Rīt 95. dzimšanas dienu svinēs Nikolajs Putniņš, viņš mūža lielāko daļu nodzīvojis Zalves pagasta Sproģos. Dzimšanas dienas priekšvakarā jubilārs teic, ka priecājas svētkos saņemt saldumus un kādu balzama pudelīti, kas “esot dikti labs kaklam”.
Rīt 95. dzimšanas dienu svinēs Nikolajs Putniņš, viņš mūža lielāko daļu nodzīvojis Zalves pagasta Sproģos. Dzimšanas dienas priekšvakarā jubilārs teic, ka priecājas svētkos saņemt saldumus un kādu balzama pudelīti, kas “esot dikti labs kaklam”.
Atmiņās bērnība un laulība
Jubilāra dzimtā puse ir Cēsu rajona Zaubes pagasts, tur mācījies sešgadīgajā Zaubes pamatskolā. Vecāki diezgan agri aizgājuši mūžībā, tāpēc Nikolajs jau bērnībā kļuva patstāvīgs, sāka pats pelnīt iztiku. Viss mūžs pagājis, smagi strādājot, bet laimīgākie mirkļi, kurus Nikolaja kungs labprāt atceras, ir no saulainās bērnības Zaubē un kopdzīvē ar sievu Paulīni pavadītajiem vairāk nekā 50 gadiem. Pagājušajā gadā tieši Līgo vakarā Paulīne aizgājusi viņsaulē. Kopā izaudzināti trīs bērni — meita Gunta, dēli Māris un Juris, ir seši mazbērni. “Pagājis tik daudz gadu, bet man Zaube kā prātā, tā prātā,” teic Nikolaja kungs.
Ceļ fermas un klubus
Pirmā Nikolaja kunga darbavieta bija kādā Rīgas būvkantorī. Kopā ar citiem celtniekiem viņš strādāja vai visā Latvijā — cēla fermas, kultūras namus un citas ēkas. “Alga tolaik bija maza, tāpēc nācās pieņemt piedāvājumu strādāt “melnajā” brigādē, kur tolaik varēja nopelnīt krietni vairāk. Darbs atveda uz Neretas pusi. Esmu būvējis Sproģu klubu, Neretas apkārtnē uzceltas sešas fermas. Padomju laikos strādāju arī lauku apgādē — piegādāju vajadzīgās detaļas automašīnām,” stāsta jubilārs.
Neizdevies makšķernieks
Pārnākot mājās no algotā darba, vienmēr pietika darāmā arī savā saimniecībā, tāpēc atpūtai atlika maz laika. “Atceros, kad biju mazs, tēvs vienreiz aicināja makšķerēt. Kamēr es staigāju gar upes malu, tēvs šķendēdamies iznāca krastā ar makšķeri un lielu auklas kamolu rokās — no tā laika viņš vairs ne reizi mūžā nebija pierunājams iet makšķerēt,” stāsta jubilāra dēls. Lai arī mūžs nav bijis viegls, veselība tagad pasliktinājusies, vecais vīrs sliktāk redz un dzird, Nikolaja kungam ir gaišs prāts. Viņš priecājas par saviem bērniem un mazbērniem, kas par viņu rūpējas. “Arī no Zalves pagasta padomes saņemu apsveikumus svētkos, ne tikai no ģimenes. Priecājos, ka mani atceras,” teic jubilārs. Nikolaja kungs dienas pavada kopā ar uzticamo draugu — radioaparātu, kas vienmēr izstāsta jaunumus un vientulības brīžos uzmundrina ar dziesmām.
