriska un komunikabla — allaž bija kādi svētki svinami, allaž bija kādi draugi, kuri aicināja ciemos. Kā tu neiesi? Un gāja arī, jo visus saturēja kopā vienojošs elements — pudele. Iedzēra, papļāpāja, visi šķita tik labi, saprotoši, galvenais — nekādu problēmu, bija tikai svētki, kuri turpinājās ar paģiru lāpīšanu.
Epopeja ar mēteli
Tagad, atskatoties uz tiem laikiem, prātā nāk ne viens vien gadījums, ko tik cilvēks dzērumā var sastrādāt! No tā laika attāluma par dažu gadījumu var tikai pasmaidīt, un tas izklausās gluži vai anekdotisks. Piemēram, gadījums ar mēteli. Ilze tolaik strādāja veikalā un ļoti labi pelnīja. Reiz viņa nopirka sev dārgu mēteli — tik moderns viņai vienīgajai mazpilsētā bija. Taču priecāties par to iznāca tikai dažas dienas. Kādu vakaru piezvanīja pudeles draugi un aicināja Ilzi ar vīru ciemos. Pats par sevi saprotams, jāiet! Padižoties gribēdama, Ilze uzvilka jauno mēteli. Kārtējie svētki ieilga, un draugi atvadījās tikai pēc pusnakts. Pusceļā uz mājām alkohols “prasījās ārā”. Bet Ilzei prātā tikai viena doma — ka tik nesašmucētu mēteli, tāpēc viņa to novilka un uzkāra uz kādas sētas. Taču pēc tam uzvilkt to aizmirsa. Ap pieciem rītā viņa atcerējās, ka mētelis kaut kur palicis, tieši kur — ej nu sazini! Ar vīru gāja to meklēt, bet ķer nu vēju rokā! Nekā. Vēlāk citiem sameloja, ka mēteli aizdevusi draudzenei.
Katrs savā ielas pusē
Ilzes dzeršanas gadi iegadījās laikā, kad cilvēki vēl nezināja, kas ir bezdarbs. Darbs bija visiem, un, ja arī kādam paslīdēja kāja, uz to skatījās caur pirkstiem. Piecieta. Ilze tolaik strādāja veikalā — pie kases. Viņa atceras, kā dažas kolēģes, kuras nebija viņas kompānijā, neveiksmīgi cīnījās ar viņas netikumu, kuram viņa ļāvās arī darbā brīvajos brīžos. “Ilze, tev vaigi sarkani, atkal esi dzērusi,” ne reizi acīgākās viņai uzbruka, bet Ilze tik smaidīja, jo ar saviem darba pienākumiem tika galā un atrada arī laiku noliktavas telpās “pa kluso ieraut”. Tad nāca pārmaiņu gadi un Ilze palika bez darba. Pārkvalificējās par bulciņu cepēju, bet darba maiņa jau nenozīmēja, ka viņa mainīja savus netikumus. Viss turpinājās.
Lai gan ģimenē bija divi bērni, neuzskatīja, ka viņi aug nelabvēlīgā vidē. Un ko gan Ilzei varēja pārmest? Bērni uz skolu gāja tīrās drēbēs, arī kājas nebija basas, lai gan bieži tas bija vienīgais apavu pāris. Arī ēdiens bija — lai gan citreiz tā bija tikai maize. Bet mājas atmosfēra, kādā bija jāaug bērniem, nevienu īpaši neuztrauca.
Tagad, kad pagājuši jau 15 gadi, kopš Ilze nedzer, meita, atceroties to laiku, saka: “Jā, mums bija kauns, ka mums ir tādi vecāki, ne reizi gadījās, ka mēs gājām ielas vienā pusē, bet mamma ar tēti, kuri bija iereibuši, — otrā.”
Tu taču to vari!
Visam ir savas robežas. Arī cilvēka veselībai. Ilze toreiz bija bezdarbniece, kad dzeršanas dēļ nokļuva slimnīcā. Ārstu atzinums bija vienprātīgs — nepieciešama kuņģa operācija. Ilze atceras, kā toreiz palātā ienācis ārsts un jautājis: “Kur tad te ir tā dzērāja?” Iespējams, tā bija pirmā reize, kad viņai cauri kā zibens izskrēja doma: “Kādā zaņķī esmu nokļuvusi!” Varbūt tieši tad nobrieda lēmums — es taču varu nedzert! Bet kam gan viņa vairs to varēja iestāstīt? Visi taču zināja viņas dzeršanas tieksmi. Iespējams, tāpēc pēc atveseļošanās nevedās darba meklējumi — visur viņai atteica. Padzirdējusi, ka veco ļaužu un invalīdu pansionātā vajadzīga darbiniece, Ilze devās uz turieni, kur tolaik par direktori strādāja Skaidrīte Bilzena. Tieši viņai bija visbūtiskākā nozīme Ilzes pārtapšanā. Kad viņa apjautājās pēc darba, direktore, kurai bija zināms Ilzes netikums, teica: “Labi, es tevi pieņemšu darbā, tikai apsoli, ka nedzersi. Tu to vari!” Tie bija vārdi, kuri Ilzei burtiski deva spārnus. Izrādās, pasaulē bija vēl kāds cilvēks, kurš Ilzei ticēja. Viņa apsolīja un centās nepievilt dakteri. Protams, kārdinātājs nelikās mierā, bet nu jau Ilzes “nē!” bija ciets kā krams. Apmēram pirms pusgada Ilze bijušo vadītāju satika veikalā. Viņa jautājusi, vai tad Ilze nav atsākusi veco nodarbi, uz ko Ilze viņai lepni atbildēja: ”Bet, dakter, es taču jums apsolīju!”
Priecāties var arī ar glāzi sulas
Nu jau pagājuši 15 gadi, kopš Ilze nelieto alkoholu. Nekādu. Kādreiz jau bijis kārdinājums mazliet kaut ko pagaršot, tad it kā ierunājas otrs cilvēks, kurš saka: ‘‘Kur ir garantija, ka tev ar to pietiks?” Un Ilze vairs nepieļauj tādas domas. Reiz gadījies Jauno gadu sagaidīt darbā. Kolēģi teikuši, ka gadumijā jau gan šampanietis nekādu ļaunumu nesagādās, bet Ilze atteikusi, ka viņai jautri būs, arī paceļot glāzi sulas.
“Sākumā izlaidība, vēlāk slimība!” tāds ir Ilzes uzskats par alkoholismu. Viņasprāt, visas ārstēšanās un kodēšanās būs veltīgas, ja pats nevēlēsies atbrīvoties no šī netikuma. Ilzesprāt, pret dzērušām sievietēm vajadzētu vērsties ar lielāku bardzību — viņas daudz ātrāk nokļūst zaļā pūķa skāvienos.
Atskatoties uz iepriekšējo dzīvi, Ilze saka, ka žēl zaudētā laika, kurš pavadīts reibumā. Tagad viņa dzīvo ar tādu aizrautību, it kā atdodama parādu par zaudētiem gadiem. Un dzīve, kurai nu ir tik daudz krāsu, ap viņu kūsāt kūsā — tā piepildīta ar darbu un piecu mazbērnu čalām. Baudu sniedz arī vaļasprieks — dārza darbi. Prieku un spēku dod meitu sapratne un piedošana. Viņām kopā ir tik daudz darāmā un plānu, piemēram, viņas mācās svinēt svētkus, jo, kā saka Ilzes meita, mums jau bērnībā tādu nebija.
“Kad būšu debesīs, var jau būt, ka saskandināšu glāzi šampanieša ar sen neredzētiem draugiem, bet šeit uz zemes gan to nedarīšu,” smej Ilze.
***
Nezinu, vai Ilze ir dzirdējusi Imanta Ziedoņa teicienu: “Vissvarīgākais, ko cilvēks var izdarīt, ir ne jau pārmainīt pasauli, bet gan sevi.” Un viņa to ir izdarījusi. ◆
