Mani kaitina, ja kāds man saka — tu esi no laukiem! Jā, es esmu no laukiem un lepojos ar to!
“Mani kaitina, ja kāds man saka — tu esi no laukiem! Jā, es esmu no laukiem un lepojos ar to! Laukos dzīvo vislabākie cilvēki, un reizēm mēs zinām un redzam daudz vairāk nekā tie, kuri dzīvo lielās pilsētās,” stāsta Sarmīte Sniķere. Māte, sieva un tikai tad skolotāja — tā viņa sevi raksturo.
Zalves pagasta “Sarmās” jau vairāk nekā divdesmit gadu ir Sniķeru ģimenes mājas, patvērums, tā ir vieta, kur visiem gribas atgriezties un būt kopā. Ikdienā Sarmīte Sniķere visbiežāk sastopama Neretas vidusskolā, jo viņa ir matemātikas, informātikas un ekonomikas skolotāja.
No rīdzinieces līdz lauciniecei
— Esat dzimusi un augusi Rīgā. Kāpēc nepalikāt tur dzīvot?
— Rīgā apmeklēju bērnudārzu, beidzu vidusskolu, bet katru gadu vasaras brīvlaiku pavadīju pie radiem Latgalē. Jau tolaik zināju, ka savu dzīvi negribu saistīt ar Rīgu. Mani vecāki ir no Latgales. Abi nāk no daudzbērnu ģimenēm, toties es esmu vienīgais bērns ģimenē. Tagad domāju, cik labi, ja man būtu brālis vai māsa, ar viņiem varētu parunāt un lūgt padomu. Man ir māsīca, kuru dēvēju par māsu, un mums joprojām ir tuvas attiecības.
— Kāpēc kļuvāt par skolotāju?
— Skolotājas profesiju izvēlējos apzināti, jo skolas laikā man nebija labas attiecības ar skolotājiem, likās, ka viņi bērnu spējas atbilstoši nenovērtē. Gribēju pierādīt, ka var būt arī labāk, mans mērķis bija kļūt par labu skolotāju, kura saprotas ar skolēniem. Toreiz, pēc vidusskolas absolvēšanas, man bija divas iespējas — studēt Liepājā vai Daugavpilī. Tā kā vecāki ir no Latgales, izvēlējos Daugavpili, lai studiju laikā varētu biežāk apciemot radus, Liepāja man bija sveša. Man padevās visi priekšmeti, īpaši ķīmija, matemātika, fizika. Visi domāja, ka būšu ķīmijas skolotāja, bet es izvēlējos matemātiku.
— Kā nonācāt Zalvē?
— Augstskolas pēdējā kursā iepazinos ar nākamo vīru Edvīnu, iemīlējāmies. Viņš jau tolaik bija liels dzimtās puses patriots un nekur citur nedomāja dzīvot, tikai Neretā. Vīrs vēl studēja pēdējā kursā, es gadu dzīvoju Daugavpilī, un man pietika laika izdomāt, vai es gribu doties uz laukiem viņam līdzi. Neretā mums darba nebija, bet to piedāvāja Zalvē, tā arī 1984. gadā ieradāmies Zalvē, tur mums piešķīra trīsistabu dzīvokli. Vēlāk par pajām iegādājāmies mājas, kuras nosaucām par “Sarmām”, mana vārda saīsinātā variantā.
Lielgabala zalve
— Kas jūs saista Zalvē?
— Ne velti zalve ir arī lielgabalam. Kaut kāds spēks un vilinājums ir jau pašā vietas nosaukumā. Manuprāt, šai vietai, kur visapkārt ir mežs un pļavas, piemīt kaut kas īpašs. Kaut arī esmu dzimusi Rīgā, uzskatu sevi par īstu zalvieti. Te ir manas mājas, kur gribu atgriezties pēc darba dienas Neretā. Man kolēģes saka: ko tu tur skrien, paliec pie vīramātes Neretas centrā, dzīvosi bez bēdu. Īpaši tagad, kad bērni ir prom, vīrs strādā citur, nedēļu esmu viena. Jā, es varētu palikt, bet negribu! Manas mājas ir “Sarmās”, tikai tur jūtos labi.
— Kādu redzat savu pagastu nākotnē?
— Tikai valsts kopējā ekonomiskā attīstība varētu palīdzēt plaukt arī Zalvei. Lai pagasts varētu attīstīties, vajag vietējos iedzīvotājus, kuri maksā nodokļus, bet Zalvē ir problēma atrast darbu. Es tik krasi neizjūtu šo bezcerību, jo man ir labs darbs. Lai mani noturētu Zalvē, nekas īpašs nav vajadzīgs. Mums ir labs veikals, kurā var iegādāties ikdienā nepieciešamo, bet kaut ko vairāk nopirkt reizi nedēļā dodos uz Aizkraukli. Mana dzīves telpa ir Zalvē, un nav jau svarīgi, ko citi saka par laukiem, jo katrs pats rada noskaņu ap sevi ar savu klātbūtni.
— Kā situāciju varētu uzlabot?
— Esmu daudzus gadus strādājusi Zalves pagasttiesā, redzēju nelabvēlīgas ģimenes, bērnus, kuriem jāpalīdz. Tomēr zinu, ka viss atkarīgs tikai no katra paša, nav jāsēž un jāgaida, ka cits piedāvās palīdzību, jāmeklē darbs, jācīnās, tikai tad kaut kas uzlabosies. Zalvē, tāpat kā citviet laukos, cilvēki noveco. Arvien mazāk paliek tādu kā mēs, kuri grib, lai apkārtne ir sakopta, lai arī citiem ir prieks. Uzskatu, ka jāsāk katram ar sevi, ar savu māju, savu ģimeni. Es ļoti priecājos, ka mani bērni katru nedēļu brauc uz Zalvi, jo te ir viņu mājas. Dēls sacīja, ka nākotnē noteikti kaut kur Zalves mežā uzcels māju. Velk atpakaļ.
“Bezatlikumu” tehnoloģija
— Teicāt, ka jūsu vaļasprieks ir konservēšana. Ko var atrast “Sarmu” pagrabā?
— Man daudzu gadu garumā ir izstrādāta sava “bezatlikumu” tehnoloģija. Tas nozīmē, ka burciņās lieku pilnīgi visu, kas izaug dārzā, nekas nepaliek pāri. Piemēram, no dzeltenajām plūmēm izspiežu sulu un no atlikumiem vēl izvāru biezeni. Pašu dārzā izaug āboli, plūmes, bumbieri, ogas, kabači, ķirbji un gurķi — tas viss ir manā pagrabā. Nejūtos labi, ja rudenī nesagatavoju pilnus plauktus ziemai. Ģimenē esam pieraduši ēst kompotus, ievārījumus, marinējumus un konservējumus. Visiem garšo! Dēls jau ir ceturtajā kursā, bet joprojām ved uz Ventspili pilnu somu kompotiem un atpakaļ —tukšās burciņas.
— Eksperimentējat virtuvē?
— Lielākoties visu gatavoju pēc pārbaudītām un zināmām receptēm. Visai ģimenei garšo tradicionālie tomāti želejā, konservēti pipari, tos tad arī lieku burciņās. Gurķu marinēšana gan labāk padodas vīram! Kompots no jāņogām, upenēm un kabača ir dēla iemīļotākais, un, sēžot pie datora, viņš nemanot iztukšo trīslitru burku. Prieks, ka novērtē manu darbu, ka visai ģimenei garšo. Tas ir vissvarīgākais. Ikdienā arī ir vieglāk — no darba mājās pārrodos ap sešiem vai vēlāk, uzcepu kartupeļus, attaisu kādu burciņu, un vakariņas ir paēstas!
Inspektore egle
— Kā jūsu ģimenē svin svētkus?
— Šoziem sapratu, ka uz Ziemassvētkiem radi vairs nav jāaicina, jo viņi to uztver kā pašsaprotamu lietu, ka šajā vakarā visiem jābūt kopā “Sarmās”. Protams, tas ir patīkami, tāpēc arī abas ar meitu vienmēr ļoti gatavojamies. Katru gadu mainām eglītes rotājumus, vienu gadu tie bija zilā krāsā, tad — sudraba, rotājam māju ar vītnēm, pinam vainagus. Gatavojam dāvanas un visu gadu krājam iesaiņojuma papīrus, pušķus un dekorus. Šogad pusotru stundu saiņojām dāvanas, bet piecās minūtēs visas tika atvērtas. Mums nav tik svarīgi, kas ir iekšā, bet galvenais — kā izskatās. Ziemassvētku eglīti mežā prot atrast tikai meita, tāpēc iesaucām viņu par Inspektori egli, savukārt Jāņos tikai viņa zina, kur aug īstās meijas.
— Arī Jāņus radinieki svin pie jums?
— Reiz sacīju vīram, ka vienreiz pašai gribētos kaut kur aizbraukt, nevis vienmēr uzņemt ciemiņus. Tomēr no pilsētas visi brauc pie mums, un ir gandarījums, ka viņi “Sarmās” jūtas labi un vienmēr ir gaidīti. Tā kā Jāņos parasti līst, rotājam garāžu un svētkus svinam tur. Viesus apdziedam ar pašu sacerētām dziesmām.
— Kādus pārsteigumus viens otram esat sagādājuši?
— Dēlam bija sešpadsmitā dzimšanas diena, pamodinājām viņu no rīta, iesēdinājām automašīnā un teicām, ka jābrauc uz Daugavpili. Viņš nebija īsti pamodies, tādā nīgrā noskaņojumā un nesaprata, kāpēc tas ir vajadzīgs. Aizvedām viņu uz ledushalli un teicām, ka šī diena, ko viņš te pavadīs, ir dzimšanas dienas dāvana. Sagādājam viens otram pārsteigumus, kuriem nav lielas materiālas vērtības, bet tie ir interesanti.
— Esat saņēmusi kādu neparastu dāvaniņu, kas palikusi atmiņā?
— Šogad dēls man uzdāvināja dzīvības kociņu podiņā ar skaistiem novēlējuma vārdiem, ka dzīve jāuztver daudz vieglāk, ar humoru. Man ir tieksme uz visu raudzēties nopietni, kā jau skolotājai. Jubilejās vienmēr dāvinām viens otram puķes puķupodā, jo vēlamies, lai mājās tās izskatītos skaisti. Vīrs bieži nopērk kādu puķi, ja viņam iepatīkas, un pārved mājās, bet jākopj man.
Pieņemt otru tādu, kāds viņš ir
— Kā atpūšaties no ikdienas?
— Vīrs ir muzikāls, bieži mājās uzspēlē. Reizēm, kad visiem mūzikas ir par daudz, smejamies un sakām, ka to, ko viņš spēlē, saprot tikai pats. Man patīk roks un blūzs. Klausos “Prāta vētru”, jo tā ir meitas mīļākā grupa, un mājās ir visi viņu albumi. Cenšos apmeklēt visus lielos koncertus, biju vienīgajā “Rock Summer” festivālā Rīgā, vīrs palika mājās, bet es trīs dienas tur pavadīju un guvu milzu enerģiju! Esmu klausījusies Bjorku, “ZZ Top” un tagad gaidu martu, kad Rīgā viesosies Cris Rea. Esmu pieradusi, ka mājās vienmēr skan mūzika, nemaz neprotu dzīvot klusumā. Apmeklēju arī astoņdesmito gadu diskonakti, kurā skanēja jaunības dziesmas, varēja dziedāt un dejot līdzi!
— Saglabāt ģimenē labas attiecības nav viegli. Kā jums tas izdodas?
— Esam “atklājuši” pirtiņu, pēc tās jūtos vesela, spēka pilna un atpūtusies. Pirtī var gūt pozitīvas emocijas un aizmirst ikdienu. Mēs ar vīru jau daudzus gadus mājās par darbu nerunājam. Pārspriežam visas citas lietas, bet par darbu — nē. Tas arī palīdz saglabāt harmoniju attiecībās. Svarīgi ir uzklausīt, saprast un pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Nav jēgas dusmoties par lietām, kuras nav iespējams mainīt un pārveidot.
— Bērniem esat draudzene?
— Vispirms esmu māte, tad — sieva, tikai tad — skolotāja. Mana svētākā pārliecība: bērnus audzina tikai un vienīgi vecāki. Skolotāji viņus tikai skolo. To, ka bērni ir tādi, kādus viņus izveido vecāki, esmu vienmēr uzsvērusi. Priecājos, ka bērni man izstāsta savas problēmas, dalās priekos un lūdz manu padomu. Es to novērtēju un saprotu, ka esmu viņiem arī draugs.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Sarmīte Sniķere.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1961. gada 26. novembris, Rīga.
IZGLĪTĪBA: augstākā, beigusi Daugavpils universitāti.
NODARBOŠANĀS: matemātikas, ekonomikas un informātikas skolotāja Neretas vidusskolā, vairākus gadus strādājusi Zalves pagasttiesā.
ĢIMENE: vīrs Edvīns, dēls Edmunds, 4. kursa students Ventspils augstskolā, meita Guna, 1. kursa studente Rīgas Tehniskajā universitātē. HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
VAĻASPRIEKS: mūzika, konservēšana.
