Aizvadītās nedēļas galvenā aktualitāte bija Saeimas komisijas sēde par administratīvi teritoriālo reformu, kurā neatbalstīja Sēlijas novada izveidi. Saeimas komisija bezatbildīgi deva cerību, droši vien uzreiz zināja, ka neatbalstīs šo priekšlikumu. Domāju, punkts nav pielikts, sēļi nepadosies. Saeima vēl nav balsojusi, punkts būs pielikts tad, kad reforma būs īstenota, visi likumprojekti apstiprināti un likums izsludināts. Rokas nolaist nevar, viena zaudēta cīņa nenozīmē sakāvi karā.
Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisija aicināja Sēlijas novadu apvienības vietvaru pārstāvjus izvēlēties attīstības centru. Mēs kā administratīvo centru izvēlējāmies Viesīti, kas ģeogrāfiski ir Sēlijas novada centrs. Komisijas pārstāvji mūs nesaprata un priekšlikumu noraidīja. Sabiedrībā domas par Sēlijas novadu dalās. Daži nevēlējās Viesīti kā novada centru, bet daudzos gadījumos centra nozīmi neizprot līdz galam. Cik bieži cilvēkam ir nepieciešamība apmeklēt administratīvo centru? Ļoti maz, faktiski vidējā pilsoņa dzīvē administratīvajam centram ir maza nozīme. Mūsu individuālos ieradumus tas nemaina, kā braucām, tā brauksim — pie zobārsta uz Aizkraukli, pie ausu, kakla un deguna ārsta uz Jēkabpili. Jauns novada administratīvais centrs, lai kur tas būtu — Viesītē, Aizkrauklē vai Jēkabpilī —, to nemainīs.
Sēlijas novada pamatā ir kultūrvēsturiskā identitāte un līdz šim ieguldītais darbs. Kopš 2013. gada ir veidota un stiprināta Sēlijas novadu sadarbība izglītības, kultūras un jaunatnes jomā. Kultūrvēsturiskās tradīcijas Jaunjelgavas novadam ir kopīgas ar Sēlijas, nevis Aizkraukles novadu. Mēs esam cits novads, Aizkraukle ir Vidzeme. Pretestība komisijas lēmumiem būtu mazāka, ja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvji būtu varējuši izskaidrot reālos ieguvumus ar faktiem, skaitļiem un citiem konkrētiem apstiprinājumiem. Tā vietā ir tikai apgalvojums: “Es saku, ka tā būs labāk.” Diemžēl neticu ministra Jura Pūces vārdiem, tie nav argumenti, bet tukši vārdi.
Sabiedrības uzmanības centrā ir koronavīrusa izplatība. Ir sacelta milzu ažiotāža, personīgi nesatraucos un panikai iemeslu neredzu. Manuprāt, ir pašsaprotami, ka vīruss būs vai jau ir Latvijā, tikai nav reģistrēts konkrēts saslimšanas gadījums. Kaimiņvalstīs vīruss jau konstatēts, saslimušais ir izbraucis cauri Latvijai. Satraukumam nav jēgas, bet jāievēro piesardzība. Mani vecāki un es pati esmu riska grupā, kam saslimšana ar koronavīrusu būtu smagāka, nedomāju, ka pastiprināts uztraukums mainīs faktu, saslimšu vai nē. Protams, saprāta robežās samazinu publisku pasākumu apmeklēšanu. Bērniem tuvojas deju skates dziesmu un deju svētkiem, tajos piedalīsies, bet lielākus masu pasākumus Rīgā šobrīd neapmeklēsim. Šobrīd nav pamata ierobežot pilsoņu tiesības pārvietoties un ierobežot ceļošanu. Ir starptautiski uzņēmumi, kas, domājot par darbinieku veselību, rīkojušies preventīvi un ierobežojuši komandējumus uz citām valstīm. Galvenais, lai mūsu veselības sistēma nepieciešamības gadījumā spēj palīdzēt saslimušajiem. Katram jāuzņemas personīgā atbildība par savu un līdzcilvēku veselību. Apzinīgiem pilsoņiem jādomā par citiem, kas riska grupā. Šī epidēmija parādīs, cik godprātīgi un apzinīgi pilsoņi esam. Katram pašam jāizvērtē, vai doties ceļojumā šobrīd ir prātīgi un droši, vai to var atlikt, cik liels ir risks saslimt. Ja tomēr pieņem lēmumu doties ceļojumā, tad vismaz atgriežoties ievērot rekomendēto divu nedēļu karantīnu, noformēt darbnespējas un mājās novērot savu veselību.
Priecīga ziņa sasniedza Latviju — Dānijas ģenerālprokurors nolēma atcelt Latvijas pilsones Kristīnes Misānes izdošanu Dienvidāfrikas Republikai un atzina, ka Misāne jāizdod Latvijai. Priecājos un jutu līdzi tautietei, taču tas nav vienīgais šāda veida gadījums. Latvijai jebkurā gadījumā ir jāaizstāv savi pilsoņi un jādara viss likumā iespējamais, lai mūs aizsargātu un tiesātu tepat Latvijā. Līdzīgu, skaudru gadījumu ir desmitiem vai pat simtiem. Robežas ir vaļā, sievietes veido ģimenes ar citu tautību un mentalitāšu cilvēkiem, kuriem ir citas tradīcijas un uztvere, kas ne vienmēr saskan ar mūsu. Bijuši arī citi publiski skaļi gadījumi, par ko rakstīja presē, taču toreiz sabiedrības uzmanību notikušais neguva. Šoreiz bija kāds, kas atbalstu uzkurina, tādējādi neļaujot zaudēt aktualitāti. Mums jādomā plašāk un jādara viss, lai šādu gadījumu skaits saruktu un valsts spētu ātrāk sniegt palīdzību tautiešiem, kas dzīvo ārzemēs un nonākuši grūtībās.
Nākammēnes notiks Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas. Domāju, nekas būtiski nemainīsies. Ievēlētie deputāti ir tikai daļa no problēmas galvaspilsētā. Otra daļa ir administrācijas darbinieki, kas ieraduši gadiem strādāt pēc vienas sistēmas un kritērijiem. Neesmu pārliecināta, ka, nomainot dažus deputātus, kaut kas strauji mainīsies rīdzinieku dzīvē kopumā. Rīgas domē bija spēcīga opozīcija, kas spēja virzīt savas ieceres. Oļegs Burovs saprata, ka tas ir pareizākais veids ļaut rīdziniekiem izlemt, kam tad viņi turpmāk vēlas uzticēt Rīgas atslēgu.
Portālā “Mana balss” sākta iniciatīva par bankas kartēm kā maksāšanas veidu skolās. Šobrīd mācību iestādēs var norēķināties tikai ar skaidru naudu. Jaunjelgavas novadā tam nebūtu nozīmes, jo pašvaldība sākumskolas un pamatskolas audzēkņiem nodrošina bezmaksas ēdināšanu. Vidusskolas vecumā bankas kartes jau ir gandrīz visiem audzēkņiem, jautājums — vai skolu ēdnīcām atmaksājas kases termināļu uzturēšana. Domāju, nē. Personīgi man patīk izmantot skaidru naudu. Mūsdienās esam kļuvuši pārāk atkarīgi no kartēm un elektroniskajām maksāšanas sistēmām. Gadījumā, ja nedarbojas internets vai piemeklē citas tehniskas ķibeles, cilvēks ar karti nevar veikalā pat maizi nopirkt. Neatbalstu pilnīgu pārēju uz maksājumiem ar kartēm, arī skolās tas nav nepieciešams.
