1. maijā pulksten 14 Zalvē notiks “Zalves grāmatas” atvēršanas svētki. Saistībā ar to piedāvājam publicista Viļņa Vietnieka aprakstu.
Vilnis Vietnieks, publicists, “Zalves grāmatas” veidotājs
Ilgi auklēta, vairākus gadus rakstīta, mēnešiem drukāta un brošēta, beidzot iznākusi “Zalves grāmata”.
Uz izdevuma, kurš iespiests “Jēkabpils drukātavā”, pirmā vāka redzama vēl grāfa Šuvalova laikā dzejnieka Imanta Auziņa tēva brāļa Ernesta ap 1910. gadu stādītā liepu aleja. Vairāk nekā simts gadu veco aleju bildē iemūžinājis fotogrāfs Aivars Bite. Uz grāmatas otra vāka dzejnieks Imants Auziņš ar uzticamo velosipēdu pie brūkošās Zalves baznīcas mūriem. Arī šī ir Aivara Bites fotogrāfija.
Grāmatas tekstus ievada zalvieša, kurš Zalvē dzimis, audzis, mācījies, vasarās savos “Bīnātos” strādājis gan fiziski, gan radoši ar pildspalvu rokā, Imanta Auziņa dzejolis:
“Dzimtā puse, mans spēks
un mans sāpums,
Mana vālodze, dzenis
un strazds,
Ne jau ciemoties
pie tevis nāku, —
Nāku palikt un mūžību rast.”
Apraksta muižas
laika dzīvi
Imanta Auziņa tēvs Oto Auziņš 20. gadsimta 60. gados uzrakstīja atmiņas par savu bērnību Lielzalves (Gross-Salwen) muižā (grāmatā 27. — 38. lpp.). Imants tēva atmiņas rediģēja. Domāju, ka šis ir viens no interesantākajiem tekstiem “Zalves grāmatā”. Autors sīki apraksta muižas apkārtni, pili, ābeļdārzus, parku, saimniecības ēkas. Zalve tolaik līdzinājusies nelielam miestiņam. Patlaban no Lielzalves miestiņa nekas daudz nav palicis pāri. Nav kroga Zalvītes labajā krastā, nav muižkunga un vešerienes māju pretī pilij, nojaukti “Atvari”, rijas, klētis, zirgu staļļi, dzirnavas pie lielā Zalvītes atvara. No tā laika ēkām stāv bijusī grāfa pils, kur no 1922. gada ir Zalves pamatskola (slēgta 2009. gadā), krejotavas ēka (privatizēta, nosaukums “Lauri”), 1913. gadā uzceltā muižas kalpu māja, kurai Alberts Bite 1922. gadā deva mājvārdu “Muižnieki”. Oto Auziņš apraksta darba tikumus un darba ritmu muižas darbos.
Atmiņas par radu saimi
Domājams, ka īpašu lasītāju interesi izraisīs Zalves novadpētnieces, pensionētās skolotājas Ilgas Ceras rediģētais teksts “Vēsturiskas ziņas par Zalves skolu” un pašas uzrakstītais stāsts “Ieskats Zalves vēsturē”. Šajos tekstos varēs atrast tādus faktus, kuri daudziem lasītājiem nebūs zināmi. Grāmatā varēs izlasīt Imanta Auziņa atmiņu stāstu “Kā gan citādi”. Stāstā vairākas līnijas. Autors apraksta savu radu plašo saimi pirms Otrā pasaules kara, sava tēva izglābšanos no drošas nāves, savas māsīcas Brainas Šneideres izdzīvošanu vācu okupācijas laikā, viņas slēpšanos Zalvē.
Starp citu, tā ir viena nodaļa no Imanta Auziņa jaunās grāmatas “Mana mūža pasaule”, kuru dzejnieks rakstīja pēdējiem spēkiem īsi pirms aiziešanas mūžībā. Grāmata “Mana mūža pasaule” iznāks šogad maija beigās vai jūnija sākumā. Zalviešiem tā būs ļoti interesanta lasāmviela. Tas būs stāsts par savām un radu gaitām Zalvē, par draugiem un paziņām zalviešiem. Grāmatas varoņu darbības laiks — pirmskara gadi, Otrais pasaules karš, pēckara dzīve.
Basām kājām aiziet strēlniekos
Lūcija Ķuzāne stāstā “Tajā baigajā gadā” izseko Jūlija Dievkociņa dzīves gaitām Zalvē, ataino 1905. gada notikumus, stāsta par dzejnieka nāves laiku (77. — 86. lpp.). Aina Britāne (jaunības uzvārds Baltruma, tagad staigā Mūžības ceļus) savas grāmatas “Vēji dzied, vēji raud” fragmentos sniedz atmiņu redzējumus par Zalvi (86. — 94. lpp.). Austris Kronītis stāsta par Zalvi laikā, kad viņš divdesmit gadus bija ciema izpildkomitejas priekšsēdētājs. Viņš stāsta par tā laika kultūras dzīvi, Zalves orķestriem un muzikantiem. Pats Austris Kronītis spēlēja gan Zalves pūtēju orķestrī, gan deju orķestrī (146. — 154. lpp.).
Dzintra Mireka “Zalves grāmatai” sagatavoja divus tekstus. Stāsts “… savu likteni” vēstī par notikumiem Zalvē, sākot ar 1940. gada 17. jūniju. Tajā attēlots vācu okupācijas laiks, varas maiņa, 1949. gada 25. marta deportācijas, dzīve izsūtījumā un atgriešanās Zalvē. Autore tekstam pievienojusi 1949. gadā izsūtīto zalviešu sarakstu.
Teksts “Viņš aizgāja strēlniekos basām kājām” ir Dzintras Mirekas stāsts par saviem radiem — zalviešiem Jāni Ulpi un Kārli Ulpi. Lielākā daļa veltīta Kārlim Ulpem, kurš, kad vecāki noslēpa viņa zābakus, latviešu strēlniekos aizgāja basām kājām. Izkarojies Pirmā pasaules kara frontēs, cīnījies Krievijas pilsoņu karā, dienējis armijā. Ieguva augstāko militāro izglītību, bija pulkvedis. 1937. gadā staļinisko represiju laikā “čeka” Ulpi arestēja, spīdzināja, lai panāktu atzīšanos neesošo noziegumu izdarīšanā. Viņš izturēja spīdzināšanas un 1938. gadā no cietuma tika atbrīvots. 1940. gadā Kārlis Ulpe ieradās Latvijā, strādāja Jelgavā par LLA prorektoru. 1941. gada jūlijā, komandējot Jelgavas strādnieku bataljonu, krita Igaunijā.
Dzintra Mireka sagatavoja publicēšanai “Zalves grāmatā” Artūra Sarmas atmiņas par Otrā pasaules kara beigu posmu un dzīvi ASV. Viņa sieva Anta Auzāne bija no Zalves “Lauka Cīruļiem”.
Nikolajs Plāte — pirmais latviešu mācītājs Zalvē
Interesi raisīs Lūcijas Ķuzānes sagatavotais materiāls par pirmo latviešu tautības mācītāju Zalves draudzē Nikolaju Plāti (196. — 197. lpp.). Viņa dēls Modris Plāte ir mācītājs Jēkabpilī. Viņš vadīja Jāņa Jaunsudrabiņa un rakstnieka ģimenes locekļu pārapbedīšanu Neretas Ķišku kapos.
Bijusī zalviete Anita Spēlīte grāmatā stāsta par savu tēvu Oskaru Spēlīti, kurš Sēlijas mežiem veltīja savu darba mūžu. Viņš ilgus gadus bija mežziņa vietnieks Zalves mežniecībā. Augstas kultūras cilvēks, mīlēja teātri un dzeju. A. Čaka dzeju stundām skandēja no galvas.
Vineta Tjarve stāsta par savu tēvu Boļeslavu Tjarvi — Zalves slimnīcas ilggadējo ārstu, par Zalves slimnīcas darbiniekiem. Tagad Zalvē pat feldšera nav. Vecie zalvieši atceras ārstus Planderu un Zemuri.
Atmiņas par vīru Ēvaldu Zariņu uzrakstījusi pensionētā skolotāja Dzidra Zariņa. Zalves pamatskola bija Ēvalda Zariņa vienīgā darbavieta. Gunta Lencēja rakstā “Mans direktors” stāsta par Sproģu (agrāk Oškalna) skolas direktoru Oskaru Freimani, kurš skolu vadījis 28 gadus. Viņa laikā un vadībā tika uzcelta Sproģu pamatskolas jaunā ēka.
Egils Elceris stāsta par saviem agriem jaunības gadiem Zalves ciema Sproģu pusē. Viņa tēvs Imants Elceris septiņus gadus bija Oškalna kolhoza priekšsēdētājs. Viņš bija arī atzīstams sportists, sporta organizators.
Dzīves ritms nav apstājies
Zalvietis Kārlis Valdemiers stāstā “Esmu zalvietis” izstaigā savas bērnības ceļus Zalvē, stāsta par tiesneša darba mūžu.
Zalvē dzimis arī Augstākās tiesas bijušais ilggadējais priekšsēdētājs (tagad AT tiesnesis) Andris Guļāns. Zalves pagasta Goda pilsonis Guļāns rakstā “Ar Sēliju sirdī” pauž satraukumu par bijušā grāfa Šuvalova pils, vēlāk pamatskolas ēkas, likteni.
Zalvē dzimuši un mācījušies Latvijā pazīstami juristi. Par viņiem var izlasīt rakstā “Zalves pagasta seši juristi”.
Valda Freimane atmiņu tēlojumā stāsta par saviem skolas gadiem Zalves pamatskolā, Imants Auziņš bijis viņas klasesbiedrs. Autore raksturo vairākus skolotājus — Kārli Birkenu, Eriku Osīti, Annu Sētiņu un citus.
Zalves pagasta zemnieku saimniecības “Zīlītes” īpašnieks Ainārs Rutkis un zemnieku saimniecības “Pumpuri” īpašnieks Juris Smirnovs “Zalves grāmatā” stāsta par saimniekošanu, ražošanas plāniem un perspektīvām.
“Zalves grāmatā” publicētas manis sarakstītās Saukasgala skices, vairāki dzejoļi. Sīkāk pie skicēm nepakavēšos, jo tās savulaik bija publicētas laikrakstā “Staburags” un manā prozas grāmatā “Saukas skices”. Turpinu rakstīt par Saukasgalu. Tapis arī viens stāsts par maniem Saukas, Neretas un Zalves radiem. Esmu pētījis zalvieša Arvīda Osīša dzejas un prozas darbus. Dzīves ritms Zalvē nav apstājies. Tā “Zalves grāmatā” raksta pagasta pārvaldes vadītāja Dzintra Noreika. Atliek vēlēties, lai tā būtu arī nākotnē.
***
“Zalves grāmata” tapa grūtā laikā. Imants Auziņš bija galvenais “Zalves grāmatas” veidotājs. Taču viņš smagi saslima un 2013. gada 21. augustā devās mūžībā. Grāmatu līdz galam Imants nepaspēja pabeigt, un vairākas autoru pārrakstīšanās kļūdas un tehniskās nepilnības netika novērstas.
Paldies Lūcijai Ķuzānei, kura uzņēmās rediģēt līdz galam nepabeigtu grāmatu.
Zināms, ka nav gandrīz nevienas grāmatas, kurā nebūtu kļūdu un nepilnību. Arī “Zalves grāmatā” to netrūkst. Priecāsimies, ka grāmata vispār iznāca, jo vienu brīdi likās, ka tās var arī nebūt.
Vilnis Vietnieks
Skumjš Zalves motīvs
debesīs virs sirmiem mežiem
nikni pērkonbungas dārd
vai uz visiem mūžu laikiem
zudis ir tavs lepnais vārds
Gross Salwen — Lielā Zalve
deg baznīca ar spožu liesmu
un skaistā Tekla raud
viņai prātā skumja dziesma
un pirmā vīra glāsts
Gross Salwen — Lielā Zalve
poļu skaistule vēl gadiem raud
Šuvalovam Andrejam
pie krūtīm
tiek celta Zalvē baznīca
ar lielām logu rūtīm
Gross Salwen — Lielā Zalve
debesīs virs Lielās Zalves
pēc simtu gadiem pērkons dārd
lūst baznīcsijas tā kā spalvas
un tornis sveras šķībs un vārgs
Gross Salwen — Lielā Zalve
kas pacels baznīcu un grāfa pili
vai Zalves lepnumam
būs drupās grūt
peld negaismākoņi vēl tumši zili
bet gribas siltu saules staru gūt
Gross Salwen — Lielā Zalve
