Svētdiena, 22. februāris
Ārija, Rigonda, Adrians, Adriāna, Adrija
weather-icon
+-10° C, vējš 1.69 m/s, R-DR vēja virziens
Staburags.lv bloku ikona

Zāļu skapītī — mīlestība

Neretietei Zelmai Kalnārei ir 91 gads, bet viņas dzidrajās tumšajās acīs lasāms — 19. Abās galvas pusēs glīti atspraudusi sirmos matus ar sprādzītēm, uzģērbusi baltu cakainu blūzīti, viņa ir gatava doties savā pagātnes ceļojumā.

Neretietei Zelmai Kalnārei ir 91 gads, bet viņas dzidrajās tumšajās acīs lasāms — 19. Abās galvas pusēs glīti atspraudusi sirmos matus ar sprādzītēm, uzģērbusi baltu cakainu blūzīti, viņa ir gatava doties savā pagātnes ceļojumā. Dzīvē pienāk tāds laiks, kad cilvēki vairāk dzīvo atmiņās, jo tās kļūst svarīgākas par īstenību. Viss jau ir bijis.
Tikai urda viens neatbildēts jautājums — kā būtu iegrozījusies dzīve, ja 1944. gada augustā Zelmas kundze būtu devusies līdzi saviem tuviniekiem bēgļu gaitās uz Ameriku. Bet viņa vienīgā neaizbrauca, jo dzimtenē palika viņas labākā draudzene Berta.
Bērnība kā Jaunsudrabiņam
— Kā pagāja jūsu bērnība un pirmie skolas gadi?
— Ģimenē bijām trīs bērni — divas māsas un brālis, tētis nomira, kad biju tikai gadu veca, uzaugām ar mammu. Dzīves apstākļi bija ļoti trūcīgi, bet mammas lielā mīlestība deva spēku dzīvot un priecāties. Ikdienā ēdām rupja maluma maizi, bet visgaršīgākais likās no vagas izrauts un ar mizu apēsts burkāns. Agri sāku ganu gaitas, no rītiem kājas sala aukstajā rasā, jo apavus nevarējām atļauties. Pusaizmigusi dzinu lopus ganībās, bet dienas vilkās gausi. Bērnībā ļoti baidījos no pērkona. Atmiņā palikušas ganības negaisa laikā — visa pamale zili melna, līst lietus, dārd pērkons, bet es jūtos viena visā pasaulē. Gājām paši savās izdomātās rotaļās — visbiežāk spēlējām zirdziņus, vadādami viens otru pikpaunā. Skolā sāku iet astoņu gadu vecumā Ratītes četrgadīgajā pamatskolā, pēc tam turpināju mācīties Mētrienas sešgadīgajā pamatskolā, dzīvoju internātā, jo mājas bija desmit kilometru tālu.
Iemīlas skolotājā
— Kas palicis atmiņā no jaunības?
— Pēc pamatskolas absolvēšanas iestājos Jēkabpils komercskolā. Ar interesi apguvu algebru, stenogrāfiju un mašīnrakstīšanu. Iemācījos trīs svešvalodas — angļu, krievu un vācu. Kamēr citas skolasbiedrenes izklaidējās, es visu laiku veltīju mācībām, biju klusa, sevī noslēgta meitene. Mani neinteresēja ne dejas, ne randiņi. Daudz lasīju, tāpēc bieži iemīlējos grāmatu varoņos un iedomātos tēlos. Skolā bija stingrs matemātikas skolotājs, kurā es pamanījos iemīlēties, un, kad viņš klasē skaidroja jaunu tēmu, es piesarkusi un sapņainām acīm viņu apjūsmoju. Pēc skolas beigšanas 1933. gadā biju neziņā, ko darīt tālāk. Jutos vientuļa un apmulsusi. Mani nesaistīja dzīve laukos mātes saimniecībā, tāpēc, ne mirkli nešauboties, pieņēmu māsas Almas uzaicinājumu pārcelties uz dzīvi pie viņas. Cerēju izmantot pilsētas piedāvātās iespējas un sapņoju par iespēju atkal mācīties.
Radio klausās caur grīdu
— Vai galvaspilsētā iedzīvojāties ātri?
— Māsai piederēja neliels rakstāmlietu un grāmatu veikaliņš, tā arī bija mana pirmā darbavieta. Strādāju par pārdevēju, un darbs aizņēma lielāko daļu laika. Satiku draudzeni Bertu no Jēkabpils komercskolas laikiem, un mūsu draudzība turpinājās mūža garumā, ilgus gadus sazvanījāmies un rakstījām vēstules. Abas gājām uz koncertiem, teātru un operu izrādēm. Naudas bija maz, bet par krietni mazāku cenu varēja iegādāties stāvvietas, un mēs skatījāmies izrādes, stāvot kājās. Mājās nebija radio, bet man ļoti patika klasiskā mūzika, un lejasstāva kaimiņi to bieži atskaņoja. Es apgūlos uz grīdas, pieliku ausi cieši klāt un, neviena netraucēta, klausījos. Reizēm, ejot pa ielu, apstājos pie atvērta loga, no kurienes skanēja man tuva melodija. Sāku rakstīt dzejoļus, ko turpināju visu mūžu. Pirmais dzejolis, ko uzrakstīju 21 gada vecumā, ir veltīts manam krustdēlam:

Smejot un skrejot paies tev dienas
Mirdzoši baltas kā krītošais
sniegs.
Sirsniņā nebūs raizes nevienas,
Rītos modinās saulesstars liegs.

Līdzi ar puteņiem dusēt tu iesi, Mazās rociņas lūgšanā liekot. Aizverot actiņas, priekā vēl
skriesi,
Māmiņas noglāstīts, miedziņā
slīgstot.

Klusi nāks sapnītis, kas aiznesīs
tevi
Debesu mājoklī, laime kur mīt, Gaišie, spārnotie eņģeļu tēli Dzīvītes kamolu iesāks tev tīt.
Raksta Ulmanim
— Vai māsas veikals bija jūsu vienīgā darbavieta?
— Veikalu slēdza, un es zaudēju savu darbu. Ilgu laiku biju bezdarbniece, nevarēju atrast nekādu darbu. Biju iemācījusies iztikt tikai ar tēju un baltmaizi. Uzrakstīju pat lūgumu prezidentam Kārlim Ulmanim, lai palīdz izkļūt no bezcerīgās situācijas, bet atbildi nesaņēmu. Draudzene strādāja Neredzīgo biedrībā, un viņiem bija vajadzīgs darbinieks, kurš varētu pārrakstīt grāmatas neredzīgo rakstā. Dažu mēnešu laikā rakstu iemācījos un pārrakstīju vairākas grāmatas, pirmā bija Jaunsudrabiņa “Neskaties saulē”, bet pārējās — uzdevumu krājumi algebrā.
— Kurā brīdī sapratāt, ka jūs interesē medicīna?
— Sāku aprūpēt cilvēkus ar īpašām vajadzībām, patika, ka spēju viņiem palīdzēt. Abas ar draudzeni nolēmām mācīties medicīnas māsu skolā, 1941. gadā to pabeidzām. Mana pirmā darbavieta bija Bērnu klīniskā slimnīca, kur bija jāstrādā ar smagi slimiem bērniem, arī ar zīdainīšiem. Smagi bija redzēt, kā mirst nevainīgi mazuļi. Šajā darbavietā pavadīju trīs gadus. Vēlāk iestājos Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes stomatoloģijas nodaļā, kuru beidzu 1950. gadā.
Satiekas pēc 29 gadiem
— Stāstījāt, ka 1944. gada augustā visa jūsu ģimene devās bēgļu gaitās. Kāpēc jūs palikāt?
— Māsas vīru un brāli uzmanīja jau no 1941. gada, apsūdzēja ieroču glabāšanā. Viņiem bija ģimenes, kas jāuztur, un bailes, ka tiks izsūtīti uz Sibīriju, lika tā rīkoties. Aizbrauca visi — māte, māsa un brālis ar ģimeni, neviens nedomāja, ka tas būs uz mūžu. Domājām, ka pēc dažiem gadiem viņi atbrauks atpakaļ. Es biju jauna, gribēju turpināt mācības un palikt kopā ar draudzeni dzimtenē. Neviens no mums nedomāja, ka redzēsimies pēc ilga laika. Mūsu dzīves ceļi šķīrās, tikai pēc septiņiem gadiem saņēmu vēstuli, ka visi ir dzīvi, sveiki un veseli. Daudzus gadus sarakstījāmies, un tikai 1973. gadā es aizbraucu pie tuviniekiem uz Ameriku. Es nenožēloju savu rīcību. Otrreiz darītu tāpat.
Urbt brauc ar zirgu
— Kā nokļuvāt Neretā?
— Pēc universitātes absolvēšanas mani nosūtīja darbā uz Neretu. Pirmie gadi bija grūti — apkārtnē bieži trūka elektrības, urbu zobus ar kājminamo urbi. Strādāju ar bērniem un skolēniem, man bija jābrauc uz apkārtējām skolām Zalvē, Mazzalvē, Oškalnā, Ritē. Daudzi ceļi līdzinājās gravām, pa kuriem braucām ar zirgu. Nekad neatteicu nevienam pacientam ar sāpošu zobu, bieži pieņēmu arī vakaros, pat naktīs rāvu sastrutojušus zobus. Par zobārsti Neretā nostrādāju 33 gadus, pagājušajā gadā saņēmu no pagasta apbalvojumu par mūža ieguldījumu medicīnā.
91 gadu bez kosmētikas
— Jūs tik daudzu gadu garumā esat spējusi saglabāt dzīvesprieku. Kā tas izdevies?
— Nekad neesmu turējusi sevī naidu, sliktas domas. Mīlestība pret savu darbu, ģimeni, bērniem un dzimteni palīdz man būt optimistei. Esmu dzīvojusi līdzi grāmatu varoņiem un fantazējusi. Daudz lūgusies par saviem mīļajiem. Neesmu lietojusi kosmētiku — ne sejas krēmu, ne lūpukrāsu, man tas nav bijis vajadzīgs. Kādreiz jaunībā vienīgi uzacis iezīmēju tumšākas.
Mācās no galvas
Tagad Zelmas kundze dzīvo dēla Zigurda ģimenē — palīdz vedeklai Aijai apdarīt mājas darbus, pieskata jaunāko mazdēliņu Klāvu un joprojām daudz lasa. Nupat iesākta Jāņa Ūdra “No Berlīnes mūra līdz 38. paralēlei”, katru vakaru noskatās “Panorāmu”. No estrādes māksliniekiem mīļākie ir Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks, patīk Raimonda Paula mūzika. 91 viena gada vecumā viņa vairākus dzejoļus norunā no galvas — gan pašsacerētos, gan pazīstamu dzejnieku. Savos mīļākajos svētkos — Ziemassvētkos — Zelmas kundze pie eglītes pantiņus deklamē par visiem. Viņa arī lepojas, ka ir iemācījusies no galvas gan bērnu, gan mazbērnu un pat savas ģimenes ārstes mobilo telefonu numurus, kaut gan pašai mobilā tālruņa nav. Lai vajadzības gadījumā vienmēr varētu piezvanīt savējiem. Viņas darba grāmatiņā ierakstītas 10 pateicības par pašaizliedzīgu un labu darbu Neretas slimnīcā. Viņu var apbrīnot par uzdrīkstēšanos un drosmi tajos tālajos piecdesmitajos gados, kad viņa Latvijā palika viena.
VĀRDS, UZVĀRDS: Zelma Kalnāre.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1914. gada 3. jūlijs, Jēkabpils rajona Medņu ciema “Mariņmuiža”.
IZGLĪTĪBA: augstākā — 1941. gadā beigusi medicīnas māsu skolu, 1950. gadā — LU Medicīnas fakultāti stomatoloģijas specialitātē.
NODARBOŠANĀS: pensionāre, ilggadēja zobārste Neretā un apkārtējos pagastos.
ĢIMENE: dēli — Zigurds un Valdis, vedekla Aija, mazbērni — Edgars, Artūrs, Fēlikss, Glorija un Klāvs.
VAĻASPRIEKS: lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.

Staburags.lv bloku ikona Komentāri

Staburags.lv aicina interneta lietotājus, rakstot komentārus, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro minētos noteikumus, komentārs var tikt izdzēsts vai autors var tikt bloķēts. Administrācijai ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem. Jūsu IP adrese tiek saglabāta.