Zalves pagasta pārvaldes tehniskais darbinieks Staņislavs Virbals ir viens to tiem, kuri saistībā ar valsts svētkiem saņēma pašvaldības Pateicības rakstu par augstu atbildības izjūtu darbā. Zalvieši Staņislavu dēvē par “ātro palīdzību” — nekad neatteiks, atbrauks un palīdzēs, ilgi nedomājot, vai tas vienmēr ietilpst viņa darba pienākumos, vai darba laiks jau nav beidzies.
Pelna graudus
Staņislava dzimtā puse ir Lietuvā, Suvainišķos, tur arī jaunībā strādājis fermā, slaucamo govju kompleksā, darbs nereti beidzies tikai deviņos, desmitos vakarā. Dzīvojis pie Lietuvas — Latvijas robežas, pēdējā mājiņā Lietuvas pusē, bet ar nākamo sievu Intu iepazinies viņas darbavietā — pierobežas veikalā. “Viņa vienmēr gādāja, lai esmu paēdis, pataupīja man šo un to. Reiz biju atgriezies no darba pavēlu, viņa mani aicināja pie sevis — pacienāšot ar zupu. Tā nu es aizgāju,” atceras zalvietis.
Uz Zalvi pārnākuši pēc tam, kad likvidēja veikalu. Sievu pārcēla strādāt uz Vērtūžiem, kas tolaik bija diezgan apdzīvota vieta. Staņislavs kādu laiku vēl braukājis uz darbu Lietuvā, vēlāk kļuvis par bezdarbnieku. “Mums ir saimniecība — slaucamas govis un cūkas, cik vien varu, brīvajā laikā palīdzu sievai. Kad ņemu atvaļinājumu pagasta pārvaldē, strādāju pie zemnieka un nopelnu visai sezonai graudus,” stāsta zalvietis.
Nevēlas pārtikt no pabalstiem
Zalves pagasta pārvaldē par santehniķi Staņislavs strādā vairāk nekā piecus gadus, apkures sezonas laikā viņš ir arī kurinātājs. “Esmu pieradis, ka man lūdz palīdzību. Neesmu iedomājies, ka varētu kādam atteikt. Protams, ir bijuši gadījumi, kad redzu: cilvēks pats būtu spējis tikt galā, bet viņš tomēr aicina mani, bet tādu gadījumu nav daudz. Mana ikdiena ir ierasta — apskatu savus objektus, pārbaudu attīrīšanas iekārtas, pārliecinos, vai viss ir kārtībā, salaboju, ja kas labojams,” stāsta Staņislavs.
Par to, ka laukos cilvēkiem nav darba, zalvietim ir savs viedoklis: “Protams, Zalvē nekādas lielās izvēles nav, bet, ja vien grib, darbu un nodarbošanos var atrast. Ja man nebūtu darba pašvaldībā, noteikti paplašinātu saimniecību. Vienmēr vieglāk ir atrast iemeslus, lai nestrādātu un neko nedarītu. Es nevēlos pārtikt no pabalstiem vai gaidīt, kad man kāds kaut ko piešķirs, tomēr liela daļa to izvēlas. Viņi rudenī ogo un sēņo, bet pārējā laikā nav ne darba, ne ienākumu.”
Centrs — Aizkraukle
Lai gan Lietuvā palikuši radinieki, Staņislavs par savām mājām sen uzskata Latviju. Ģimenē runā gan latviski, gan lietuviski, svin gan latviešu, gan lietuviešu svētkus. Apguvis datorprasmes, labprāt jaunumus lasa internetā, bet pastkastītē pastniece joprojām ieliek “Staburagu”. Ģimenē izaudzināta meita Kristīne, dēls Edgars, mazdēliņam Robertam ir pieci mēneši.
Visu sarunas laiku dzirkstī humors, skan viens joks pēc otra, bet, domājot par to, kas pēc vairākiem gadiem notiks ar Zalvi, Staņislavs nav tik optimistisks: “Te būs zilā zīme. Un viss. Zalves nebūs. Vieta dzīvo tik ilgi, kamēr ir cilvēki, bet diemžēl vecā paaudze pamazām iet aizsaulē, darbspējīgie lielākā daļa jau ir prom, bet neviens jaunietis neatgriežas, un domāju, ka tādos apstākļos nekas nemainīsies. Mums novada centrs ir Nereta. Ko man tur darīt? Jau sen visas lietas kārtoju Aizkrauklē, ģimenes ārsts ir Aizkrauklē, uz Neretas pusi nemaz nebraucu. Pat ja būtu palikusi Zalves pamatskola, manuprāt, situācija nebūtu labāka, jo bērnu skaits katru gadu samazinās. Iespējams, ja kāds turīgs pircējs skolā ierīkotu kaut ko, kas nodrošinātu vietējiem darba vietas, situācija uzlabotos, bet citādi skolai nav nākotnes.” ◆
