Šis laikam ir ezers, kuru es pazīstu vislabāk, jo tas ir mans makšķernieka mācību ezers, uz kuru bērnībā tiku vests neskaitāmas reizes. Kas Lobē notiek pašreiz? Līdakas jau vairāk par mēnesi plosās kā negudras.
Patiesībā pat ezera abu laivu bāzu (trešā rudens pusē tika likvidēta) pārvaldnieki tik rezultatīvu rudeni neatceras. Ja neņem vērā anormālo skaitu 45 — 50 centimetru garas līdakas, tad, cik man pašam ir informācija un arī atsūtītas fotogrāfijas, šoruden pēdējā mēneša laikā ir izvilktas līdakas: viena — virs 10 kilogramiem, četras — virs 9 kg, 12 starp 6 — 9 kg. Par pārējām atliek vien minēt. Līdz šim pārsvarā visi darbojās ar mānekļiem, bet tagad jau mazpamazām pāriet uz copi ar dzīvo zivtiņu. Līdakām patiešām pēdējais mēnesis bijis ļoti ēdelīgs, jo visām (ap 60), ko esmu izvilcis un bijušas mērā, līdz ar to atvestas mājās, barības vads vienmēr ir bijis pilns ar mazām zivtiņām. No vienas četrinieces kuņģa izvilku arī 21 centimetru garu mugurkaula asaku. Secinājums viens — kaut arī šajā ezerā līdakām ir vienkārši teicama barības bāze, tās nebūt nesmādē arī kādu “aizgulējušos” un pa ceļam patrāpījušos ciltsmāsu. Tāds ir dabas likums. Lielie eksemplāri pamazām pārvietojas no zālēm uz brīvākiem rajoniem. Savukārt līdz kilogramam izaugušās joprojām ņemas pa zālēm, un es viņu vietā darītu tāpat, jo tikt priekšlaicīgi apēstai, manuprāt, nav nevienas līdakas vai kādas citas zivs sapnis. Pa zālēm darbojamies ar gumijas zivtiņām, bet ārpusē ļoti labi strādā tvičošana. Monotona ēsmas vilkšana nav sevi pierādījusi. Katrā gadījumā jebkura mānekļa spēlei ir jābūt haotiskai, pat agresīvai. Tad rezultāts ir garantēts.
Vēl piebildīšu, ka ezers ir sekls. Dziļākā vieta ir agrākie sapropeļa ņemšanas laukumi. Te praktiski dziļums ir divi metri. Lai no šī ezera aizbrauktu tukšā, ir tiešām jābūt “izcilam” meistaram.
